Gatavojoties Latvijas valsts simtgadei 2018. gadā, Turaidas muzejrezervāts, pamatojoties uz pētniecības tēmu „Klaušinieks, saimnieks, pilsonis”, uzsācis darbu pie ekspozīcijas „Garīgā atmoda un pilsoniskā apziņa 19. gadsimtā, tās nozīme Latvijas valsts izveidē 20. gadsimta sākumā” sagatavošanas. Ekspozīcijas mērķis ir atklāt, kā no nebrīva klaušinieka tapa brīvs Latvijas pilsonis un kā latvieši no beztiesiskas zemnieku kārtas kļuva par kultūras nāciju un valsts nāciju.

Viena no brīvībām, ko ieguva latviešu zemnieki 19. gadsimtā, bija pārvietošanās brīvība. Tā radīja  iedzīvotāju migrāciju no muižas uz muižu, kā arī lauku iedzīvotāju arvien plašāku pārcelšanos uz pilsētām. Pētot iedzīvotāju migrāciju no Turaidas muižas pirms divsimt un simts gadiem, redzams, kā zemnieki izmantoja  relatīvi nesen iegūto neatkarību no muižas varas. Migrācija ir parādība, kas mūsdienu Latvijas ekonomiskajā un demogrāfiskajā kontekstā neizraisa tās pozitīvākās asociācijas. Tajā pašā laikā ekonomiskā migrācija vienmēr bijusi brīvā tirgus ekonomikas pavadone. Vēl vairāk – tā ir indikators demokrātiskai sabiedrībai, kuras viena no pamatpazīmēm ir arī tiesības brīvi pārvietoties.

Pētot šo jautājumu, galvenā izmantotā avotu grupa ir Turaidas muižas 1826., 1834., 1850., 1858. gada dvēseļu revīzijas un to papildinājumi (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 199. fonds, 1. apraksts, 477. lieta un 77. fonds, 14. apraksts, 156. lieta), kā arī karaklausībā iesaucamo Turaidas pagasta iedzīvotāju saraksti par 1914. gadu (turpat, 1247. fonds, 1. apr., 3. lieta).

Dvēseļu revīzijas bija valsts reglamentēti nodokļu maksātāju reģistrācijas dokumenti. Tās bija paredzētas konkrētiem administratīviem nolūkiem – rekrūšu ņemšanai un nodokļu iekasēšanai. Tomēr tās nebija regulāras.  Katru gadu pēc katras kopējās revīzijas tika veikta iedzīvotāju uzskaites korekcija, norādot attiecīgajā gadā no pagasta izrakstījušos un tajā pierakstījušos iedzīvotājus. Tādējādi izšķirami divi dažādi revīziju veidi: 1) ar kuru zemnieks pārrakstījās uz citu dzīvesvietu ārpus sava pagasta, bet nemainījās viņa nodokļu maksātāja kārta (vāciski Gattung, krieviski оклад); 2) saraksts, ar kuru zemnieks pārgāja citā nodokļu maksātāju kārtā – kalpotāju, strādnieku, cunftīgo amatnieku vai pilsoņu.

Tajā pašā laikā, kā norāda vēsturnieks Toms Ķikuts, “Dvēseļu revīzijās un to papildinājumos tika fiksētas tikai attiecīgajā dzīves vietā formāli pierakstītās vai pārrakstītās, nevis [reāli] dzīvojošās vai pārceļojušās personas. Galvenā alternatīva formālai pārrakstīšanai uz jaunu dzīves vietu bija pārceļošana ar pasi”. (Ķikuts, T. Dvēseļu revīziju materiāli kā avots par Vidzemes zemnieku migrāciju pēc brīvlaišanas. – „Vēsture: avoti un cilvēki”. Daugavpils universitātes. Humanitārās fakultātes  XXIII starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. 2014. 217. lpp.).

Pasu izsniegšanas tika atvieglota 1850-tajos gados, un mūsdienās pasu izsniegšanas reģistru dati vairs iegūstami tikai pagastu valžu arhīvos – protams, tikai tādā gadījumā, ja tie saglabājušies. Diemžēl, Turaidas pagasta valdes fondā, kāds tas nonācis līdz mūsdienām, šādas reģistrācijas nav. Tādēļ pagaidām jārēķinās ar to, ka dati, īpaši sākot ar 19. gadsimta otro pusi, var būt nepilnīgi.

Ziņas par laika posmu no 1816. līdz 1826. gadam ir ļoti skopas – pastāvot dzimtbūšanai, zemnieku iespējas legāli atstāt savu savu pagastu bija retas: tā varēja būt vai nu (retos gadījumos) personiska brīvlaišana, vai arī biežāk – rīkojums sekot dzimtkungam uz tā mītnes vietu pilsētā, citā draudzē vai pat guberņā. Tā 1826. gada dvēseļu revīzijas papildinājumos teikts, ka 1819. gadā divi zemnieku puiši – Jānis Jura dēls (20 ½ gadus vecs) un Indriķis Jura dēls (19 gadi) cedēti, tas ir – aizlienēti baronam Budbergam uz Rēveli (tagadējo Tallinu). Turklāt trīs pārcēlušies uz zemnieku pagastu pie Inciema muižas. Nelegālā iespēja, protams, bija bēgšana – laikā no 1816. līdz 1826. gadam aizbēdzis viens zemnieks, kas uz laikmeta kopējās bēgšanas fona nav sevišķi daudz.

Pavisam 37 gadu laikā (no 1833. līdz 1870. gadam ieskaitot), Turaidas pagastu atstājuši 282 iedzīvotāji. Tomēr, tā kā par ieceļojušajiem ir ziņas tikai kopš 1846. gada, salīdzināšanai būtu korekti arī par izceļojušajiem ņemt ziņas no šī paša gada. Atrēķinot nost izceļojušos no 1833. līdz 1845. gadam (ieskaitot), (85), iegūstam 197 iedzīvotājus. Ienākušo skaits no 1846. līdz 1870. gadam ieskaitot, ir 67 iedzīvotāji Tātad proporcija starp ieceļojušajiem un izceļojušajiem ir vairāk nekā 1 : 3 par labu izceļojušajiem (izceļojušo ir vairāk nekā 3 reizes vairāk nekā ieceļojušo).

Savukārt, posmā no 1871. līdz 1913. gadam, t. i., 43 gadu laikā, Turaidas pagastu atstājuši tikai 107 iedzīvotāji. Ienākušo skaits šajā pašā posmā ir 187 iedzīvotāji, kas vairāk nekā pusotras reizes pārsniedz izceļojušo skaitu.

Izceļojušo skaits pa gadiem, īpaši pirmajā posmā, ir ļoti nevienmērīgs – tas svārstās no 48 1833. gadā līdz nevienam 1849. gadā. Otrajā posmā, tas ir, pēc 1870. gada, svārstības vairs nav tik krasi izteiktas (izceļotāju skaits svārstās amplitūdā no 1 līdz 8, tikai 1873. un 1893. gadā pārsniedzot šīs robežas. Tajā pašā laikā šeit parādās gadi, kad nav neviena izceļotāja: tādi ir 1871., 1874., 1878., 1884. un vēl septiņi citi.

Interesanti, ka izceļošanas dinamika vismaz lielās līnijās atbilst likumdošanas izmaiņām zemnieku jautājumā. Brīvības “pārejas stāvokļa” ilgums bija seši gadi. Pirmos trīs gadus brīvlaistie nedrīkstēja atstāt savas draudzes, nākošos trīs – Vidzemes bruģa kunga tiesas robežas. Tikai ar 1832. gada Jurģiem zemnieki ieguva “definitīvo brīvības stāvokli” – tiesības mainīt dzīves vietu, bet tikai savas guberņas robežās. Tādēļ, šķiet, ir saprotams rekordlielais – uz pārējo gadu fona – izceļotāju skaits no Turaidas pagasta 1833. gadā – 48 iedzīvotāji, no tiem vairākums ar ģimenēm un pat daži saimnieki.

Turaidas iedzīvotāju migrācijas virzieni no 1833. līdz 1870. gadam

Laikā no 1833. līdz 1870. gadam Turaidas pagasta iedzīvotāji visvairāk migrējuši uz citiem Lēdurgas-Turaidas draudzes pagastiem (kopā 96) – tajā skaitā uz Inciemu 51, uz Aijažiem 17 (ģimenes cilvēki, visi vienā 1833. gadā!), uz Lodes muižu 10, uz Lēdurgu 7, uz Igati 6, uz Vidrižiem 4 u. c.

Otrajā vietā – Straupes draudze (kopā 58), tajā skaitā: uz Lielstraupi – 34 (no tiem 25 – 1862. gadā), uz Rozbeķiem/Rozulu – 19 (visi vienā 1864. gadā!). Krietni mazāk migrējuši uz citiem Straupes draudzes pagastiem: uz Mazstraupi – 1, uz Raiskumu – 1 un uz Auciemu – 1.

Trešais visvairāk pārstāvētais virziens – Krimuldas draudze (53): uz Bīriņu pagastu migrējuši 20, uz Krimuldu – 18, Jērkuli – 5 un Englārti (Engelhardshof) – 2.

Krietni mazāk, nekā varētu sagaidīt, Turaidas iedzīvotāji migrējuši uz Siguldas draudzi (18): uz Siguldas pilsmuižas pagastu – 8, uz Lorupi – 5, uz Nurmižiem – 3 un uz Paltmali (tag. Augšlīgatne) – 2.

Dienvidu virzienā – uz Allažu draudzi migrējuši 12, no tiem uz Allažu pagastu – 2, bet uz Jūdažiem – 10. Uz Slīpes muižu (Schliepenhof) Jaunpils (tag. Zaubes) draudzē migrējuši 3. Uz Mālpili (mācītājmuižu) migrējis 1. Kopā uz dienvidiem (nosacīti) migrējuši 16.

Uz rietumiem migrējuši: uz Ropažu draudzes Ropažu pagastu 7. Uz Vangažu draudzes Inčukalna pagastu migrējuši 3. Ādažu virzienā migrējuši 6, no tiem uz Berģiem – 3, uz Ādažiem – 2 un uz Stopiņiem (Ulbroku) – 1.

Kā jau sagaidāms, pavisam niecīgs skaits migrējuši uz tālākiem novadiem: Jūrmalas virzienā uz Beberbeķiem 1, uz Sloku – 3, uz Voleru muižu Daugavgrīvas draudzē – 1, Ķekavas virzienā uz Bērzmentes (Bersemünde) muižu Doles (tag. Ķekavas) pagastā – 1, uz Mazjumpravas muižu Katlakalna draudzē – 1, uz Dzērbenes pagastu – 1, uz Tiepeles (Wittkop)  muižu Trikātas draudzē – 3, uz Tirzas mācītājmuižu – 3. Uz Rīgas pilsētu migrējuši 4 jau minētie kalpotāji.

Tādējādi kopā nosacītajā ziemeļu, ziemeļrietumu un ziemeļu-ziemeļaustrumu virzienā no 1833. līdz 1870. gadam migrējuši 208 jeb 73,40 % no Turaidas pagastu atstājušajiem iedzīvotājiem); rietumu un ziemeļrietumu virzienā – 25 jeb 8,87 %, uz dienvidiem un dienvidrietumiem 38 jeb 13,47 %, uz ziemeļaustrumiem 7 jeb 2,48% un uz austrumiem – 4 jeb 1,42 % iedzīvotāju.

Tomēr, ja pirmajā posmā pārējie Lēdurgas-Turaidas  draudzes pagasti  ir vadošie starp migrācijas galamērķiem, tad laikā no 1871. līdz 1813. gadam tie vairs ir tikai 3. vietā ar pavisam nenozīmīgu aizceļojušo skaitu – 5 iedzīvotājiem, kuri  pārcēlušies uz Inciemu. Pirmajā vietā aizceļojušo skaita ziņā ir Krimuldas draudze (41): uz Krimuldu 5, uz Bīriņiem 5, uz Englārti 6, uz Krimuldas Jauno muižu 4. Negaidīti un ar samērā lielu izceļojušo skaitu (21) parādās kāds šīs draudzes pagasts, kas laika posmā līdz 1870. gadam vispār netika pieminēts – Sējas pagasts. Turklāt visas izceļojušās šajā gadījumā ir ģimenes (3). Otrajā vietā – Straupe, uz kurieni aizceļojuši 29 iedzīvotāji (9 uz Raiskumu, 8 uz Lielstraupi, 5 uz Rozulu, 4 uz Ungurmuižu, 2 uz Stalbi).

Uz Siguldas draudzi pārcēlušies 13 iedzīvotāji (10 uz Siguldas pilsmuižas pagastu, 3 uz Nurmižiem), uz Daugavgrīvas draudzes Mangaļu muižu (pagastu?) – 8, uz Katlakalna pagasta Mazjumpravas muižu – 1, uz Āraišu draudzes Kārļu pagastu – 1, uz Valmieras draudzes Kokmuižas pagastu – 1, uz Mazsalacu – 1 un uz Smilteni – 6 iedzīvotāji.

Tomēr mazliet citādu ainu par reāli dzīvojošajiem atspoguļo 1914. gada 14.  martā sastādītais Turaidas pagasta jauniesaucamo saraksts: no 22 jauniesaucamajiem, kā izrādās, tikai 5 jeb mazāk kā ceturtā daļa, dzīvo Turaidas pagastā. No pārējiem 8 dzīvo Rīgā, 2 – Krimuldā, pa vienam Inciema, Vidrižu un Rozulas pagastos. Viens apmeties Kurzemes guberņas Ilūkstes draudzes Asares muižā. Divi dzīvo ārpus Baltijas teritorijas – Andersons Pēteris Hermanis St. Pēterburgā, Maskavas šosejā Nr. 4, rūpnīcas Siemens-Schukkert teritorijā, bet kāds cits – mehāniķis Kristjānis Teodors Āboliņš – aizklīdis pat līdz Zaporožjes apgabala Berdjanskas apriņķa Čerņigovkas ciemam tagadējā Austrumukrainā.

Līdz 19. gadsimta 80-tajiem gadiem tipiskākais izceļotājs ir jauns neprecējies vīrietis (puisis), kas pārceļas uz kādu no tuvākajiem pagastiem – Inciemu vai Krimuldu, kur bieži salīgst darbā muižā. Līdzīgi tipiska arī jauna, neprecējusies sieviete (meita). Ar laiku arvien lielāku īpatsvaru izceļojušo kopskaitā iegūst ģimenes. Visvairāk no Turaidas izceļojušas ģimenes ar četriem un vairāk bērniem, kā arī viena bērna ģimenes.

Edgars Ceske, dr. hist., Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists