Veļu laikā, kad miglas vāli ceļas no Gaujas senielejas, 26. oktobrī mūžībā aizgājusi Aina Salmane (19.04.1937. – 26.10.2013) – personība, skolotāja, folkloras pētniece, tradicionālās kultūras popularizētāja, daudziem tuvs un mīļš cilvēks.

Aina Salmane visu savu mūžu jau no bērnības veltījusi mūzikai – absolvējusi Cēsu mūzikas vidusskolu un toreizējo Latvijas Valsts konservatorijas kordiriģentu nodaļu – jaunībā mūzikas valodu mācījusies dziedot Latvijas Radio korī un Radio estrādes orķestrī. Siguldā savas darba gaitas ar lielu enerģiju un sirdsdegsmi uzsākusi 1963. gadā kā Siguldas bērnu mūzikas skolas direktore. Strādājot Siguldā, kultūras dzīvē paveikts daudz – aizraujot pulku entuazistu, panākta Siguldas bērnu mūzikas skolas uzcelšana vēsturiskā, ar mūziku saistītā Alfrēda Kalniņa vecāku pansijas pamatu vietā. Vadīti neskaitāmi vokālie ansambļi, solfedžo un mūzikas pamatos mācīti daudzi siguldieši gan mūzikas skolā, gan Siguldas 1.vidusskolā. Vadīts Siguldas senioru koris, Siguldas 1.vidusskolas zēnu koris. Visu dzīvi Aina bijusi vitāla, aizrautīga, reizēm pat spītīga un skarba, cīnoties par savu pārliecību, vienmēr domājot par Siguldas kultūras dzīves jēgpilnu piepildījumu un kvalitāti.

Aina Salmane ir viena no folkloras kustības aizsācējām Latvijā, pirmo starptautisko folkloras festivālu „Baltica” organizatoru dalībniece. Viņas sirds no 1981. gada 7. janvāra, piederējusi Gaujas nacionālā parkā dibinātajai folkloras kopai „Senleja”, ar kuru kopā viņa vairāk kā 30 gadus dalījās savās zināšanās par latvisko dzīvesziņu ar ikvienu, kurš bija atvērts tautas tradīciju izzināšanai. Aina mācēja iemācīt tautasdziesmu būtību un iedzīvināt gadskārtu ieražas, rituālus, aizraujot un iepriecinot dažādos godos, svētkos un tikšanās reizēs gan neskaitāmus Latvijas, gan citu valstu iedzīvotājus un augstus viesus mūsu zemē un citās valstīs.

1987. gada 1. septembrī Aina Salmane uzsāka darbu Turaidas muzejrezervātā par folkloras nodaļas vadītāju. Trešās Atmodas laikā Aina organizēja folkloras kopu koncertus, kas gandrīz katru vasaras svētdienu pieskandēja Dainu kalnu. Viņa šo darbu darīja ar milzīgu atdevi, un ar visu sirds degsmi, kā jebkuru darbu, kuru bija uzņēmusies. Dziesma un mūzika bija Ainas pavadones visu mūžu, un kad viņa aizsāka dziesmu, tad dziedāšanas dzirksts iededzināja visos apkārtējos. Viņas radošā, emocionāli piesātinātā personība ietekmēja un aizrāva arī draugus un darbabiedrus, radīja kopības garu.

Ainas dzīve bija košām krāsām austa, kurā nebija pustoņu vai pelēcības, ja viņa priecājās - tad no sirds, ja dusmojās - tad dusmās varēja būt barga, viņa bija prasīga pret sevi un citiem. Ainai piemita īpaša piederības sajūta - savai ģimenei, „Senlejai”, Dainu kalnam, Siguldai un Latvijai. Savu līdzbiedru vidū viņa pelnīja nedalītu cieņu un mīlestību. Novērtējot Ainas Salmanes mūža ieguldījumu Siguldas novada kultūrvides veidošanā un kultūras mantojuma saglabāšanā, novadnieki atzina viņu par „Siguldas novada Gada cilvēku kultūrā 2012”.

Ir aizritējis darbīgs un dzīvesprieka pilns mūžs un tagad, kad Latviju pārstaigājis krāsainais rudens, ar vējiem un lietiem aiznesot nebūtībā pēdējās košās lapas, Aina ir uzkāpusi mūža augstākajā kalnā. Ikreiz, kad pār Gaujas senieleju velsies rudens miglas vāli, atcerēsimies Ainu Dainu kalnā – lepnu un staltu, dziedot tautasdziesmu. Viņa bija stipra – stipra kā mūsu tautas spēks Tautasdziesmā.