Goda raksts piešķirts Turaidas Kalna - Bisenieku Jānim 1810. gadā

Meklējot materiālus par Turaidas muižu 19. gadsimta I pusē, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, etnogrāfa Matīsa Siliņa* fondā tika atrasta „Goda-Grāmata”, kas rakstīta „Turraidas muižas valsts tiesnešam Kalna-Bisniek Jāņam”, ka tas tajos 3 gados, „kamēr šo Ammatu valkojis, caur godīgu, kristīgu un pieklājīgu Dzīvi saviem Tautas-Brāļiem labbu Priekšzīmi devis […un] uz to stāvējis, ka tie Apakšnieki tai augstai Kroņai un tām augstām Tiesām, kā arī tai Muižas-Valdīšanai visu pieklājīgu Godu un Klausīšanu devuši, kas tiem pēc Goda- un mūsu žēlīga Ķeizera-Pavēlēšanām nākās, arī uz to vienmēr lūkojis, ka šie Apakšnieki savā Starpā Mierā un Vienprātībā dzīvotu un uz tiem Ceļiem staigātu, kas Viņņus uz labbu un skaidru Dzīvi ved – tāpat arī visas Strīdas Zemnieku Starpā tā iztiesājis, kā tie Dieva- un Ķeizera- Likumi to spriež un ka tannī Turraidas Valstī Miers un Kārtība taptu izplētīta, caur ko  vien Dieva Svētība Cilvēku Starpā vairojās. […] Tā noticis Turraidas pillī, tai 13-ta Dienā Decembera-Mēneša, 1810. Gaddā. Magnus von Budberg, Draudses Tiesas Priekšnieks”.

Pagasta tiesas (Bauerngericht, Wackengercicht)  tika nodibinātas  saskaņā ar 1804. gadā izdoto Vidzemes  zemnieku  nolikumu. Tās sastāvēja no 3 locekļiem. Vienu no zemnieku vidus nozīmēja muižnieks pēc saviem ieskatiem, otru uz 3 gadiem ievēlēja saimnieki, trešo – kalpi. Tiesa, rīkojoties saskaņā ar „paraduma tiesībām”, izšķīra zemnieku savstarpējos strīdus un pārpratumus starp muižniekiem un dzimtļaudīm. Zemnieku tiesas kompetencē ietilpa arī rekrūšu nozīmēšana un kalpu sadalīšana starp saimniekiem. Tomēr zemnieku tiesas lēmumi bija jāapstiprina muižniekam. Pēc grām. Zutis, J. Cīņa par agrārajām reformām XIX gadsimta pirmajā pusē. R., 1946, 11. lpp.

Dokuments interesants ar to, ka ir viens no pirmajiem tiesas dokumentiem, kas sarakstīti latviešu valodā.

 * Matīss Siliņš (1861 – 1942), pirmais kartogrāfs, kas sastādījis un izdevis kartes latviešu valodā. Rīgas Latviešu biedrības Etnogrāfiskā muzeja pārzinis (1903 – 1924); Valsts vēsturiskā muzeja (tagad – Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja) direktors (1924 – 1934). Tulkojis un izdevis Indriķa Livonijas hroniku un Rīmju (Vecāko Atskaņu) hroniku u. c darbus. 1896. g. bija viens no Etnogrāfiskās izstādes veidotājiem. Šajā laikā apbraukāja visu Latviju, vācot etnogrāfiskos materiālus. Iespējams, ka minētā Goda-Grāmata nonākusi viņa krājumos tieši šajā laikā.

Edgars Ceske Krājuma un ekspozīciju daļas galvenais speciālists