Arheoloģisko izrakumu rezultāti Turaidas Jāņkalnā | Turaidas muzejrezervāts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Arheoloģisko izrakumu rezultāti Turaidas Jāņkalnā


Izrakumu dalībnieki Jāņkalnā 2013. gada jūlijā: no kreisās: Jurģis Kalniņš, Ēriks Burtnieks, izrakumu vadītājs Egīls Jemeļjanovs, Elīza Gātere, Toms Ķēdis, Elīna Kohņuka, Edgars Daugulis, Jānis Kronbergs un Adrians Jakovļevs. Alberta Linarta foto

Izrakumu dalībnieki Jāņkalnā 2013. gada jūlijā: no kreisās: Jurģis Kalniņš, Ēriks Burtnieks, izrakumu vadītājs Egīls Jemeļjanovs, Elīza Gātere, Toms Ķēdis, Elīna Kohņuka, Edgars Daugulis, Jānis Kronbergs un Adrians Jakovļevs. Alberta Linarta foto

No šā gada 1. līdz 27. jūlijam Turaidas Jāņkalnā tika veikti arheoloģiskie pārbaudes izrakumi.  Par to jau rakstīts Siguldas Avīzē (sk. 2013., Jūlijs, Nr. 7., 22.lpp.). Arheoloģiskās izpētes darbu organizēja Turaidas muzejrezervāts, kas kopā ar Siguldas novada domi finansēja izrakumu norisi. Izrakumus vadīja muzejrezervāta galvenais speciālists – arheologs Egils Jemeļjanovs un galvenais speciālists Dainis Bernhards. Praktiskajā darbā piedalījās astoņi Siguldas novada jaunieši – Elīza Gātere, Elīna Kohņuka, Adrians Jakovļevs, Jānis Kronbergs, Toms Ķēdis, Edgars Daugulis, Ēriks Burtnieks un Jurģis Kalniņš.

Izrakumu laukums atrodas Jāņkalna dienvidu daļā, kas ietilpst Siguldas novada robežās. Laukuma izvēli noteica vairāki apsvērumi. Pirmkārt, šeit kalnam ir iegarens, dabīgi aizsargāts pacēlums, kas plešas aptuveni 30 x100 metruplatībā. Otrkārt, pētamo vietu no trim pusēm norobežo dziļas gravas, bet no ceturtās puses, kas ir Jāņkalna centrālā daļa, to atdala dūņaina ieplaka, kurā rudeņos un pavasaros vienmēr turas ūdens. Tātad iespējams, ka senatnē minēto pauguru varēja izmantot kā dabīgi norobežotu un nocietinātu patvēruma vietu.  Turklāt, izrakumiem izraudzītā vieta ir apaugusi ar senu – vismaz simtgadīgu – jauktu koku mežu, kas norāda, ka atšķirībā no pārējās kalna daļas, kas līdz pagājušā gadsimta otrajai pusei bija ilgstoši lauksaimnieciski izmantota, šeit zeme vismaz pēdējo simts gadu laikā nav arta. Tādēļ bija cerības atrast senatnes liecības, kas varētu būt saglabājušās neskartas. Pārējā Jāņkalna daļā senais kultūrslānis visticamāk ir pilnībā noarts un varbūtējās apdzīvotības liecības – senlietas – paņēmuši to atradēji – zemes apsaimniekotāji.

Izrakumu kopplatība bija 42 kvadrātmetri, t.i.,  tika iemērīts 3 x 14 m liels laukums, kas orientēts rietumu – austrumu virzienā tā, lai šķērsotu kalna dienviddaļas paaugstinājumu visaugstākajā vietā, tas ir, 83,3 m viras jūras līmeņa. Iemērot laukumu, nācās izvairīties arī no lielajiem, simtgadīgajiem kokiem.

Dzelzs šaurasmens cirvis, atrasts blakus izrakumu laukumam. Tādi cirvji tika izmantoti pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem – ap 10. gadsimtu. Alberta Linarta foto

Dzelzs šaurasmens cirvis, atrasts blakus izrakumu laukumam. Tādi cirvji tika izmantoti pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem – ap 10. gadsimtu. Alberta Linarta foto

Darbs nebija viegls, jo visu zemes virskārtu klāja blīvas apkārtējo koku saknes. Jau redzot augsnes virskārtu, kas bija gaiši smilšaini mālaina zeme, varēja izdarīt pirmos secinājumus –  kalnam šajā vietā nav tumšā kultūrslāņa, kāds rodas ilgstošas apdzīvotības rezultātā. Tātad, ja cilvēki šeit dzīvojuši, tad tas ir bijis īslaicīgi. Salīdzinājumam var pastaigāties pa populāro Siguldas Sateseles pilskalnu un paskatīties kurmju izmestās zemes –  tās ir tumšas un norāda uz ilgstošu un intensīvu apdzīvotību. Jāņkalnā gan izrakumu laukumā, gan ap to bija gaiša zeme. Neskatoties uz pakalna izdevīgo novietojumu, nekas neliecināja par ilglaicīgu cilvēku uzturēšanos šeit. Nebija vērojama arī pelēkā zemes virskārta – humusa slānis –  kas raksturīgs vietām, kur ilgstoši atradies mežs. Tas netieši norāda, ka koki šeit auguši tikai pēdējos 100-120 gadus. Pirms tam, iespējams, ka pašlaik mežainā vieta arī tikusi arta.

