Turaidas
muzejrezervāts

porno

Turaidas Lielais Kristaps – sena dziesma jaunās skaņās


Atzīmējot Turaidas pils arheoloģisko izrakumu vadītāja profesora Jāņa Graudoņa (1913–2005) simtgadi, Turaidas muzejrezervāts augustā prezentēja tikko iznākušo katalogu „Turaidas pils 16.–18. gadsimta krāsns keramika” un atklāja krājuma izstādi „Krāsns podiņi – senlaiku bilžu enciklopēdija”. Starp restaurētajiem Turaidas pils krāsns podiņiem ir arī restauratores – vecmeistares Janas Lībietes jaunākais veikums – no lauskām atdzimis podiņš ar Svētā Kristofera jeb Lielā Kristapa atveidu. 

Turaidas pils izrakumos atrastie krāsns podiņa fragmenti ar sv. Kristofera atveidu. Izgatavoti 16. gs. 30.-50. gados.
Turaidas pils izrakumos atrastie krāsns podiņa fragmenti ar sv. Kristofera atveidu. Izgatavoti 16. gs. 30.-50. gados.

Interesants atradums Turaidā

Kārtojot, šķirojot un pētot krāsns podiņu fragmentus, kas atrasti Turaidas pils izrakumos, īpašu uzmanību piesaistīja ar izteiksmīgu polihromu glazūru klātu lausku grupa ar bārdainu vīrieti un viņam uz skausta sēdoša bērna atveidu. Zēna paceltā labā roka ar augšup izslietiem diviem pirkstiem ir raksturīgs svētīšanas žests, kas skatāms daudzos Jēzus Kristus attēlos. Senajos mākslas darbos kā liela auguma vīrietis ar Jēzus bērnu plecos attēlots Kristofers – katoļu baznīcas godāts svētais moceklis.

Turpinot grupēt Turaidas krāsns podiņu lauskas, atradās ar vīrieša un zēna galvām saderīgi fragmenti, kas pamazām ļāva nojaust sākotnējo kompozīciju. Uz sevišķi liela izmēra podiņa – ap 36 cm augsta un 28 cm plata māla reljefa skatāms monumentāls portāls – katrā malā pa grezni rotātam pilastram, kas balsta lēzenu arku ar akanta lapu dekoru. Tā vidū atveidots milzis Kristofers plandošā apmetnī ar bērnu plecos. Labajā rokā satvēris nūju, viņš kailām kājām brien pa tumšu, viļņojošu straumi. Lai imitētu kustību, milža labā kāja rādīta ceļgalā saliekta un pacelta virs ūdens virsmas, bet izstieptā kreisā pēda balstās uz cieta pamata. Upes platumu netieši norāda tālu krastmalā stāvoša sīka cilvēka figūriņa, kam paceltajā rokā ir gaismeklis.

Podiņa dekorā izmantotie arhitektūras motīvi nepārprotami norāda uz renesansi, kuras iezīmes Latvijas teritorijā sastopamas 16. gs. otrajā trešdaļā. Kāpēc Kristofers – katoļu pielūgtais svētais moceklis  – laikā pēc reformācijas atveidots uz Turaidas pils krāsns?

Turaidas krāsns podiņš ar Sv. Kristofera atveidu. Restaurējusi vecmeistare Jana Lībiete.
Turaidas krāsns podiņš ar Sv. Kristofera atveidu. Restaurējusi vecmeistare Jana Lībiete.

Leģenda par svēto Kristoferu

Kristofers, tautas vidū saukts par Lielo Kristapu, saistās ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā izstādīto kokskulptūru – vairāk nekā 2 metrus garo, drukno vīru ar mazu zēnu uz pleca un teiku par sensenos laikos Daugavas krastā dzīvojušu vīru, kas nesis ļaudis pāri upei. Šī Rīgas vēsturiskā teika radusies, lokalizējot nostāstu par katoļu svēto Kristoferu.

Jau no 5. gs. zināma kāda grieķu leģenda par Kristoferu, kas izplatījās gan austrumu, gan rietumu kristiešu vidū. Skaidrojot tajā minēto vietu par Kristofera izcelsmi, pareizticīgie grieķi un krievi ikonās viņu attēloja kā suņgalvi. Turpretī katoļi Kristofera vārdu burtiski tulkoja no grieķu valodas, kurā tas nozīmē ‘Kristus nesēju‘, un attēloja kā milzi ar bērnu uz pleca vai rokas. Viņa brīnumainā dzīves stāsta popularitāti sekmēja Zelta leģendu jeb Svēto dzīves aprakstu krājums, kuru laikā starp 1263. un 1273. gadu  sarakstījis vēlākais Dženovas arhibīskaps Jakobs no Voraginas.

Leģenda stāsta, ka Kristofers bijis milzīga auguma, tāpēc vēlējies kalpot visspēcīgākajam valdniekam. Viņa pirmais ķēniņš – kristietis pārkrustījies, dziesmā dzirdot velna vārdu, jo bijies no nelabā. Tad milzis nolēmis kalpot velnam. Taču arī tas bēdzis, ieraugot ceļmalā krustu – Kristus zīmi. Tā milzis sācis meklēt Kristu un nonācis pie kāda vientuļnieka, kurš ieteicis nest ļaudis pāri dziļai upei, jo tā milzis vislabāk varot kalpot Kristum. Kādā tumšā naktī milzi saucis mazs zēns, lai viņu pārnesot uz otru krastu. Milzis atbalstam paņēmis stipru kārti un devies pāri straumei. Bet upes vidū ūdens sācis mutuļot un bērns kļuvis tik smags, ka milzis tikai ar lielām pūlēm sasniedzis otru krastu. Tur viņš bērnam teicis: „Tu mani ievedi lielās briesmās un biji tik smags, ka man likās – es nesu uz saviem pleciem visu pasauli.” Bērns atbildējis: „Tu nesi ne tikai visu pasauli, bet arī tās valdnieku. Es esmu Kristus, kam tu kalpo. Lai tu ticētu, ka es runāju patiesību, iespraud savu nūju zemē blakus savai būdai – no rīta tā būs sazaļojusi un nesīs augļus.” Tā arī notika, tāpēc milzis sāka saukt par Kristus nesēju – Kristoferu.

Tāpat kā citi katoļu svētie, arī Kristofers kļuva par aizbildni vairāku profesiju pārstāvjiem. Viņu pielūdza plostnieki un pārcēlāji, nastu nesēji un vedēji, laivinieki un kuģotāji, jūrnieki un svētceļnieki, kuriem bieži draudēja briesmas, ceļojot pa ūdeni. Par savu aizstāvi viņu dēvēja arī dārznieki un bērni. Vēl viņu uzskatīja par aizsargu pret pēkšņu nāvi, tas ir, nomiršanu bez sakramenta saņemšanas. Tas veicināja Kristofera attēlu izplatību 15. gs. gan uz baznīcu sienām, gan uz nelielām grafikas lapiņām.

Sv. Kristofers. 1423. g. kokgriezums. Parakstā latīņu valodā rakstīts „Dienā, kad skatīsi Kristofera seju, nemirsi pēkšņā nāvē”.
Sv. Kristofers. 1423. g. kokgriezums. Parakstā latīņu valodā rakstīts „Dienā, kad skatīsi Kristofera seju, nemirsi pēkšņā nāvē”.

Kristofers un reformācija

16.gs. attieksme pret Kristoferu mainījās. Jau ievērojamais nīderlandiešu humānists Roterdamas Erasms satīriskajā darbā „Muļķības slavinājums” (1509) izsmējis vienkāršo ļaužu māņticību – nekritisku uzticēšanos ik dienas Kristoferam raidītas lūgšanas spēkam. Bet izšķirošu triecienu katoļu svēto popularitātes samazināšanai deva reformācija.

1517. gadā Mārtiņš Luters pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm piesita savas 95 tēzes, kurās kritizēja katoļu baznīcas grēku atlaižu tirgošanu un milzīgo greznību. Tā aizsākās reformācijas kustība, kas kategoriski nostājās pret svēto mocekļu pielūgšanu. Bet Kristofers bija viens no nedaudzajiem svētajiem, kuru Luters izmantojis kā alegoriju. Savās „Galda runās” viņš uzsvēris, ka senā leģenda par Kristoferu jāsaprot kā līdzība ar īstu kristieti. Proti, tam jābūt kā lielam, stipram vīram, kas spēj panest Kristu. Jēzus bērns esot tik smags tāpēc, ka viņa priekšā jānoliecas un jāsajūt pazemība. Leģendā minētais negaiss un bangojošie ūdeņi jāsaprot kā dzīves vētras un negaidīti pagriezieni, pretošanās tirāniem un velna kārdinājumiem. Kristofera stiprā nūja simbolizējot Dieva vārda spēku, bet krastmalā stāvošais vecītis ar degošu gaismekli rokā esot praviešu raksti, kuriem jāseko, lai neskarts nokļūtu krastā, tas ir, pie mūžīgās dzīves.

Šis Lutera alegoriskais skaidrojums bija iemesls, lai Kristofers ar Jēzus bērnu uz pleca tiktu attēlots arī pēc reformācijas.

Vai Turaidas Lielais Kristaps bija „katolis” vai „luterānis”?

Livonijā sv. Kristofera kults lielāku popularitāti ieguva Rīgas arhibīskapa Jaspera Lindes laikā (valdīja 1509–1524). 1513. gadā sarakstītā Rīgas breviārija ievadā atzīmēts, ka šis arhibīskaps par atzīmējamiem svētkiem izsludinājis svēto palīgu Blāzija, Kristofera un Egīdija pielūgšanu. Sv. Kristofera svētki atzīmēti 25. jūlijā. Tas ir vienlaikus ar apustuļa Jēkaba atceres dienu – varbūt tāpēc, ka abi bijuši svētceļnieku aizbildņi.

Tomēr Rīgas arhibīskapa Lindes laikā podiņš ar Kristofera atveidu uz Turaidu vēl nevarēja aizceļot. Kā jau minēts, stilistiski tas ir jaunāks – izgatavots ne agrāk par 16. gs. otro trešdaļu. Laikā, kad valdīja nākamie Rīgas arhibīskapi Tomass Šēnings (1528–1539) un Brandenburgas markgrāfs Vilhelms (1539–1563), Livonijas pilsētās jau bija uzvarējis luterisms, bet arhibīskapi oficiāli palika katoļi. Tomēr jāņem vērā, ka Vilhelma brālis Brandenburgas Albrehts bija pēdējais Vācu ordeņa virsmestrs, kas 1525. gadā kļuva par pirmo Prūsijas hercogu un pārgāja protestantismā. Tieši viņa diplomātija palīdzēja Vilhelmam nonākt Rīgas arhibīskapa koadjutora amatā. Kad arhibīskaps Tomass nomira, Vilhelms kļuva par Rīgas arhibīskapu. Vilhelma valdīšanas laikā 16. gs. 40.–50. gados Vidzemē galīgi nostiprinājās luterisms. No dokumentiem zināms, ka 1540. gadā Vilhelms aicinājis uz Livoniju paša Mārtiņa Lutera izskolotus mācītājus. Tāpēc visticamāk šķiet, ka tieši arhibīskaps Vilhelms vai viņa pavēli izpildošs Turaidas pils pārvaldnieks 16. gs. 40. gados pasūtījis polihromo krāsni ar Kristofera atveidu. Tātad Turaidas „Lielā Kristapa” pasūtītājs bijis ja ne pārliecināts luterānis, tad vismaz simpatizējis reformācijai.

Var piebilst, ka vēl daži 16. gs. otrajā trešdaļā izgatavoti Turaidas krāsns podiņi parāda nepārprotamas simpātijas luterismam – uz tiem skatāmi divu vācu valdnieku – reformācijas atbalstam dibinātās Šmalkaldenes savienības locekļu Saksijas hercoga Johana Frīdriha un Hesenes landgrāfa Filipa portreti. Arī tāpēc gribas domāt, ka ap to pašu laiku izgatavotais Turaidas „Lielais Kristaps” saistīts ar reformācijas kustības izplatīšanos Livonijā un uztverams kā luterisma alegorija.

 Dr. hist. Ieva Ose,
LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, Nr. 9 (148), 2013

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti