Turaidas
muzejrezervāts


Arheoloģiskie pārbaudes izrakumi Turaidas Jāņkalnā


Izrakumu laukuma kopskats no dienvidaustrumiem. Izrakumu dalībnieki (no kreisās puses): Mārtiņš Filips Rendors, Jānis Urtāns, Mārcis Kļaviņš

Izrakumu laukuma kopskats no dienvidaustrumiem. Izrakumu dalībnieki (no kreisās puses): Mārtiņš Filips Rendors, Jānis Urtāns, Mārcis Kļaviņš

Turaidas muzejrezervāta gadskārtējā zinātniski praktiskajā konferencē, kas notika 8. novembrī, muzejrezervāta speciālisti sniedza ziņojumus, iepazīstinot ar pētniecības darba rezultātiem, iezīmējot kādu no Turaidas vēsturiskā centra vēstures aspektiem. Turpinājumā – ieskats Turaidas muzejrezervāta galvenā speciālista, arheologa Egīla Jemeļjanvoa ziņojumā.

Saistībā ar Turaidas muzejrezervāta (TMR) stratēģiskajiem uzdevumiem, kas paredz teritorijā esošo un iespējamo senatnes pieminekļu izpēti, šī gada jūlijā notika atkārtoti pārbaudes izrakumi Turaidas Jāņkalna ziemeļu daļas paaugstinājumā. Izpētes mērķis bija iegūt papildus informāciju par senākā ķieģeļu cepļa atrašanās vietu un tā pastāvēšanas laiku.

Nelielais, iegarenais paaugstinājums atrodas aptuveni 350 metrus uz ziemeļiem no Turaidas baznīcas. Tas aizņem ap 35 X 40 metrus lielu platību un ir ap 1,5 metrus augsts.  Pērnā gada izrakumos, kas tika veikti kalna dienvidaustrumu malā, atklāja no viduslaiku ķieģeļiem likta bruģējuma paliekas. Par šiem pētījumiem jau bija publikācija ”Siguldas Avīzes” šī gada jūlija numurā (Jūlijs, 2015. Nr. 7 (170), 24. lpp.).

Šogad izrakumu laukums tika iemērīts virzienā uz uzkalna centru, kā 2014. gadā pētītā laukuma turpinājums. Tā platība bija 10 X 2 metri. Arheoloģisko izrakumu uzdevums bija noskaidrot, vai bruģējums turpinās tālāk un iegūt papildus informāciju par iespējamā ķieģeļu cepļa pastāvēšanu šeit.

Praktiskajos izrakumu darbos, tāpat kā iepriekšējos divus gadus, muzeja speciālistu vadībā strādāja Siguldas novada skolu jaunieši. Viņu darbu finansēja Siguldas novada dome un Turaidas muzejrezervāts. Šogad Turaidā strādāja Mārtiņš Auziņš, Jānis Urtāns, Mārcis Kļaviņš un Mārtiņš Filips Rendors. No Turaidas muzejrezervāta izrakumos piedalījās galvenie speciālisti Dainis Bernhards un Jānis Rudzītis. Izpēti vadīja galvenais speciālists - arheologs Egīls Jemeļjanovs.

Izrakumu laukuma dienvidaustrumu mala (profils). Attēlā redzams, kā kārtu pēc kārtas krājušies būvgruži. Virskārtā – lielāki viduslaiku ķieģeļu fragmenti. Skats no ziemeļrietumiem
Izrakumu laukuma dienvidaustrumu mala (profils). Attēlā redzams, kā kārtu pēc kārtas krājušies būvgruži. Virskārtā – lielāki viduslaiku ķieģeļu fragmenti. Skats no ziemeļrietumiem

Izpētes gaitā kārtu pa kārtai vajadzēja noņemt būvgružus, ko veidoja ķieģeļu un jumta kārniņu fragmenti. Bija jāraugās, lai neizpostītu un saglabātu iespējamās būvkonstrukcijas – sienu fragmentus, bruģējuma paliekas un citas būvniecības liecības. Izrakumu laikā bija nepieciešams iemērītā laukuma robežās iedziļināties līdz  pamatzemei, t.i., līdz augsnes slānim, ko nekad nav skārusi cilvēku darbība.

Darbs bija grūts, jo tūlīt zem plānās velēnas kārtas sākās blīvs būvkeramikas šķembu slānis. Ja iepriekšējā gadā šādā dziļumā jau parādījās bruģējums, tad šogad, noņemot vairākas ķieģeļu šķembu kārtas, nekas jauns neatklājās. Daļa no atsegtajiem keramikas fragmentiem, kas nebija pietiekami labi apdedzināti ceplī, atradās izšķīdušā veidā – pārvērtušies savā sākotnējā stāvoklī – mālā. Pēc lietus tas viss pārtapa smagā, grūti atrokamā un izceļamā masā, jo šie gruveši bija neskarti gulējuši un sablīvējušies vismaz četrsimt gadus.

Vietām gan ieguvām dažas ar māliem sajauktas oglītes, taču pārāk maz, lai tās varētu saistīt ar ķieģeļu cepļa vietu. Lai apdedzinātu ķieģeļus, kas gatavoti no apkārtnē esošā Gaujas svītas devona māla, temperatūrai jāsasniedz ap tūkstoš grādu. Tam nepieciešams liels malkas daudzums, kam atbilstoši vajadzēja atstāt arī lielu ogļu masu.

Izrakumu laikā atsegtās sienas laukakmeņu pamati, kas izmūrēti austrumu – rietumu virzienā. Skats no ziemeļrietumiem

Izrakumu laikā atsegtās sienas laukakmeņu pamati, kas izmūrēti austrumu – rietumu virzienā. Skats no ziemeļrietumiem

Tuvāk uzkalna centram pētīto izrakumu laukumu austrumu – rietumu virzienā šķērsoja ap 1 m plati laukakmeņu sienas pamati. Sākotnēji akmeņi pamatu bedrē bija samesti bez saistvielas, taču virspusē tie bija sastiprināti ar kaļķu javu. Sienas pamati atradās keramikas šķembu slānī ap 15 cm dziļumā no augsnes virskārtas un turpinājās līdz 1,5 m dziļi. Atklātās sienas fragments uzskatāms par senu mūrējumu, kura nozīme pagaidām nav zināma.

Ilgi gaidītā pamatzeme tika sasniegta tikai ap 1,5 metru dziļumā un to veidoja smilšaina grunts. Viss izpētes gaitā atklātais norādīja, ka paugurs ir mākslīgi radies no uzbērtām būvkeramikas lauskām, kas laika gaitā pārklājušās ar nelielu augsnes virskārtu. Atsegtās lauskas galvenokārt bija atlūzas no dažāda veida ķieģeļiem un senākajiem – t.s. klostertipa jumta kārniņiem. Šāda tipa kārniņus Turaidas pilī izmantoja no 13. līdz 16. gadsimtam. Neviens vesels eksemplārs netika atrasts. Nebija arī veselu ķieģeļu, tikai fragmenti, starp kuriem dažiem varēja noteikt atsevišķu skaldņu izmērus. To biezums varēja būt no 9 līdz 11 centimetriem, platums – robežās no 14 līdz 16 centimetriem.

Izrakumu laikā atrastās būvkeramikas tipiskākie paraugi – dažāda izmēra viduslaiku ķieģeļu un jumta kārniņu fragmenti

Izrakumu laikā atrastās būvkeramikas tipiskākie paraugi – dažāda izmēra viduslaiku ķieģeļu un jumta kārniņu fragmenti

Vienīgais atradums starp lauskām bija piecas nelielas kaltas dzelzs naglas. Ar tām varēja būt sastiprinātas ķieģeļu gatavojamās veidnes, nestuves vai citas vieglas koka konstrukcijas ceplī. Tika atrasta arī viena zirga pakava nagla.

Šī gada izrakumi apstiprināja iepriekšējā gada secinājumus – visticamāk šeit atradies Turaidas senākais ķieģeļu ceplis.  Bez atrastajām lauskām, uz to norāda arī Lēdurgas - Turaidas draudzes mācītāja Johana Justina Lopenoves ( 1770-1818) no vietējiem iedzīvotājiem iegūtās ziņas, kur minēts, ka Turaidas dīķi ir senās “bruņinieku māla bedres”. Mūsu pētīto uzkalniņu turaidieši senāk saukuši par “ķieģeļkalniņu”. Ja pieņem, ka cilvēki visos laikos centušies būt racionāli, tad cepļa novietne ir izdevīgā vietā – pa ceļam no māla raktuvēm (tagadējo dīķu sistēma) uz jaunceļamo pili. Arī māla atradnes pils celtniekiem visticamāk nebija no jauna jāatklāj, jo tās pirms viņiem te 10./11. gadsimtā ienākušie Gaujas lībieši jau bija atraduši. Viņi mālu izmantoja ēku – guļbūvju sienu baļķu starpu aizpildīšanai, pavardu izbūvei, trauku, aužamo stāvu atsvaru un citu priekšmetu izgatavošanai. Ienācējiem no Rietumeiropas atlika tikai pielāgot māla ieguves vietu savām vajadzībām. Tāpēc liekas ticami, ka senākais Turaidas ķieģeļu ceplis atradies tieši te – nelielajā uzkalniņā Jāņkalna ziemeļu pusē.

Egīls Jemeļjanovs, TMR galvenais speciālists – arheologs, izrakumu vadītājs

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts