Turaidas
muzejrezervāts


Izglītotais Turaidas muižas pārvaldnieks un viņa ģimene pirms 140 gadiem


Pētot Turaidas vēsturiskā centra vēsturi, sastopamies ar daudzām dzimtām, kas te dzīvojušas paaudzēm, kā arī ar cilvēkiem un ģimenēm, kurām Turaida bija tikai viens no dzīves pieturpunktiem.

 Hugo Zelhaims. Attēls no:  www.geni.com/people/Hugo-Friedrich-SellheimNo 1870./1871. gada līdz 1877. gadam Turaidas muižas pārvaldnieks bija baltvācietis Hugo Zelhaims, pilnā vārdā Hugo Frīdrihs Aleksandrs Zelhaims (Sellheim). Viņš bija studējis ķīmiju un ekonomiku Tartu universitātē, ieguvis doktora grādu ekonomikā un zooloģijā (1864. gada II semestrī matrikulas Nr.7827). Vienlaikus ar pārvaldnieka amatu Turaidas muižā viņš pildīja Vidzemes ugunsapdrošināšanas (livländisches Feuerversicherung-Verein) biedrības taksatora amatu.

Zelhaimu ģimene piederēja Krimuldas vācu draudzei, bet senči un tuvākie radi – izglītotajam vācu valodā runājošam vidusslānim. Zelhaima vectēvs bija ieradies Krievijas impērijas Vidzemes guberņas Tartu apriņķa Rapinas (Räpina) muižā no Ortenbergas Vācijā. Viens no viņa dēliem – Hugo tēvocis – Johans Gustavs Zelhaims (1794–1831) piederēja pie tirgotāju kārtas un bija Rīgas tipogrāfa Hartmana dienestā, bet 1814. gadā Varšavā nokārtoja ķirurga eksāmenu un vēlāk piedalījās kaujās pret Napoleona karaspēku kā krievu armijas ceļojošo lazarešu ķirurgs. Pēc promocijas 1826. gadā viņš bija ārsts Viļakā un akušieris Pleskavas medicīnas pārvaldē. Arī Hugo brālis Heinrihs Kristofs Zelhaims (1822–1893) studēja medicīnu Tartu universitātē un pēc doktora grāda iegūšanas 1848. gadā darbojās valsts dienestā, strādājot jūras hospitālī Kronštatē, ārstējot strādniekus admiralitātes fabrikās Kolpino, veicot ārsta un pētnieka pienākumus lauksaimniecības institūtā Gorigoreckā. No 1876. gada viņš bija lauku ārsts Merjamā Igaunijā, vēlāk privātprakses īpašnieks Tallinā.

Tāpat kā tuvinieki, arī Hugo Zelhaims savā dzīves laikā vairāk bija saistīts ar Igaunijas, ne Latvijas teritoriju – viņš dzimis 1843. gada 9. jūnijā Viljandi apriņķa Sangastes mācītājmuižā, miris 1908. gadā Helmē. Neilgu laiku pēc darba Turaidā viņš dzīvoja Kurtnā Igaunijā, bet no 1878. gada Zelhaims kļuva par Tartu apriņķa Aijakares (Ayakar, Aakre) muižas nomnieku.

Turaidas muižas pārvaldnieka amatā Hugo Zelhaims darbojies vismaz septiņus gadus, te viņš apprecēja baronesi Jūliju Izabellu fon Krīdeneri un viņiem piedzima pirmie četri bērni.

Vēl iepriekšējās paaudzes laikā nedižciltīgs, lai arī izglītots muižas pārvaldnieks, kurš apprecējis baronesi, bija liels retums, bet 19. gadsimta 70. gados kārtu atšķirības Krievijas impērijas Baltijas guberņās mazinājās. Ar likumdošanu tika atcelt vairāki kārtu sabiedrības ierobežojumi, kas jo īpaši bija nozīmīgi zemnieku kārtai un latviešu tautai. Iespējas iegūt izglītību latviešiem – saimnieku dēliem – pavēra ceļu uz amatiem valsts pārvaldē, bet jaunlatviešu idejas un darbi nodeva pie latviešu garīgās atmodas un latviešu kā kultūras nācijas izveides. Turaidas pārvaldnieks un viņa ģimene savukārt pārstāvēja izglītotos, bet nedižciltīgos un nepriviliģētos baltvāciešus.

Kas bija Turaidas muižas pārvaldnieka sieva Izabella – dzimusi baronese? Iespējams, pazīšanās tika dibināta vēl pirms uzturēšanās Turaidā, jo Jūlija Izabella fon Krīdenere piedzima Valkas apriņķa Jaunkārķu (Neu-Karkel) muižā 1850. gada 13. februārī – vietā, kas atrodas pavisam netālu no Hugo Zelhaima dzimtās Sangastes mācītājmuižas. Interesanti, ka abi laulātie bija pastarīši un pēc kārtas astotie bērni ģimenē, un arī viņu pašu ģimenē bija astoņas atvases. Izabellas tēvs bija barons Magnuss Ludvigs Gustavs Krīdeners (miris Kauguru muižā 1874), kurš 1833. gadā apprecējās ar Karolīni Luīzi Doroteju Krīdeneri, līdz ar to abi Izabellas vecāki nāca no dažādiem baronu un brīvkungu Krīdeneru dzimtas atzariem, kuru aizsākumi meklējami Rīgas arhibīskapijā 15.–16. gadsimtā.

No kristību ierakstiem Krimuldas vācu draudzes baznīcas grāmatā redzams, ka svinībās Turaidā 1872.–1877. gadā piedalījās vairāki Krīdeneru dzimtas locekļi – baroneses un brīvkungi Krīdeneri, kā arī citi radi – brāļu un māsu pieaugušie bērni. Turaidā dzimušajiem Zelhaimu bērniem, kā ierasts vācu ģimenēs, bija 2-3 kristāmie vārdi (Emma Helēna, Bruno Haralds Heinrihs, Frīdrihs Heinrihs Hamilkārs, Valters Ernsts). Viņu biogrāfijas rāda, ka ģimenē visi ieguva labu izglītību. Tā Turaidā dzimušais Bruno Zelhaims vispirms ieguva mājmācības izglītību, tad mācījās ģimnāzijā, bet 1892.–1898. gadā studēja medicīnu Tartu Universitātē, strādāja Tartu un Rīgas pilsētas slimnīcās, vēlāk Pēterburgā un Haidelbergā, bet no 1900. gada bija privātprakses turētājs Viljandi. Jādomā, ka viņa māte Izabella mūža nogalē dzīvoja pie dēla Bruno, jo viņa te mirusi 1902. gadā. Pārmaiņu laiki 20. gadsimtā Zelhaimu brāļiem un māsām lika pamest Baltiju: 1939. gadā viņi repatriējās uz Vāciju. Bruno mira 1940. gadā Gdaņskā (Dancigā), Turaidā dzimusī māsa Emma, precējusies Mikvica, un brālis Frīdrihs Heinrihs Hamilkārs Pomerānijā 1941. un 1946. gadā, bet Valters Ernsts 1960. gadā Getingenē, Vācijā.

Diemžēl par šīs ģimenes pavadīto laiku Turaidā maz zināms. Vai viņi dzīvoja Turaidas muižas pārvaldnieka mājā, ko mēs šodien saucam par veco pārvaldnieka māju? Vai zināja latviešu valodu?  Iespējams, Zelhaima darba devēja sākumā bija atraitne baronese Helēna fon Kampenhauzena, dzimusi Staela-Holšteina (mirusi 1870). Viņa aicināja uz Turaidu dažus amatniekus, kuri bija reliģiozi un nāca no Vidzemes novadiem, kur bija spēcīgas brāļu draudžu tradīcijas, piemēram, audēju, vēlāko skolotāju un rakstvedi Kārli Cilinski. Turaidas muižu 1871. gadā mantoja barons Baltazars fon Kampenhauzens, kurš uzturējās pārsvarā ārzemēs, un, ierodoties Turaidā, kādā vēstulē rakstīja, ka muižai esot mazi ieņēmumi, kas skaidrojami ar pārlieku augstiem izdevumiem par celtnēm un inventāru. Turaidas lauki esot mazi, kalnaini un smilšaini un nevarot dod nozīmīgus ienākumus, bet saimniecībai jāizdod nesamērīgi lielas summas dienesta ļaužu un vēl lielākas dienas strādnieku uzturēšanai, kā arī ļoti plašajiem dārziem un parkiem. Varbūt izglītota pārvaldnieka pieņemšana liecināja par mēģinājumu modernizēt muižas saimniecību, līdz ar to palielinot ieņēmumus? Ar izglītota ekonoma un zoologa darbību varētu saistīt govsaimniecības attīstību, jo to skaits muižā pieauga, un piena ražošana un pārstrāde vairāk tika orientēta uz tirgu. Turaidas draudzes baznīcu grāmatās minētas Turaidas muižas kalpotāju māja (Darbeneekmahja), kā arī modernīca (Hoffmutterei), kur nodarbojās ar piensaimniecību. Diemžēl dokumenti, kas liecinātu par Zelhaima pārvaldītajiem gadiem Turaidas muižā, nav saglabājušies.

Zelhaimu ģimene piederēja Krimuldas vācu draudzei, kurā šajā laikā darbojās mācītājs Vilhelms Frīdrihs Valters (amatā 1850-1890). Viņš cita starpā bija arī skolu grāmatu latviešu valodā autors, bija laikraksta “Latviešu tautas biedris” redaktors. 1870. gadā Krimuldas baznīcā iesvētīja krucifiksu, kas bija veidots pēc pasaulslavenā dāņu tēlnieka Bertela Torvaldsena meta. To baznīcai dāvināja Bīriņu īpašnieks Augusts fon Pistolkorss, pirms tam liekot pārveidot tuvākos logus, lai mākslas darbu labāk izceltu. Krucifiksam bijis varens iespaids uz dievlūdzējiem. Krimuldas draudzē 19. gadsimta 70. gados viena pēc otras tika atvērtas tam laikam gaišas un modernas pagasta skolas (1865. gadā – Englārtes Gavēņu skola, skolotājs Andris Šteinbergs; 1872. gadā – Silakrečos pie Krimuldas baznīcas, skolotājs Valkas semināra audzēknis Kārlis Štrauhs; Sējas pagastskola, Jaunās muižas pagastskola un Jērkules pagasta skola). Par draudzes ārstu Krimuldā no 1865. līdz 1872. gadam strādāja medicīnas doktors Alberts Fīdrihs Vilhelms Johans Braše (Brasche), Tartu universitātes absolvents 1855. gadā; viņa sieva Klementīne, dzimusi Girgensone, bija rados ar Baltijas reģionā pazīstamiem mācītājiem un teologiem. Iespējams, šīs un vēl citas personas piesaistīja Turaidas pārvaldnieku ar savu inteliģenci un nozīmīgumu. Arī iepriekšējais Turaidas muižas pārvaldnieks Emīls Ports (amatā ap 1859–1864) piederēja Krimuldas vācu draudzei.

Varbūt muižas pārvaldnieki jeb muižkungi centās distancēties no vietējiem Turaidas muižas kalpotājiem un zemniekiem, kuri pārsvarā piederēja Turaidas-Lēdurgas draudzei? Saglabājušies daži Turaidas pagasta tiesas protokoli no 19. gadsimta 70. gadiem, no kuriem redzams, ka muižas pārvaldnieks tiešām attiecībās ar muižas zemniekiem izturējās gana augstprātīgi, pat vēl vairāk – nereti konfliktēja ar tiem. Muižas pārvaldnieks Zelhaims nepildīja pienākumu nākt pagasta tiesas priekšā, bet deleģēja savā vietā muižas mežsargu Andreju Graudiņu. Apsūdzētie īpaši uzsvēra muižas pārvaldnieka aizskarošo runu un uzvedību, pat necieņu pret zemniekiem. Tā 1873. gada 2. februārī pagasta tiesā skatītas vairākas lietas par nelikumīgu koku ciršanu Turaidas muižas mežā. Pagasttiesā ieprotokolēts, ka muižas pārvaldnieks Zelhaims vienā no konfliktiem teicis Turaidas skolmeistara Cilinska dēlam Gustavam: „Lops, turi muti!”, bet janvārī pie Gūtmaņalas apvainojis Veides mājas kalpu Kārli Veidi par koka ciršanu, sakot: „Tu lops, tu cūka, tu sliktāks kā mans suns!” Turklāt muižas kungam plinte bijusi rokā, un viņš to esot mētājis no vienas uz otru roku ar lielām dusmām: “pistunga bijusi uzlikta un plints gailis uzvilkts it kā uz šaušanu.” Jāpiezīmē, ka muižas pārvaldnieka tiešs pienākums bija rūpēties par muižas mežiem, un 19. gadsimta 70. gados muiža algoja mežkungu un trīs mežsargus, kam muiža deva zemi un dienesta, tādēļ muižas pārvaldnieka rūpe par nelikumīgu koku ciršanu nebūt nav nevietā. Tāpat tipiski šajā laikā, ka muižkungs aizrāvās ar suņiem un medībām – pagasttiesas protokolos ikreiz viņš minēts, atgriežoties no jakts (medībām), vai arī staigājot ar bisi un [medību] suņiem.

Var piezīmēt, ka medību suņiem Turaidas muižā 19. gadsimta otrajā pusē uzbūvēta īpaša ēka – piķiera kūts.  Turklāt 19. gadsimta otrajā pusē Turaidas muižā būvēta arī kaltes ēka ar klasicisma stila iezīmēm; muižas ļaužu pagrabklēts, kā arī krogs – tējnīca, kur varētu uzturēties vienkāršie ļaudis, netraucējot Turaidas Šveices mājas izsmalcinātākai publikai. Iespējams, ka kāda no šīm ēkām Turaidas muižas saimnieciskajā centrā celta tieši muižas pārvaldnieka Hugo Zelhaima laikā.

Vija Stikāne Turaidas muzejrezervāta direktores vietniece zinātniskajā darbā

Izmantotie avoti un literatūra:

  • Brennsohn, Isidorus. Die Aerzte Livlands von den altesten Zeiten bis zur Gegenwart. Mitau, 1905.
  • Caune, Māra. Turaidas muiža. Vēstures izpētes materiāli. Rīga, 1989. Manuskripts Turaidas muzejrezervāta zinātniskajā arhīvā.
  • Feuereisen, Arnold. Geschichte des Rigaschen städtischen gegenseitigen Brandversicherungsvereins 1765-1922. Riga, Müllersche Druckerei, 1927.
  • Latvijas valsts vēstures arhīvs, 235.fonds “Latvijas evaņģēliski luterisko draudžu baznīcu grāmatas” 4.apraksts “Vidzemes, Rīgas apriņķis, Krimuldas draudze” (pieejams http://www.lvva-raduraksti.lv)
  • Niedre, Uģis. Mežsargs Vidzemes muižā 17. gs. beigas – 19. gs. beigas. Rīga, 2013. Manuskripts Turaidas muzejrezervāta zinātniskajā arhīvā.
  • Brennsohn, Isidorus. Die Aerzte Estlands vom Beginn der historischen Zeit bis zur Gegenwart.  Riga 1922.
  • Hasselblatt, Arnold. Album academicum der Kaiserlichen Universität Dorpat. Dorpat: Verlag von C.Mattiesen, 1889.
  • Recke, J. F. v. Allgemeines Schriftsteller- und Gelehrten-Lexikon der Provinzen Livland, Esthland und Kurland. Nachträge.1859-1861, S. 190;
  • Vēsturiskas ziņas par Rīgas apriņķa skolām. 1937.  Latvijas Valsts vēstures arhīvs, LVVA 6637. fonds “Izglītības ministrijas Skolu departaments (Rīga)”, 1. apraksts, 71. lieta.
    Aktuāli, Jaunumi, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts