Māksliniece Vilija Jansone

Laikā, kad daba pierimusi un veļu migla paceļas pār Gaujas senieleju, 27.oktobrī mūžībā aizgājusi māksliniece Vilija Jansone. Viņas radošais mūžs cieši saistīts ar Siguldas kultūras dzīvi, kā arī ar Turaidas muzejrezervātu. Māksliniece ir priecējusi muzejrezervāta apmeklētājus ar daudzām brīnišķīgām izstādēm.

Turaidas muzejrezervāta kolektīvs izsaka dziļu līdzjūtību Vilijas Jansones piederīgajiem. Atvadīšanās no Vilijas Jansones notiks ceturtdien 31. oktobrī plkst. 12.00 Rīgas krematorijā.

Vilija Jansone dzimusi Ogresgala pagastā 1926. gadā. Rīgas pirmsskolas pedagoģisko skolu beigusi 1952. gadā. Kopš 1968. gada sākusi mācīt zīmēšanu kādreizējā Siguldas internātskolā Laurenčos un palikusi uz dzīvi Siguldā. Vilija Jansone ar aizrautību piedalījusies Siguldas bērnu zīmēšanas festivālu organizēšanā un citos mākslas dzīves pasākumos, ar sajūsmu atbalstījusi Atmodas laika idejas un piedalījusies to īstenošanā. Gleznošanu Vilija Jansone mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļā, kuru absolvējusi 1978. gadā. Ar pateicību un siltām atmiņām Vilija Jansone atcerējās savus pasniedzējus Jāzepu Pīgozni, Ivaru Heinrihsonu, Leo Svempu, Edgaru Grūbi. Ilgus gadus savu talantu viņa attīstīja un iedvesmu jauniem darbiem guva Tautas mākslas studijā „Kolorīts”. Vilija Jansone gleznoja klusās dabas portretus un ainavas. Visvairāk viņai patika gleznot ceriņus, dārza puķes, bet jo sevišķi lauku ziedus. Kā pati mākslinieces atzinusi, tie vistiešāk atbilda viņas raksturam. Daudzi viņas darbi kā mīļas atmiņas par Latviju ir aizceļojuši arī tālu pasaulē. Pirmā mākslinieces gleznu izstāde notika 1989. gadā Trikātā. Turaidas muzejrezervātā  ir bijušas piecas Vilijas Jansones personālizstādes un vairākas izstādes kopā ar citiem novada māksliniekiem.

Gatavojoties personālizstādei, kas notika Turaidā 2006. gadā Vilija Jansone atzīmēja: „Mēs esam maza tauta un mūsu galvenais spēks ir mūsu gara stiprums un kultūras uzplaukums. Mums nav ne dārgu izrakteņu, ne lielas rūpnieciskās attīstības iespējas, bet mums ir kaut kas daudz vērtīgāks, kas ir saudzējam un kopjams – tā ir mūsu tautas pašapziņa. Ir laiks mums apjaust to vērtību, kas ir mūsos un mūsu sabiedrībā. Cilvēks ir pati lielākā vērtība. Mans liktenis ir saistīts ļoti daudziem labiem atvērtiem cilvēkiem. Tas man ir palīdzējis attīstīties, atraisīties un izteikties krāsās un gaismas caurstrāvotos tēlos. Gribu teikt ar Branda Agneses vārdiem: „..tikai to, ko atdevusi esi, to tu esi ieguvusi”. Tā es saprotu enerģijas nezūdamību.”