Turaidas
muzejrezervāts

porno
bMG_1337

Atjaunota ekspozīcija „TURAIDAS MUIŽAS RATNĪCA”


Maija sākumā Turaidas muzejrezervātā tika atklāta atjaunotā ekspozīcija „Turaidas muižas ratnīca”. Ratnīca jeb vāgūzis (no vācu “Wagen” – vāģi) ir saimniecības ēka, kas paredzēta ratu, ragavu un aizjūga piederumu novietošanai. Turaidas muižas ratnīca rekonstruēta 2002. gadā kā koka ēka mūra stabos. Turaidas muižā vienlaicīgi pastāvējušas vairākas ratnīcas un zirgu staļļi. Līdz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem muižnieka dzīvojamā māja atradās Turaidas pils pagalmā, kur bija arī izbraucamo zirgu stallis un ratnīca karietēm.  Par muižas izbraucamajiem un jājamzirgiem rūpējās staļļmeistars, kurš bieži vien bija arī kučieris, un viņa pakļautībā parasti bija vairāki staļļa jeb zirgu puiši. Viņam bija jāraugās arī uz to, lai staļļa puiši nejādelētu apkārt ar kunga zirgiem. Turaidas muižas būvdarbu vadītāja Jāņa Lapiņa ( 1886 – 1978) atmiņās lasām:

„Turaidas pils pagalmā 19. gadsimta beigās pret muižnieka dzīvojamo māju, starp kantaino torni un “velves dārziņu” gravas malā bijis baronu Kampenhauzenu zirgu stallis un vāgūzis. Tas bijis celts vienā laikā ar dzīvojamo māju no lieliem, sveķainiem priežu baļķiem, kurus veda no Gāršas meža. Stallī stāvēja divi melni ērzeļi, trešais bija liels „dzeltēns” zirgs, ar to ķēķa puisis veda malku un ūdeni. Vecais barons, kurš jaunībā bija dienējis ķeizara ulānos, vecumā dzelteno zirgu bija iedomājies par savu bijušo kara zirgu un reizēm pastaigājās zirgu pavadā vezdams pie rokas un teiktdams „iģi, iģi, tovarišč”. Vāgūzī stāvēja divas karietes, viena ar „mājiņu”, otra ar atvelkamu un noliecamu jumtu. Zirgus kopa un baroja barona kučieris Fricis Štauers ar lielām, baltām ūsām. Baroni bieži brauca uz citām muižām. Tad kučieris, tresainos svārkos ar spožām pogām sēdējis uz bukas. Pārī iejūgtie melnie ērzeļi vienā stiepienā bijuši muižai cauri ar visu karieti, tikai pātaga vien nošvīkstējusi”.[1]

No muižnieku lietotajiem transportlīdzekļiem ekspozīcijā redzami Berlīnes rūpnīcā „Wagenfabrik Jos. Neuss” gatavoti divjūga medību rati. Jozefs Neuss rūpnīcu, kas ražoja dažāda tipa ratus un karietes, dibināja 1867. gadā un tā ilgstoši darbojās ar lieliem panākumiem. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā rūpnīca sāka ražot automobiļu virsbūves tādiem slaveniem auto zīmoliem kā Maybach, Mercedes-Benz, Audi, Bugatti un Horch. No 1933. gada firma pazīstama ar Erdmann & Rossi nosaukumu.

Rati un citi braucamrīki tika novietoti ratnīcā muižas saimnieciskajā centrā, kur agrāk bija arī stallis darba zirgiem, par kuriem turēja mazāku rūpi.  Ja zirgus ziemā neizmantoja darbā, tad arī auzas tiem nedeva, tikai tuvojoties pavasarim, lai tie spētu vilkt arklus un ecēšas, piebaroja ar auzām. Zirgu pajūgi tika izmantoti dažādiem mērķiem – lauku darbiem, svētku un ikdienas izbraucieniem, kravu pārvadāšanai. Darba ratos pārvadāja sienu, labību, linus, malku, mēslus lauku mēslošanai, degvīna un alus mucas, ķieģeļus, kaļķus u.c. Ziemā ar ragavām no meža tika vesti baļķi, kurus pēc tam izmantoja būvniecībā.

Vecākie ekspozīcijā redzamie transporta līdzekļi ir rati un ragavas no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma, tostarp arī Vidzemē visizplatītākais darba ratu tips t.s. bezatsperu raspuska. Raspuskas tipiskākās pazīmes ir līdzenā grīda jeb platforma un iespēja pagriezt priekšriteņus zem tās, t.i. rati ir uz vietas pagriežami un prasa vismazāko griešanas laukumu.  Vidzemes vidienē raspusku izplatīšanos veicināja Priekuļu lauksaimniecības mašīnu izmēģināšanas stacija, izgatavojot paraugraspusku un to iesakot apkārtējiem lauksaimniekiem, kā arī to propagandējot 1913. – 1914. gada sarīkotajās izstādēs visā Latvijā, kā labākos lauksaimniecības darba ratus.  Ekspozīcijā ir arī t.s. tamborrati, kuri savu nosaukumu ieguvuši no „tambora” – ādas vai drēbes segas, kas pārklāj ratus un braucēja kājas.

Lielāko daļu priekšmetu ir gatavojuši vietējie amatnieki. Ratu dzelzs daļas izkalis kalējs, ratu riteņus izgatavojis ratu meistars, zirgu lokus liekuši kokamatnieki, retumis arī zemnieki paši, bet atsperes, sakas, sedulkas un iemaukti ražoti rūpnieciski un pirkti veikalā.  Groži ir gan rūpnieciski ražoti no ādas, gan mājās austi no liniem un vilnas vai vīti no liniem. Staļļmeistara padomos rakstīts: „Siksnu lietas, sleijas turi vienādi vien mīkstas, kad cietas metās, tad iebāz remdenā ūdenī un kad mīkstas palikušas, tad izņem no ūdens un ieberz ar asu susekli pus trāna ar deguti un nokar vāgūzī, ne saulē, ne pie krāsns, kā cits muļķis taisīdams.[2]

Jau no 19. gadsimta otrās puses daudzi zemnieki papildus ienākumus guvuši, piedāvājot atpūtniekiem izbraucienus pa skaisto apkārtni zirgu pajūgā. Ormaņiem bijuši savi noteikumi – tiem bija jāreģistrējas Siguldā pie policijas ierēdņa – „uradņika”, kurš izdeva divus numurus. Vienu piestiprināja pie zirga loka, otru ratu aizmugurē.

Turaidiešiem bijuši tumši krāsoti atsperu rati, bet siguldieši vienojušies par Siguldas “marku” – droškas ar dzeltenu riteņu, margu un zirgu loku krāsojumu. Ormaņi ceļotājiem stāstījuši nostāstus un leģendas, kas saistījās ar apmeklētajiem objektiem. Gan retāk, bet atpūtnieki ar kamanām vizināti arī ziemās. Atpūtnieku vizināšana pajūgos turpinājusies līdz pat II Pasaules kara beigām. Vietējo iedzīvotāju atmiņās minēts, ka vasaras brīvdienās uz rīta vilcienu Siguldas stacijā sabraukuši ap 100 “fūrmaņu” jeb ormaņu Sevišķi daudz zaļumnieku bijis Jāņos, jo tad no Rīgas vilcieni nāca katru stundu. Daudz zaļumnieku bijis arī tad, kad dažādas Rīgas biedrības rīkojušas izbraukumus un zaļumu svētkus – izbraucienus ar savu orķestri un bufeti. Samaksa bijusi pēc vienošanās. Par braucienu no stacijas līdz Gūtmaņa alai devuši 1 latu. Bagātākie ormani nolīguši uz visu dienu – “lai izvadā pa kalniem”, tad varējuši nopelnīt pat 20 latu un vairāk. Fūrmanim vajadzējis prast pastāstīt par Gūtmaņa[3] alu, Turaidas Rozi, Pakuļu Maiju un citus stāstus, kā arī vēlams bijis pat uzdziedāt.

No ekspozīcijā izvietotajiem attēliem uz mums noraugās gan muižnieku fon Līvenu dzimtas locekļi, gan Turaidas ormaņi, gan zemnieki, gan ratu riteņu meistars, gan zemnieki ar pašu audzētiem zirgiem. Labi kopti, paša audzēti zirgi vienmēr bijuši gan muižnieka, gan latviešu zemnieka pārticības simbols un lepnums. Tāpēc aukstās un nemīlīgās dienās, rūpējoties par savu zirgu, saimnieks apklājis savu zirgu ar zirga segu.  „Mājās zirgiem dīku stāvot izlaid tos ik dienas ārā vārtīties, vasaru un ziemu jebkādā gaisā un laikā, sniegā, lietū, putenī, kad pilnu stundu izstaigājušies, pielabini tos ar maizes kumosiņu un ieved stallī. Dubļus noslaucījis uzliec deķi. Tā ik dienas dari, tad zirgi netrakos braucot, ne arī stīvi paliks. Vārtīšanās lielāks labums zirgam, nekā tu proti, par to klausi vien ko mācu”[4].

Par vienkāršu lietu būtību, par pievienoto vērtību, ko sniedz šo lietu apzināšanās pagātnes kontekstā lasām I.Ziedoņa un A.Berķa grāmatā „No Jāņiem līdz Murjāņiem”:

„Lupatu sega ir testaments. Lupatu segā jeb zirgu deķī ir ieausta vēstures griba, tas nav tikai tā – vecu māmiņu čaklo roku darbs. Viņas, vecās audējas, vienkārši ir pēdējais postenis, kam Vēsture uztic iešifrēt viņas dokumentus.[…] Tajos redzams, kā ģimenes hronikā saduras pasaules idejas. Te blakām ieausti pilsoņu karā aizgājušu divu brāļu pretinieku skolaslaika frencīši. Te mantkārīgā lupata ieausta blakus pieticīgam audumiņam.[…] Ja tu māki lasīt, tu vari raudāt. Tu vari nopūsties un tālāk nelasīt. Bet tu vari arī atvest bērnus un mācīt tiem lasīt lupatu segas.[…] Gudrs ir tas vecais, kas veco ieauž jaunajā. Sagriež un ieauž. Vecāsmātes jaunā lupatu sega ir testaments. Mācies tik lasīt!”

 Līga Kreišmane
Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja

[1] TMR 13288  (Mutvārdu liecību pieraksts.  Lapiņš Jānis. Turaida.1979.), 2.lpp

[2] Krauss, J. Krietna kučiera amats pie zirgiem/ Pielikums pie Latviešu avīzēm.1848. 1. – 12. lpp.

[3] Mutvārdu liecību pieraksti: Reinholds Šēnbergs Krimuldas pag. “Kalna Biseniekos” 1980. g., Berta Miķelsone Krimuldas pag. “Ķesteros” 1981. g. , Ilga Skutāna Siguldā 1999. g.

[4] Krauss, J. Krietna kučiera amats pie zirgiem/ Pielikums pie Latviešu avīzēm.1848. 1. – 12. lpp.

    Aktuāli, Jaunumi