istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Es vēlos mājās pārnākt …


Eduards Stauvers, Latvijas Kara skolu beidzot

Eduards Stauvers, Latvijas Kara skolu beidzot

Latviešu tautas morālā spēka avoti vienmēr bijušas stiprās ģimenes, ciešās dzimtu saites un bagātās tradīcijas. Daudz tādu bijis arī Turaidā. Diemžēl Otrā pasaules kara, emigrācijas un pēckara represiju vētras postījušas un retinājušas kādreiz tik kuplos ciltskoku zarus. Šodien no dažām savulaik ar bērniem svētītajām ģimenēm palikušas vien atmiņas un pa kādam retam pēcnācējam. Tādēļ nozīmīgs ir katras šādas dzimtas piederīgā dzīvesstāsts, bet jo īpaši tas, kurš māca būt uzticīgiem savai dzimtajai zemei, pienākumu pret līdzcilvēkiem turēt augstāk par materiālajām vērtībām. Viens no sarežģīta un traģiska likteņa piemēriem ir turaidieša, virsleitnanta Eduarda Stauvera dzīves gājums, kuram šajās dienās aprit apaļa –  100 gadu – jubileja.

Eduards Stauvers pieder tai latviešu virsnieku paaudzei, par kuriem jūsmoja tālaika sabiedrība, par kuru stāju un iznesību vēl tagad stāsta leģendas. Viņš dzimis 1914. gada 21. oktobrī pēc j. st. Turaidas pagasta „Pakuļu” mājās kā saimnieka, Turaidas pagasta vecākā un draudzes priekšnieka Andreja Stauvera jaunākais dēls. Tiesa, galveno apgādnieku – tēvu Eduards zaudē jau 10 gadu vecumā. Pēc Turaidas pamatskolas beigšanas pārējā ģimene, redzot jaunieša apdāvinātību, izlēmusi, ka viņam noteikti jāmācās tālāk. 1933. gadā, pēc Rīgas Valsts tehnikuma Elektrotehniskās nodaļas beigšanas sākušās Eduarda Stauvera darba gaitas elektromontiera specialitātē Ērgļos, Taurupē, Zasā un Varakļānos. 1936. gadā seko obligātais karadienests Latvijas armijā. Armijas dzīve piesaista, un 1937. gada 1. novembrī Eduards Stauvers uzsāk mācības Latvijas Kara skolā, kuru beidz 1939. gada 1. septembrī leitnanta pakāpē. Saņemot virsnieka zobenu no Kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža rokām, viņš, tāpat kā pārējie kara skolas beidzēji, zvēr vienmēr būt uzticīgs „savam godam, latvju slavai, Tēvzemei un brīvībai”. Dienesta gaitas Eduardu Stauveru aizved sākumā uz Daugavpili, kur viņš tiek ieskaitīts 8. Daugavpils kājnieku pulkā, vēlāk – kā sakaru rotas jaunāko virsnieku – uz Cēsīm, Rīgu un Smilteni. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā E. Stauvers minētā kājnieku pulka sastāvā tiek ieskaitīts t. s. Tautas armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā. Sakarā ar represijām, kas 1941. gada 14. jūnijā un arī pirms tam tiek vērstas pret Latvijas civiliedzīvotājiem un Latvijas armijas virsniekiem, E. Stauvers militāro dienestu atstāj.

1944. gada augustā E. Stauvers tiek iesaukts Latviešu leģionā un ieskaitīts 15. divīzijā, vēlāk nosūtīts uz mācībām virsnieku kursos Vācijā. 1945. gada janvārī sākas īstās kara gaitas. Kā 15. divīzijas izlūkbataljona vada komandieris E. Stauvers izkarojis visas Pomerānijas lielkaujas, viņam piešķirts Dzelzs krusta II pakāpes ordenis.

Visām kara gaitām cauri vijas rūpes un neziņa par ģimeni – sievu Elzu, meitām Valdu un Maiju, kas palikušas Latvijā. Par viņām viņš taujā katrā bēgļu nometnē …

Eduards Stauvers ir viens no nedaudzajiem latviešu karavīriem, kam laimējās palikt dzīvam pašā peklē – Berlīnes centrā 1945. gada aprīļa beigās. No 15. divīzijas vīriem tiek izveidota pulkveža V. Januma kaujas grupa, kam pavēl ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas pilsētas austrumu nomalēs. Bet pulkvedis Janums, saudzējot latviešu karavīrus, nelegāli aizved tos uz rietumiem – pretim sabiedrotajiem. Izlūkbataljonam, kura vadību nācies uzņemties 2. rotas komandierim E. Stauveram, automašīnās tomēr vietas vairs nepietiek… 26. aprīlī minēto bataljonu aiztur vācu lauka žandarmērija un nosūta ielu cīņās. Tajā palikuši vien 45 vīri, bruņojums – nepilnīgs. Aizturētie karavīri tiek sapulcināti kādā skolā nelielajā Jēgera ieliņā netālu no reihskancelejas. Viņu atmiņā iespiedusies pēdējā Vakarjunda, ko pēc latviešu paražas vadījis leitnants Stauvers. Tajā tiek dziedāta Latvijas himna un korālis „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Klāt ir arī desmit spāņu brīvprātīgie virsnieki. Tie ar izbrīnu un cieņu noraugās vīros, kuri tik smagā brīdī lūdz Dieva aizsardzību savai Tēvzemei.

E. Stauvera bataljons ieņem pozīcijas sagrauto ēku kāpņu telpās; tomēr komandieri drīz ievaino, un viņš tiek nogādāts pārpildītajā Berlīnes slimnīcā „Zoo bunkurs”. Pirms aizvešanas uz hospitāli kāds no kara biedriem vēl paspēj Stauveram noraut no piedurknes virsnieka zīmotnes un ielikt kabatā kāda vienkārša karavīra personas apliecību, lai pasargātu no iespējamās izrēķināšanās (sagūstītos virsniekus dažreiz mēdz nošaut uz vietas vai arī nežēlīgi spīdzināt). No šī brīža leitnants E. Stauvers pārtop par ierindnieku E. Šmitu. 2. maijā krievu karaspēks slimnīcu ieņem. 1945. gada 22. novembrī visus PSRS piederīgos sadzen aizrestotos vagonos un seko 56 dienas ilgais „mājupceļš”, kas Eduardam Stauveram izbeidzas Severo Pečorskas labošanas darbu nometnē, 60 km pirms Vorkutas. Apliecība uz E. Šmita vārda tomēr izrādās daļējs glābiņš, un E. Stauveram netiek piespriesti tradicionālie 25 gadi, viņš paspēj šeit pavadīt „tikai” nepilnus divus. 1947. gada vēlā rudenī kāds stipri novājējis, cingas augoņiem klāts vīrs Turaidā klusi klauvē pie loga, aiz kura naktsmierā jau devusies viņa ģimene. Pēc atkalredzēšanās priekiem viņš tomēr saprot, ka ģimeni pakļaut briesmām nedrīkst, tādēļ turpmāk dzīvo atsevišķi. Ar lielu risku dokumentus E. Šmitam palīdz sagādāt kāds svešs latvietis – Sarkanās armijas majors. Vairāki gadi paiet mierīgi, bet tad nejauši 1954. gadā paziņa – kāds cits latvietis – E. Šmitu atpazīst… Kara tribunāls par dzimtenes nodevību piespriež 25 gadus, ko vēlāk samazina uz 10, un E. Šmits – nu jau ar īsto uzvārdu Stauvers – otrreiz nonāk soda nometnē, šoreiz Gorkijas apgabalā.

Eduards Stauvers ar meitu Maiju Zālīti savā 87 gadu jubilejā Latviešu Virsnieku apvienības mītnē. 2001. gads

Eduards Stauvers ar meitu Maiju Zālīti savā 87 gadu jubilejā Latviešu Virsnieku apvienības mītnē. 2001. gads

1955. g. E. Stauvers tiek amnestēts un kā brīvs otrās šķiras pilsonis atgriežas Latvijā. Strādājis Rīgas Remontu un celtniecības kantorī, bijis labs elektriķis.

1991. gadā, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, sākas līdzdarbība atdzimušajā Latviešu Virsnieku apvienībā, par kuras sekretāri kļuvusi viņa jaunākā meita Maija Zālīte. E. Stauvers saņem paaugstinājumu dienestā, kā arī Latvijas Aizsardzības ministra un NBS Komandiera apbalvojumus. Virsnieku apvienība un LR Zemessardze palīdz vecajam vīram atrisināt sadzīves rūpes, dzīvībai kritiskā brīdī sagādā donoru asinis. Līdz pat pēdējai stundai Eduards Stauvers saglabājis skaidru skatu uz dzīvi, sekojis līdzi notikumiem Latviešu Virsnieku apvienībā, valstī un armijā, kā arī divu savu mazbērnu ģimeņu gaitām.

Eduards Stauvers piedzīvoja sirmu vecumu un mira 2007. gada 7. februārī. Ar militāru godu viņš tika guldīts Turaidas kapos, kur jau pirms tam bija raduši mieru viņa vecāki, sieva un visi seši kuplās Stauveru ģimenes bērni – Eduarda brāļi un māsas.

Lai gan dzīvē nācās karot svešas lielvaras karaspēkā, sirdī vienmēr tika saglabāts 1939. gadā Tēvzemei un brīvībai dotais zvērests.

Izmantotā literatūra.

Kļaviņš, A. Aizejot, palikt. – „Laiks”, nr. 14, 13. 03. – 6. 04. 2007.
Kļaviņš, A. Es vēlos mājās pārnākt – „Brīvā Latvija” nr. 47, 13. 12. 2002.
Pētersons, A. Mums jāpārnāk. R., 2003.
E. Stauvera meitas Maijas Zālītes atmiņas (nepublicētas).  Turaidas muzejrezervāta Krājuma materiāli.

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti