Turaidas
muzejrezervāts


Svētais Kristofers


18.decembrī, vārda dienu svin Kristoferi, Kristapi, Kristeri, Kristi un Klintas.

Tūkstoš gadu garumā visā Eiropā ir pazīstams Svētais Kristofers, liels ceļotājs laikā un telpā. Viduslaikos to kā katoļu svēto mocekli pielūdza aizsardzībai pret pēkšņu nāvi, reformācijas laikā skaidroja kā patiesa kristieša alegoriju, bet mūsdienās šī svētā atveidu daudzviet uzskata par autobraucēju talismanu. Cēlies Senajā Grieķijā, Sv. Kristofers cauri vācu zemēm jau pirms vairākiem gadsimtiem nonāca arī Rīgā un Turaidā.

Kad Rīga 2001. gadā svinēja savu astoņsimtgadi, Daugavmalā pretī pilij izveidoja jaunu piemiņas zīmi – Lielo Kristapu stiklotā koka būdiņā. Tā ir kopija koka skulptūrai, kas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Apmeklētāji reizēm iemet pa monētai druknā milža pastieptajā rokā vai vējlukturī. Kas to lai zina, ko mūsdienās Kristapam izlūdzas muzeja viesi...

Ziedojumi Rīgas Kristapam

20. gadsimta sākumā Lielais Kristaps vaļējā koka namiņā stāvēja krastmalā apmēram tajā vietā, kur pilsētas kanāls pie Centrāltirgus savienojas ar Daugavu. Senāk – pirms 1863. gada, kad vecpilsētu apņēma zemes vaļņi, – Kristapa skulptūra atradās Kārļa vārtu tuvumā (mūsdienu 13. janvāra ielas apkaimē). Tur tā stāvēja aptuveni 200 gadu, kļūstot par dažādu tautību rīdzinieku, pilsētā iebraukušo zemnieku un pa Daugavu atceļojušo plostnieku un strūdzinieku iemīļotu apmeklējuma vietu. Ļaudis nesa milzim dažādus ziedojumus – sīkas monētas, krāsainas lentītes, prievītes, lauku puķes un pat Lieldienu olas, cerot uz palīdzību slimību ārstēšanā, ceļa grūtību vai Daugavas krāču pārvarēšanā.

Tradīcija ziedot Lielajam Kristapam, kas izzudusi tikai pēdējo simt gadu laikā, slēpj atbalsis no viduslaikiem, kad katoļu svēto tēlus pielūdza aizsardzībai pret dažādām nelaimēm. Senāk vēsturnieki uzskatīja, ka Rīgas Lielā Kristapa skulptūra saglabājusies no 15. gadsimta, bet tagad to saista ar kādā 1682. gada vēstulē atrasto tēlnieka Mihaela Brinkmaņa vārdu.

Atrod tūkstošiem lausku

Rīgas Lielais Kristaps ir Latvijā pazīstamākais, bet ne vienīgais Kristus nesēja tēls. Nupat vēl viena vārdabrāļa reljefs atveids identificēts un restaurēts Turaidas muzejrezervātā. Un šim tēlam ir, ko pastāstīt!

Pirms gadiem trīsdesmit karstā vasaras saule svilināja vairāku desmitu skolēnu plecus, jo arheologs Jānis Graudonis (1913–2005) bija uzdevis izrakumu laukumu padziļināt vēl par vienu lāpstas tiesu. Turaidas pils pagalmā, gadsimtiem nekustināti, bija sablīvējušies gaišas smilts un tumšākas zemes slāņi, deguša un nedeguša māla kārtas, ogļu un pelnu paliekas, akmeņu šķembas un ķieģeļu atlūzas. Mazās dārznieku lāpstiņas un mūrnieku ķelles zibēja jauniešu rokās, irdinot kultūrslāni, bet nedrīkstēja rakt mehāniski. Visu laiku vajadzēja rūpīgi vērot, vai pa starpu izmetamajai zemei nav kāds atradums. Jā, tur jau atkal parādījās neliela keramikas lauska – šoreiz klāta ar vairāku krāsu glazūru. Izrakumu vadītājs paskaidroja, ka tas ir krāsns podiņa fragments. Žēl, ka tik mazs. Pēc darba beigām atradumus nomazgās un pēc nožūšanas saliks kastēs, lai vēlāk tos šķirotu un pētītu. Varbūt ziemā būs laiks atrast vēl kādu podiņa fragmentam atbilstošu gabaliņu.

Taču Turaidas pilī atrada tūkstošiem keramikas lausku, klāt nāca arī daudzas citas senlietas. Izrakumi turpinājās vairākus gadu desmitus, un sirmais arheologs visus atradumus pats nepaspēja izpētīt. Tā senie krāsns podiņi gandrīz nekustināti nogulēja Turaidas muzejrezervāta krātuvē līdz pat 2011. gadam.

Saliek gluži kā mozaīku

Kārtojot, šķirojot un pētot krāsns podiņu fragmentus, īpašu uzmanību piesaistīja ar izteiksmīgu, daudzkrāsainu glazūru klātu lausku grupa. Uz vairākiem gabaliņiem bija redzama tumšmataina, bārdaina vīrieša galva vai ķermeņa augšdaļa un viņam uz skausta sēdoša bērna atveids. Zēna paceltā labā roka ar augšup izslietiem diviem pirkstiem ir raksturīgs svētīšanas žests, kas skatāms daudzos Jēzus Kristus attēlos. Senajos mākslas darbos kā liela auguma vīrietis, nesot uz pleciem Jēzus bērnu, bieži attēlots Kristofers – katoļu baznīcas godāts svētais moceklis.

Turpinot grupēt Turaidas krāsns podiņu lauskas, atradās ar vīrieša un zēna galvām saderīgi fragmenti, kas pamazām ļāva nojaust sākotnējo kompozīciju. 36 cm augstu un 20 cm platu māla reljefu ietvēris monumentāls portāls – katrā malā pa grezni rotātam pilastram, kas balsta lēzenu arku ar akanta lapu dekoru. Visu laukumu arhitektoniskā ietvara vidū aizņēmis milzis Kristofers plandošā apmetnī ar bērnu plecos. Labajā rokā satvēris nūju, viņš kailām kājām brien pa tumšu, viļņojošu straumi. Lai imitētu kustību, milža labā kāja redzama, ceļgalā saliekta un pacelta virs ūdens virsmas, bet izstieptā kreisā pēda balstās uz cieta pamata. Upes platumu netieši norāda tālu krastmalā stāvoša sīka cilvēka figūriņa, kam paceltajā kreisajā rokā ir lāpa.

Tā kā senais podnieks uz sava darinājuma gada skaitli nav atstājis, podiņa izgatavošanas laiku var noteikt tikai aptuveni. Dekorā izmantotie arhitektūras motīvi – pilastri un lēzenā arka ar akanta lapu rindu – nepārprotami norāda uz renesansi. Šī mākslas stila iezīmes Latvijas teritorijā sastopamas 16. gadsimta otrajā trešdaļā – laikā, kad toreizējās Livonijas pilsētās uzvarēja reformācija, līdz konfederācijas bojāejai, sākoties Livonijas karam (1558–1583). Pētniekiem radās jautājums: kāpēc Kristofers – katoļu pielūgtais svētais moceklis – laikā pēc reformācijas atveidots uz Turaidas pils krāsns?

Informācija no www.ilustretavesture.lv. Vairāk par to varēs lasīt žurnāla „Ilustrētā Pasaules Vēsture” 2014.gada janvāra numurā dr.hist. Ievas Oses sagatavotajā rakstā.

    Aktuāli, Jaunumi  

Turaidas muzejrezervāts