Turaidas muzejrezervāts turpina akciju „Iepazīsti Turaidas pils 800 gadu vēsturi un notikumus caur pils priekšmetu stāstiem!”, kas notiks visa gada garumā. Akcijas mērķis ir aicināt muzeja apmeklētājus pievērst uzmanību senlietām, kas atrastas pilī vai attaino pili un ar to palīdzību atklāt aizraujošus stāstus, kas vēsta par Turaidas pils astoņu gadsimtu garo vēsturi. Visa gada garumā reizi divās nedēļās tiks izcelts kāds īpašs priekšmets Turaidas pils ekspozīcijās, par kuru būs iespēja uzzināt plašāku informāciju.

Kā atzinības balvu par priekšmeta atrašanu un iepazīšanu, ikviens muzeja apmeklētājs saņems īpašo akcijas uzlīmi.

Velve ir tāds mūra celtņu iekštelpas pārsegums, kuram ir izliekta forma. Velves būvē no akmeņiem vai ķieģeļiem, kā saistvielu izmantojot kaļķu javu. Velvētas telpas ir patīkamākas nekā istabas ar līmeniskiem griestiem, jo velves dod augstuma, plašuma un drošības, augšuptieces, lieliskuma un pacilātības sajūtu. Velvējums atgādina augsto debesu jumu virs smuidru koku meža, tāpēc reizēm arī daiļliteratūrā sastopams apzīmējums „debesu velve”.

Viduslaikos celtā Turaidas pils gāja bojā lielajā ugunsgrēkā 1776. gadā, kad sadega un sagāzās visi koka griesti. Taču grūstošās pils dienviddaļā torņveida korpusa apakšstāvā cauri gadsimtiem saglabājās mūrēts pārsegums jeb velves. 1979. gada izrakumu laikā šo celtni attīrīja no gruvešiem, atsedzot unikālu 13. gs. beigu – 14. gs. arhitektūras paraugu, kas tagad skatāms restaurētā veidā. Pirms velvju tuvākas aplūkošanas jāatgādina speciālo terminu nosaukumi.

Mūra celtniecībā senākā ir pusaploces jeb puscilindriskā velve. Divām pusaploces velvēm perpendikulāri krustojoties, rodas krusta velve, kas plānā atgādina X burtu.

Krusta velves shēma

Krustojumu vietās veidojas šķautnes, kas griezumā līdzinās V burtam. Telpas daļu, kuru pārsedz viena krusta velve, sauc par traveju. Viss pārseguma smagums koncentrējas velves šķautnē, kas to novada uz četriem punktiem – X galiem. Ja katrā no šiem četriem punktiem novieto balstu vai kolonnu, starp atsevišķām velvēm nevajag celt sienu. Tādejādi viduslaiku arhitekti varēja radīt kolonnu mežu – ar vertikāliem pīlāriem sadalītu plašu telpu, kāda skatāma romānikas un gotikas katedrālēs. Arī augstmaņu apdzīvotās pilīs un laicīgajās ēkās daļu telpu sedza ar plašām velvēm.

Katrai krusta velves daļai arhitekti devuši savu apzīmējumu . Velves pēda ir vieta sienā, kur aizsākts velvētā pārseguma izliekums. Tur iemūrē pirmo ķieģeli, kas jau ir nedaudz izvirzīts no vertikālās sienas plaknes vai telpas stūra. Par pieres arku sauc loku, kur velvētais pārsegums piekļaujas sienai. Toties šķīrējarka ir tas loks, kas vienu no otra atdala divas velves jeb travejas. Izliektie laukumi starp velves šķautnēm nosaukti par burām. Velvējuma augstāko vietu jeb viduspunktu, kurā krustojas abas diagonālās šķautnes, sauc par velves cekulu. Diagonālšķautne jeb diagonālarka, ejot cauri cekulam, savieno divas velves pēdas, kas atrodas pie telpas pretējām sienām. Krusta šķautņu velves ar pusaploces arkām sastopamas romānikas stila arhitektūrā. Turpretī gotikas laikā krusta velves veido smailu loku jeb smailarku.

Kad esam iepazinuši arhitektūras terminus, atkal pievērsīsimies Turaidas pils torņveida dienvidu korpusa velvēm. Pirmajā stāvā izbūvēta garena telpa, kuru plata šķīrējarka sadala divās travejās. Katru no tām pārsedz krusta velve ar viegli izceltām šķautnēm. Telpas augstums līdz velves cekulam sasniedz gandrīz 3,5 metrus. Reizēm šādu divu traveju velvējumu sauc par dubultu velvi. Tomēr šis apzīmējums ir divnozīmīgs, jo tā sauc arī telpas pārsegumu ar divām velvēm vienu virs otras. Šķautņotās krusta velves telpā rada pacilājošu, senatnīgu noskaņu, kuru papildina smailloka nišas sānu sienā iedziļinātā logailā. Gan sienas, gan velves mūrētas no lielajiem sarkanajiem viduslaiku ķieģeļiem kaļķu javā.

Diemžēl no viduslaikiem neviens Turaidas pils plāns nav saglabājies. Tikai iztēlē varam iedomāties, kā pirms kādiem 700 gadiem viduslaiku būvmeistars ar cirkuli rokās vai nu uz zemes, vai kādas pergamenta sloksnes zīmēja Dienvidu korpusa pirmā stāva plānu un vienlaikus iecerēja tam velvētu pārsegumu. Telpa jau sākotnēji sadalīta divās daļās, un katras garensienas vidū grīdas līmenī mūrēts no sienas izvirzīts balsts, kas augstāk pāriet šķīrējarkā. Katrā no travejām telpas stūros apmēram metra augstumā virs grīdas iezīmējas velvju pēdas un sākas pieres loki. Velvju šķautnēs redzami profilķieģeļi ar slīpi nošķeltu galu, kas veido platu leņķi. Atgāžot galvu, diagonālo šķautņu krustojumā saskatāms velves cekuls. Velvju buras veidotas no galeniekiem – ar šaurāko galu iemūrētiem ķieģeļiem. Mūrējums izskatās diezgan paviršs, jo galenieki likti nelīdzenās rindās, daļu iemūrējot plakaniski, bet citus uz sāna. Sākotnēji velves nosedzis apmetums, no kura vietām vēl saglabājušies oriģinālie fragmenti.

Pēc restaurācijas velves klāj viegls balsinājums. Varbūt senais velvju mūrnieks zinājis, ka velves apmetīs, un tāpēc burās ķieģeļus licis bez īpaša raksta veidošanas? Vai arī viņam vēl nebija pieredzes, kā veidot līdzenu buras aizpildījumu? Jāatceras, ka celtniecības gaitā mūrniekam skatu uz topošo velvēto pārsegumu pilnībā aizsedza koka konstrukcijas stalažas, jo krusta šķautņu velve pati sevi spēj noturēt tikai pēc javas sacietēšanas.

Nezināmu iemeslu dēļ Dienvidu korpusa pirmā stāva telpa Turaidas pils nogāzes malā nosprausta neregulāra – nevienai no abām travejām stūros nav pilnīgi taisni leņķi. Virs neregulārās telpas arī pārsedzošās velves ir savdabīgas. Platajai šķīrējarkai ir pusaploces forma, toties katras travejas sānu sienās redzamas smailarkas. Gala sienās atkal veidotas pusaploces pieres arkas.

Kad 1980.-1982. gadā arhitekts Gunārs Jansons (1928-2013) veica Dienvidu korpusa būvizpēti un izstrādāja restaurācijas projektu, viņš izteica pieņēmumus arī par savdabīgo velvju veidojumu. Viņaprāt, telpas gala sienās un šķīrējarkā smailloks nav veidots tāpēc, ka tad telpu vajadzētu celt pārāk augstu. Rietumeiropā krusta velves, kurās vienlaikus izmantota pusaploces un smailloka arka, parasti attiecina uz romānikas arhitektūru. Tomēr Turaidas pils būvizpētē secināts, ka smailarkas izmantošana sānu sienās nepārprotami norāda uz gotikas stilu un torņveida dienvidu korpuss varētu būt celts 13. gs. beigās vai 14. gadsimtā. Mūsdienu pētnieki mēģina katrai formai rast izskaidrojumu un pamatojumu, bet senais būvmeistars nez vai domāja par romānikas stila pāreju gotikā vai pusaploci un smailarku kā arhitektūru datējošu pazīmi. Tā tapa krusta velves ar šķautnēm, kas ir ne tikai romānikas, bet arī agrākais gotikas stila velvējuma veids. Vēlāk gotikas arhitektūrā izmanto krusta velves ar ribām. Arī Turaidas pilī vienā vai vairākās telpās bija gotiskas ribu velves, no kurām izrakumos atrasti sarkanie lielformāta profilķieģeļi. Diemžēl šis velves līdz mūsdienām nav saglabājušās.

Turaidas pils torņveida dienvidu korpusa šķautņotās krusta velves ir unikāls darinājums un nozīmīga liecība par agrās gotikas stila arhitektūru Latvijā, jo labi saglabātu viduslaiku mūra celtņu mūsu zemē ir maz.

Dr.Hist. Ieva Ose