Minētie apstākļi mazināja cerības atrast jebkādas senatnes liecības, tāpēc zeme tika noņemta sevišķi rūpīgi – plānām kārtā, pārskatot katru centimetru, lai nepalaistu garām kaut niecīgāko atradumu. Rezultātā ap 25-30 cm dziļumā no zemes virskārtas tika konstatēti pirmie nozīmīgie atradumi –  trīs kalti dzelzs naži. Tie visi bija stipri rūsējuši, taču pēc formas varēja noteikt to aptuveno datējumu. Divi no nažiem visticamāk attiecināmi uz Gaujas lībiešu periodu – 11.-13. gadsimtu. Identiskas formas nazīši atrasti Siguldas Sateseles pilskalna 11.-13. gadsimta kultūrslānī un tāda paša datējuma kultūrslānī Turaidas pilskalnā. Uz šo pašu laiku var attiecināt arī atrastās rotas – bronzas pakavsaktu un spirālgredzenu. Tās gan ir stipri patinējušās (apsūbējušas), tādēļ precīzāku datējumu varēs dot pēc to konservācijas.

Dzelzs nazīši un bronzas pakavsakta pēc formas līdzīga Gaujas lībiešu 11.-13. gadsimta darinājumiem. Bronzas aproces šaurā forma izskatās senāka – tā varētu būt darināta 10. gadsimtā. Precīzāks senlietu datējums būs iespējams pēc to konservācijas. Alberta Linarta foto

Dzelzs nazīši un bronzas pakavsakta pēc formas līdzīga Gaujas lībiešu 11.-13. gadsimta darinājumiem. Bronzas aproces šaurā forma izskatās senāka – tā varētu būt darināta 10. gadsimtā. Precīzāks senlietu datējums būs iespējams pēc to konservācijas. Alberta Linarta foto

Īpaši nozīmīgi ir divi atradumi – bronzas aproce un šaurasmens kaujas cirvis. Uzmanību  saista to izgatavošanas laiks. Abas senlietas pēc formas attiecināmas uz 10. gadsimtu, kad Siguldas un Turaidas apkārtnē līdz šim nebija konstatētas cilvēku apdzīvotības liecības. Senākie iedzīvotāji – balti jeb Gaujas zemgaļi šeit bija uzturējušies līdz 8. – 9. gadsimtam un tad novadu atstājuši. Pieņemts uzskatīt, ka ar 10. gadsimtu Daugavas, bet ar 11. gadsimtu Gaujas lejtecē ap Turaidu, Krimuldu un Siguldu ienāk somu-ugru kultūrai piederīgie lībieši ar savu savdabīgo kultūru. Savukārt 9.-10. gadsimts mūsu apkārtnē ir tukšs periods  –  gandrīz nekādi atradumi neliecina par cilvēku klātbūtni. Jāņkalnā pirmoreiz atrastas 10. gadsimta senlietas – aproce un cirvis un tas uzskatāms par lokālu sensāciju, kas liek pārskatīt līdzšinējos uzskatus par lībiešu ienākšanu Gaujas lejtecē. Atradumi liek domāt, ka atsevišķas ieceļotāju grupas te ieradušās agrāk – ap 10. gadsimtu. Zīmīgi, ka arī ap 750 metrus uz dienvidrietumiem esošajā Kārļa kalna pilskalnā atrasti koka ogļu paraugi, kas datējami ar 10. gadsimta beigām, tomēr galvenie lībiešu nocietinājumi – Sateseles un Turaidas pilskalns sākti būvēt vēlāk – 11. gadsimtā.

Atklāts paliek jautājums –  kas īsti atradies Jāņkalnā – dzīves vai  apbedījumu vieta, vai priekšmeti vienkārši nozaudēti. Tā kā atradumu hronoloģija ir diezgan plaša – aptver periodu no 10. līdz 12./13. gadsimtam – tad varētu domāt, ka šajā nelielajā dabīgi aizsargātajā uzskalnā neilgu laiku atradusies kādas saimes apdzīvota un, iespējams, nocietināta dzīves vieta. Dabas un cilvēku radīto patvērumu varēja izmantot arī kara gadījumā – kā improvizētu nocietinājumu atkarībā no tā brīža situācijas. Tomēr dzīves vietām raksturīgā kultūrslāņa un keramikas lausku  trūkums vedina domāt, ka šeit drīzāk bijusi sena apbedījumu vieta, kas vēlāk izpostīta. Tie varēja būt gan līdzenie kapi, gan arī nelieli uzkalniņkapi, kas laika gaitā vienkārši noarti. Spriežot pēs atradumu hronoloģijas, apbedījumiem vajadzēja būt vairākiem. Kapsēta šeit nevarētu pastāvēt ilgāk par 13. gadsimta sākumu, kad vietējie iedzīvotāji tika pievērsti kristietībai un 1214. gadā nopostītās lībiešu pils vietā Rīgas bīskaps lika  būvēt savu mūra cietoksni. Ar šo laiku kristītos lībiešus sāka glabāt Turaidas baznīckalna kapsētā. Citi, atsevišķi apbedījumi, it īpaši paša bīskapa pils tuvumā, noteikti būtu aizliegti.

Salīdzinoši lielais atradumu skaits nelielā teritorijā norāda, ka priekšmeti nevar būt nejauši nozaudēti, tādēļ par savrupatradumiem tos uzskatīt nevar. Maz ticmas arī, ka cilvēki senatnē izmantojuši tikai Jāņkalna dienvidu pusi – iespējams, ka arī pārējā kalna daļā atradušās vai pat vēl arvien slēpjas kādas senatnes liecības.

Izrakumi Jāņkalnā šogad noslēgušies. To rezultātā iegūtas jaunas, interesantas, agrāk nezināmas vairāk kā tūkstoš gadu senas arheoloģiskās liecības un astoņi Siguldas novada jaunieši piedalījušies vēstures izziņas procesā, gūstot ieskatu arheoloģiskās pētniecības specifikā.

 Egils Jemeļjanovs
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, Nr. 8 (147), 2013

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti