Arheoloģiski izrakumi Turaidas senajā ķieģeļu cepļa vietā | Turaidas muzejrezervāts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Arheoloģiski izrakumi Turaidas senajā ķieģeļu cepļa vietā


Izrakumu laukums

Izrakumu laukums

Turpinot Turaidas muzejrezervāta izpētes tēmu, kas paredz arī apkārtnē esošo un iespējamo vēstures pieminekļu detalizētu izpēti, 2014. gadā tika veikti atkārtoti izrakumi Turaidas Jāņkalnā, ar nolūku konstatēt senākā Turaidas ķieģeļu cepļa atrašanās vietu. Kalns atrodas Turaidas muzejrezervāta teritorijā ap puskilometru uz ziemeļiem no Turaidas pils. Pirmie arheoloģiskie pētījumi kalna D daļā tika veikti 2013. gadā, tajos konstatēja apdzīvotību jau no 10. gadsimta.

2014. gadā tika pētīta kalna tālākā, ziemeļu puse, kur atrodas neliels šķietami mākslīgi veidots, līdz 1,5 m augsts, ieapaļš paugurs ar līdzenu virsmu ap 40 m diametrā. Tas bija klāts ar sīkām senu kieģeļu šķembām. Kalna mākslīgā forma, ķieģeļu lauskas un agrāk fiksēti nostāsti liecināja par uzkalnu kā iespējamu senu ķieģeļu cepļa vietu. To netieši norādīja arī Turaidas dīķu tuvums – tie atrodas nostāstos minētajās senajās “bruņinieku māla bedrēs”, kur rakti māli pils ķieģeļu gatavošanai. Zināmajās 17. un 18. gadsimta kartēs šajā vietā nekādas būves nebija attēlotas, tādēļ atbildi uz to, kas uzkalnē atradies, varēja sniegt vienīgi izrakumi.

Atklātais ķieģeļu bruģējums

Atklātais ķieģeļu bruģējums

Izrakumu laukums 2 x 17 m platībā tika iemērīts uzkalna DA malā, tā, lai tas ietvertu teritoriju pirms kalna nogāzes, nogāzi un daļu no izlīdzinātās kalna virsmas. Darbu rezultātā konstatējām, ka paugurs mākslīgi uzbērts no dažāda lieluma ķieģeļu fragmentiem, kā arī atsevišķām klostertipa un mēlesveida kārniņu lauskām. Keramikas lausku uzbēruma biezums sasniedza 1,5 m. Kalna virsma bija izlīdzināta un noklāta ar ķieģeļu bruģējumu, tos liekot plakaniski  – gan blakus vienu otram, gan tiem perpendikulāri. Tuvāk DA nogāzei, kur svaigais šķembu uzbērums, domājams sācis sēsties, ķieģeļi likti trijās kārtās, lai iegūtu līdzenu, horizontālu kalna virsmu. Tomēr virsējās kārtas stipri sapostītas jau senatnē, laužot ķieģeļus no bruģējuma. Virzienā uz kalna virsmu ķieģeļi lielākoties sairuši, bet palikuši sākotnējās vietās. To izmēri – vidējais ap 10 x 15 x 31 cm, bet bieži pat viena ekseplāra atsevišķu skaldņu garums svārstījās līdz viena cm robežās. Šāda lieluma ķieģeļi tika izmantoti pils celtniecībā pārsvarā 15., 16. gs. – laikā, kad notika intensīva pils pārbūve, pielāgojot to ugunsšaujamajiem ieročiem. Jaunāki keramikas paraugi netika atrasti, acīmredzot ar 16.gs. beigām ceplis pārstāja darboties, tādēļ tas nav atzīmēts arī 17., 18. gs. senajās kartēs.

Arheoloģiskās izpētes laikā atrastie ķieģeļi

Arheoloģiskās izpētes laikā atrastie ķieģeļi

Izrakumu gaitā tika iegūta tikai cepļa 13.-16. gs. produkcija – ķieģeļi un jumta kārniņi, bet, ļoti iespējams, ka arī pats senākais Turaidas ķieģeļu ceplis jāmeklē te – visticamāk uzkalna centrā. Lai iegūtu pilnīgāku informāciju par šo Turaidas pils pastāvēšanas vēsturē nozīmīgo būvi – ķieģeļu cepli, arheoloģiskās izpētes darbus paredzēts turpināt.

Egīls Jemeļjanovs, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti