istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno

Krams un šķiļamdzelži Turaidas lielā pusapaļā torņa ekspozīcijā


Turaidas pils  aicina

Turaidas pilskalnā atrast šķiļamdzelzs, 11.-12.gs. TMR krājums
Turaidas pilskalnā atrast šķiļamdzelzs, 11.-12.gs. TMR krājums

Jūlija mēnesis Turaidā pagājis Dainu kalna zīmē, un starptautiskā folkloras festivāla „Baltica 2015“ ietvaros Turaida tika pieskandināta  ar tuvu un tālu folkloras kopu balsīm. Augusts jau tradicionāli ir Turaidas mūra pils mēnesis.  Svētdien, 9.augustā aicinām uz  Pils dienu „Šodien pils pieder bērniem!”  Interaktīvās un izzinošās darbnīcās būs iespēja iepazīt dažādas viduslaikos nepieciešamās prasmes un zināšanas.

Svētku laikā, tāpat kā ikdienā, ir iespēja apmeklēt pastāvīgās ekspozīcijas. Šajā rakstā aicinām pievērst uzmanību vienam no iespaidīgajiem Turaidas pils torņiem – 15.gadsimtā celtajam lielajam pusapaļajam tornim, kura piecos stāvos un pagrabā izvietotas daudzveidīgas ekspozīcijas. Turaidas pils lielā pusapaļā torņa šaurās kāpnes aizved uz piekto stāvu, kur 2014.gadā iekārtota ekspozīcija “Krāsns podiņi – senlaiku bilžu enciklopēdija”. Trešā stāva ekspozīcija „Lielā pusapaļā torņa vēsture” šī gada pavasarī papildināta ar maketu „Turaidas pils rietumu puses aizsardzības sistēmas daļa 16. gadsimtā”. Abās jaunajās ekspozīcijās ir iespēja ne tikai aplūkot un izzināt pils ēkas un senlietas, bet arī iepazīties ar informāciju interaktīvā veidā – pārlapojot digitālu grāmatu, saliekot puzlītes no krāsns podiņiem, izgaismojot un ielūkojoties lielā pusapaļā torņa un iekšvārtu torņa telpās, kur paveras pils dzīves ainas pirms daudziem gadu simteņiem.

 Krams un šķiļamdzelži Turaidas lielā pusapaļā torņa ekspozīcijā

Uguns ieguves rīki Turaidas pils ekspozīcijā
Uguns ieguves rīki Turaidas pils ekspozīcijā

Ekspozīcijā „Pils sardze“ lielā pusapaļā torņa pirmajā stāvā apmeklētāji var iepazīt viduslaiku ieročus, galda spēles, kā arī uguns ieguves rīkus, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos mūra pilī Turaidā.  Katra senlieta glabā savu stāstu, un  tāds ir arī kramam un vienkāršas formas dzelzs senlietām, kas redzamas līdzās kamīnam un pils sargu figūrām. Pētniekiem nav šaubu, ka tās ir  seno laiku šķiltavas. 

Cilvēkiem jau no senseniem laikiem uguns bija dzīves centrs. Uguns deva gaismu un siltumu, aizsardzību no ienaidniekiem, iespēju pagatavot ēdienu un veidot apdedzināta māla priekšmetus. Pie uguns vakaros tika stāstītas teikas un dažādi dzīves stāsti.  Mūsu senčiem, jau sākot no akmens laikmeta, uguns iegūšana bija izkopta prasme, kas prasīja regulāru plānošanu (materiālu sagatavošanu), prasmes un uzmanību. Vienmēr vajadzēja būt gatavībā sausai posai un iekuram, kā arī uguns ieguves rīkiem. Uguni Viduseiropā no akmens laikmeta beigām un bronzas laikmetā ieguva ar pirīta, kvarcīta vai cieta kvarca palīdzību, kurus sitot  pret kramu, radās dzirkstele. Arī Latvijas teritorijā atrasts gan krams, gan arī šķiļamakmeņi. Krama ieguves vietas Latvijas teritorijā nav zināmas, tāpēc arheoloģiski iegūtie krama gabali uzskatāmi par ievestiem. Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas vairāk nekā simts krama priekšmetu, kas iegūti pārsvarā arheoloģiskajos izrakumos Turaidas pilskalnā. Muzeja krājumā glabājas arī 5.–6. gadsimta ovālie šķiļamakmeņi (TMR 17174; TMR 17175), kas iegūti  apbedījumā Liepeņu senkapu uzkalniņā kā vīrieša apbedījuma kapa piedevas. Šajā laikā šādi akmeņi bija liela vērtība, par ko liecina to atradumi Latvijas teritorijā noglabātajos depozītos.

“]Šķiļamdzelzs no Nogorodas, 11.gs.  No grām: Drevņij Novgorod: priklandoje isskustvo i arheoloģija. Moskva, 1985.]
Šķiļamdzelzs no Nogorodas, 11.gs. No grām: Drevņij Novgorod: priklandoje isskustvo i arheoloģija. Moskva, 1985.

Laika gaitā šķiļamakmeņus aizstāja šķiļamdzelži, ar kuriem iegūt uguni bija vieglāk. Par škiļamdzelžiem rakstīja jau Senās Romas autori, un no Pireneju pussalas agrajos viduslaikos prasme iegūt uguni ar kramu un dzelzi izplatījās vispirms Rietumeiropā – langobardu un merovingu zemēs, tad arī citviet. Baltijas jūras reģionā 10.-11.gs.  šķiļamdzelži nereti bija grezni rotāti, taču biežāk bija sastopami vienkāršas formas uguns ieguves rīki, kuriem piedēvē liras vai veģa formu. Turaidā atrasti Gaujas lībiešiem piederīgi  11.-12. gadsimta  t.s. veģveida šķiļamdzelži, kas  šajā laikā bija izplatīti plašā  Baltijas jūras austrumu reģionā – Novgorodā, baltu, somuguru un skandināvu zemēs. Lai dzelzs izšķiltu vairāk  dzirksteļu, tam vajadzēja saturēt augstu oglekļa saturu tēraudā, kas bija visai trausls un ciets. Dažkārt šķiļamdzelžiem varēja būt arī vīlējums, kas lika dzirkstelēm uzšķilties bagātīgāk.

Turaidas mūra pilī atrastie  un ekspozīcijā „Pils sardze” apskatāmie  šķiļamdzelži lietoti viduslaikos – 13.–16.gadsimtā. Tie ir vienkāršas formas, kādi atrasti arī citās Livonijas pilīs un zemneieku apbedījumu vietās, jo uguns ieguves veids bija kopīgs kā augstmanim un  tirgotājam,  tā  arī zemniekam un karavīram.  Var piezīmēt, ka krams, dzelzs un posa bija uguns ieguves komplekts daudzus gadu simteņus, jo tikai 19. gadsimta sākumā tika izgudroti sērkociņi. Anglijā sērkociņus sākotnēji saukuši par “luciferiem“, jo tie bija ļoti nedroši un uzliesmoja mazākās berzes gadījumā. No 19.gadsimta vidus sāka ražot sērkociņus un to kastītes, kā mēs tās pazīstam arī mūsdienās. Tad arī beidzās „krama uguns” laikmets cilvēces vēsturē.

Latvijas teritorijā viens no senākiem šķiļamdzelzs atrdadumiem ir Grobiņas Smukumu kapulauka 2.kapa vīrieša apbedījumā, kas datēts ar 8.gadsimtu.  Vīrieša kapa piedevas – šķiļamdzelzs (1), nazis (2), šķēpa gals (3), jostas sprādze un apkalumi (4-9). No grām. Radiņš A. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga, 2012.
Latvijas teritorijā viens no senākiem šķiļamdzelzs atrdadumiem ir Grobiņas Smukumu kapulauka 2.kapa vīrieša apbedījumā, kas datēts ar 8.gadsimtu. Vīrieša kapa piedevas – šķiļamdzelzs (1), nazis (2), šķēpa gals (3), jostas sprādze un apkalumi (4-9). No grām. Radiņš A. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga, 2012.

Šķiļamdzelzim nebija lielas nozīmes bez krama un posas. Senatnē krams tika ievests no vietām, kur tas ir bieži sastopams jūras piekrastē, piemēram, Rīgenas salā Baltijas jūrā, vai iegūts raktuvēs. Kramu uzskata par kvarca jeb halcedona paveidu. Sitot krama šķilu pret tēraudu, rodas dzirksteles, kuras var aizdedzināt viegli degošu, sausu materiālu – posu. Tas notiek tāpēc, ka krams atšķeļ mazus, sitiena sakarsētus tērauda gabaliņus, kas atmosfērā oksidējas un aizdegas.

Posa jau izsenis iegūta no dažādiem viegli uzliesmojošiem materiāliem, bet īpaši no piepēm, starp kurām viena šķirne arī latviski dēvēta parastā posaspiepe jeb ķimpene, ķempja piepe (Fomes fomentarius). Tā aug uz bērziem. Savukārt cita piepe, kura aug pārsvarā uz vītoliem, dēvēta par neīsto posas piepi, neīsto ķimpeni jeb dedzināmo piepi (Phellinus igniariu). Pēdējā ir grūtāk aizdedzināma, toties ilgāk uztur uguni. Piepes mīkstumu labi izkaltēja, bet nereti arī īpaši apstrādāja – noņēma virskārtu un sadalīja šķēlēs. Tās diennakti mērcēja vai pat lēni sutināja ūdenī, kas sajaukts ar bērzu pelniem vai potašu, tad kārtīgi izžāvēja un izklapēja, lai iegūtu pēc iespējas plānāku un platībā lielāku posas daudzumu. Piepi varēja divas dienas mērcēt arī urīnā vai salpetrī, tā palielinot tās aizdegšanās efektivitāti. Līdzīgi apstrādāja arī vilkvālītes, linu šķiedras, dedzinātu linu audumu, kā arī citus materiālus.

Šķiļamdzelzs, krams un posa – sagatavoti dzirksteles radīšanai
Šķiļamdzelzs, krams un posa – sagatavoti dzirksteles radīšanai

Kā jau minēts, uguni vispirms ieguva kā dzirksteli, kas bija jānotver. Turot posu cieši pie krama un ar otru roku ar ašām, precīzām kustībām sitot ar šķiļamdzelzi, labi trenējies cilvēks ar 5 – 6 sitieniem ieguva gaidīto  dzirksteli, ko nekavējoties ar pūšanu varēja novest līdz liesmiņai. Tālāk, protams, ļoti ātri jārīkojas ar sausu aizkuru – tāsīm, skaliņiem u.c., lai mazā uguntiņa izaugtu līdz liesmai, kas spēj dot siltumu un labumu. Tas varbūt šķiet vienkārši, taču drēgnā rudens vakarā vai ziemā, kad viss izmircis, tas prasīja prasmes un piepūli.

Aicinām uz Turaidas pili, kur ekspozīcijās un pasākumos var iepazīt un iztēloties cilvēku dzīvi agrākos gadu simteņos!

Informāciju sagatavoja
Vija Stikāne, Turaidas muzejrezervāta direktores vietniece zinātniskajā darbā

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti