Vara čūskas pielūgšana. Turaidas pilī atrasta krāsns podiņa rotājuma rekonstrukcija. Dzintras Zemītes zīmējums.

Turaidas pils arheoloģisko atradumu izpēte ir ilgstošs process, kas ik pa laikam dod jaunus atklājumus. Jau pirms dažiem gadiem izdevās zīmējumā rekonstruēt interesantu kompozīciju ar milzu čūsku, kas kādreiz rotājusi Turaidas krāsns podiņu. Tagad ir atrasts pamatots izskaidrojums, kāpēc šāds sižets izmantots reformācijas laikā un kā to varēja saprast Livonijā 16. gs. vidū. Bet vispirms tuvāk jāiepazīst pats izcilais atradums.

Turaidas pils izrakumos neatrada veselu krāsns podiņu. Rekonstrukcijas zīmējumā vienā kompozīcijā ir apvienoti reljefu fragmenti, kas bija skatāmi uz vairākām lauskām. Kompozīcijas centrā ir T formas krusts, kuram pāri kā divos līkumos pārmesta resna virve karājas čūska ar izteiksmīgu acu skatienu un nedaudz pavērtu muti. Tālumā aiz krusta redzamas teltis ar smailiem jumtiem. Krusta vertikālajam balstam vienā pusē piekļāvies bārdains pusmūža vīrs, bet otrā pusē redzams jauneklis ar lūgšanā saliktām rokām, un abu acu skatieni pacelti augšup. Tā kā līdzīga krāsns podiņa lielāks fragments ir zināms no Valmieras, tad zīmējumā rekonstruētās kompozīcijas kreisā mala papildināta ar vecāka bārdaina vīra atveidu. Viņš ar labo roka norāda uz čūsku, bet ar kreiso plaukstu aptvēris tievu nūjiņu jeb zizli. Visus trīs vīrus, kas drūzmējas ap krustu, ietver perspektīvas arhitektūras motīvs – monumentāls portāls. To veido apaļu kolonu pāris katrā pusē, profilētas dzegas virs tām un masīvs pārsegums – plata pusloka arka. Reljefs veidots renesanses stilā un podiņa izgatavošanas laiku var attiecināt uz 16. gs. otro trešdaļu vai vidu.

Kad krāsns podiņa kādreizējais rotājums zīmējumā bija rekonstruēts, sākās sižeta atšifrēšana. Kā zināms, krāsns keramikas dekoru 16. gs. meistari aizguva no laikabiedru gravīrām un kokgriezumiem. Šķirstot dažādus grafikas krājumus, drīz vien noskaidrojās, ka uz krāsns podiņa skatāma ilustrācija Vecās Derības nostāstam, kas lasāms 4. Mozus grāmatā (21: 4-9). Tur vēstīts par likstām, kas piemeklēja izraēļu tautu 40 gadus ilgajā ceļojumā pa tuksnesi, dodoties uz Apsolīto zemi. Kad ļaudis sāka kurnēt par nebeidzamajām grūtībām, Dievs Jahve viņus sodīja, uzsūtot indīgas čūskas. Tās daudzus nāvīgi sakoda. Kad izraēļi atzina savus grēkus, Jahve pavēlēja viņu vadonim Mozum izgatavot vara čūsku un uzstādīt to paaugstinātā vietā. Kurš no sakostajiem ļaudīm ar bijību uzlūkoja vara čūsku, tas izveseļojās un palika dzīvs.

Uz Turaidas krāsns podiņa attēlots brīdis, kad netālu no izraēļu telšu nometnes ir uzstādīts krusts ar vara čūsku un Mozus ar zizli rokās pamācoši skaidro, ka tā būs glābēja ikvienam, kas čūskai ticēs. Abi pielūgsmes pozās attēlotie vīrieši ir tautas pārstāvji, kas cer uz glābiņu no turpmākiem čūsku uzbrukumiem. Pirmajā brīdī šķiet, ka Vecās Derības sižeta – Vara čūskas pielūgšanas attēlojums saistīts ar katoļticību, kas līdz pat 16. gs. 60. gadiem bija Rīgas arhibīskapijas oficiālā reliģija. Tomēr šī sižeta izplatībai Livonijā var atrast arī citu izskaidrojumu.

Vispirms jāatceras, ka čūska Bībelē ir sastopama dažādās pretrunīgās situācijās un tēlota vismaz trijos veidos – simboliski, alegoriski un tipoloģiski. Pirmkārt, Bībelē indīga čūska simbolizē postošo, nāvējošo spēku un ļaunumu. Tā ir kārdinātāja un pavedinātāja ainā ar Ādamu un Ievu paradīzē jeb Grēkā krišanas attēlojumā. Otrkārt, čūska vairakkārt Bībeles tekstos alegoriski tēlota gan kā gudrība un viltība, gan nelokāmība un mērenība, gan tās pretstats – baudkāre. Čūska, kas lien uz vēdera un cieši turas pie zemes, parāda baudas iemiesojumu, kas apdraud dvēseli. Treškārt, Jaunās Derības Jāņa evaņģēlijā (3: 14-15) Vara čūska minēta kā glābēja – krustā sistā Kristus prototips: „Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību”.

Mācība par tipu un antitipu jeb tipoloģija bija gan agrajā kristietībā, gan viduslaikos populārs Vecās Derības izskaidrošanas veids. Tās galvenie pieņēmumi balstās uz atsevišķu Bībeles vietu savstarpēju saistību, kad Vecajā Derībā it kā iepriekš paredzēta Jaunā Derība jeb Kristus dzīves gaita. Līdz ar to atsevišķus Vecās Derības tēlus un notikumus jeb „tipus” teologi identificēja ar Jaunās Derības personām un notikumiem jeb „antitipiem”. Tā, balstoties uz minētajām rindām no Jaunās derības Jāņa evaņģēlija, Vecajā Derībā tēlotā paaugstinātā vara čūska tipoloģiski tika uzskatīta par Jēzus Kristus „tipu”. Līdz ar to attēls ar Vara čūskas pielūgšanu netieši atgādināja par Kristu un viņa mocekļa nāvi pie krusta.

Lūkass Krānahs, Vecākais. Likums un žēlastība. 1529. gadā izgatavots kokgriezums.

Reformācijas laikā Jaunās Derības teksti ar Kristus dzīves attēlojumu tika izvirzīti priekšplānā. Tomēr dažkārt Vecās Derības sižetus un līdzības dažādos skaidrojumos turpināja izmantot arī luteriski noskaņotie teologi. Arī pats lielais vācu reformators Mārtiņš Luters, kas 1517. gadā aizsāka katoļu baznīcas pārveidošanu, vairākkārt savos rakstos pieminējis čūskas tēlu. Tā, piemēram, Luters atzīmējis, ka katoļu kulta priekšmetā – svētbildē nav atrodams Dieva glābjošais spēks, bet tas īstenojas caur katra cilvēka paša attieksmi pret savu sāpju un ciešanu būtību. Katrā pašā apslēptās ļaunuma saknes jeb „čūskas” izpratne varot būt gan cilvēka posts, gan glābējs. Luterticīgie tika mudināti apzināties, ka glābiņš no grēkiem nav iegūstams, pērkot grēku atlaides vai ziedojot katoļu svēto atveidiem. Tieši otrādi, reformētā baznīca sludināja, ka Dieva piedošanas dziedējošais spēks iegūstams tikai katra paša nesatricināmajā ticībā Kristum. Tomēr ar vārdu vien ļaudis pārliecināt bija grūti. Reformācijas izraisīto svētbilžu grautiņu laikā baznīcas bija kļuvušas tukšas.

Jau 16. gs. 20. gados luterisma sludinātājiem radās problēma, kā jaunās ticības skaidrojumus padarīt pieejamākus un saprotamākus vienkāršajai tautai. Tā kā lasītprasme vēl nebija plaši izplatīta, luteriskās baznīcas tēvi atkal ķērās pie attēliem. Saksijas hercoga galma gleznotājs un Mārtiņa Lutera draugs Lūkass Krānahs, Vecākais, Lutera mācības tēzes ietvēra jaunu “svētbilžu” veidā – ap 1529. gadu radītā kompozīcijā ar nosaukumu “Likums un žēlastība”. Tajā uzskatāmi un diezgan didaktiski bija attēlotas Vecās un Jaunās Derības – un vienlaikus katolicisma un luterticības – būtiskās atšķirības. Attēla kreisajā pusē zem nokaltuša koka rādīti Vecās Derības likumi un nebeidzama grēkā krišana, ko parasts cilvēks nespēja pārvarēt un nonāk ellē. Tikmēr labajā pusē zem zaļojoša koka redzamas Jaunās Derības ainas. Te centrā novietots Kristus, kas piesists krustā un kļuvis par cilvēces glābēju un augšāmcelšanās simbolu. Ikvienam grēciniekiem tiek solīta žēlastība, ja viņš nešaubīgi ticēs Kristum.

Lūkass Krānahs un viņa darbnīca 16. gs. 30. un 40. gados izgatavoja vairākas līdzīgas altārgleznas par tēmu “Likums un žēlastība”. Ikvienā no tām kādā stūrī skatāms arī Vara čūskas attēlojums – gan kā atgādinājums par grēkiem, patiesas nožēlas un īstas ticības nepieciešamību, gan tipoloģiski kā krustā sistā Kristus „tips”. Šie attēli nepārprotami parāda, ka protestantu vizuālajā propagandā Vara čūskas attēlojums ieņēma nozīmīgu vietu.

Ieskats ekspozīcijā “Krāsns podiņi – senlaiku bilžu enciklopēdija” Turaidas pils pusapaļā torņa 5. stāvā.

Līdz šim nav izdevies atrast gravīru vai kokgriezumu, pēc kura izgatavots reljefs ar Vara čūskas pielūgšanu, kas skatāms uz Turaidas pilī atrastā krāsns podiņa. Varam tikai minēt, ka attēlojuma stils liecina par kādu renesanses laika vācu meistaru, varbūt Krānaha loka mākslinieku. Iespējams, ka Turaidas krāsns sienā blakus podiņam ar Vara čūsku atradās arī citas ainas no reformācijas laikā tapušās kompozīcijas “Likums un žēlastība”. Līdz šim Turaidā pie šīs tēmas pieskaitāms vēl viens krāsns podiņš ar Vecās derības ainu – „Grēkā krišana”, kas izgatavota pēc Lūkas Krānaha gravīras. Tas apskatāms Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā, kā arī 2013. gadā izdotajā krāsns keramikas katalogā. Turpat redzami vēl vairāki renesanses stila krāsns podiņi, kurus rotā gan divu vācu valdnieku – Lutera atbalstītāju portreti, gan alegoriskas kompozīcijas, kas saistāmas ar Lutera izteikumiem vai viņa pausto uzskatu ilustrācijām. Visi šie podiņi gatavoti renesanses stilā un attiecināmi uz 16. gs. otro trešdaļu. Tas bija Rīgas arhibīskapa Vilhelma no Brandenburgas valdīšanas laiks (1539.–1561. g.), kad Turaidas pilī – vienā no arhibīskapa rezidencēm tika uzceltas vairākas „reformācijas” krāsnis. Kaut arī arhibīskaps Vilhelms oficiāli bija katolis, saglabājušies dokumenti liecina, ka viņš bijis reformācijas ideju piekritējs. Turaidas pils krāsns keramikas dekora izpētes laikā identificētie portreti un sižetiskās kompozīcijas, kas saistītas ar reformācijas laiku, ir vēl viens apliecinājums šīs kustības atbalstam un luterticības izplatībai Livonijas valdošajās aprindās 16. gs. vidū.

Ieva Ose Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste