Siguldas sazvērestība – pirms 700 gadiem | Turaidas muzejrezervāts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Siguldas sazvērestība – pirms 700 gadiem


Rīgas arhibīskapijas domkapituls, A. Stankeviča zīmējums

Rīgas arhibīskapijas domkapituls, A. Stankeviča zīmējums

Šogad, 2016. gada 23. aprīlī, aprit tieši 700 gadu kopš kādas epizodes ilgajā Rīgas arhibīskapa un Vācu ordeņa Livonijas atzara cīņā par varu Livonijā. Šī epizode bija kāda līguma noslēgšana starp ordeņbrāļiem no vienas puses un Rīgas arhibīskapa vasaļiem un domkapitulu (arhibīskapa padome, kas sastāvēja no 12 domkungiem – mūkiem, kuri dzīvoja pēc premonstriešu mūku ordeņa statūtiem). Šis līgums, ko ordenis – Rīgas arhibīskapa pretinieks – slēdza ar Rīgas arhibīskapa padotajiem arhibīskapam “aiz muguras”, vēstures literatūrā ir pazīstama kā Siguldas sazvērestība.

Konflikts starp Vācu ordeņa Livonijas atzara mestriem un Rīgas arhibīskapiem nebija nekas jauns – tas bija ildzis lielāko daļu no 13. gadsimta. Tikai 1299. gadā tika pārtraukta kara darbība starp Rīgas pilsētu un arhibīskapu no vienas puses, un ordeni no otras puses. Arhibīskaps Jānis (Johans) III no Šverīnes šo cīņu bija zaudējis un saņemts gūstā. Lai atgūtu personisko brīvību, arhibīskapam nācās piekrist pamieram, kas atstāja viņa pilis (un viņa vasaļus) ordeņa varā.

Tomēr arhibīskapam vēl palika pēdējā iespēja – izmantot Livonijas formālo pakļautību tieši pašam pāvestam un kā baznīcas amatpersonai sūdzēties pāvesta galmā par ordeņa agresiju. Rīgas arhibīskaps Jānis III nolēma darīt tieši to un apsūdzēja ordeni pāvestam, minot daudz dažādu apsūdzību, pamatā reliģiska rakstura un, domājams, nepatiesas, tomēr arī atzīmējot, ka ordenis pakļāvis zemi ar spēku, tādējādi kavējot kristietības izplatīšanu.

Taču notika tā, ka Jānis III nomira šajā pašā gadā un nākamais Rīgas arhibīskaps Izarns no Takonas savā amatā pavadīja tikai divus gadus, atkāpjoties 1302. gadā. Pēc tam trīs gadus Rīgai arhibīskapa nebija vispār, un līdz ar to 1299. iesniegtās sūdzības izmeklēšanas process bija visai lēns. Ordeņa pozīcijas Livonijā nostiprinājās – izmantojot faktu, ka arhibīskapa postenis ir vakants, 1304. gadā ordeņa mestrs noslēdza savienību ar Sāmsalas un Tērbatas bīskapiem un daudziem bīskapu vasaļiem (tai skaitā praktiski visu Igaunijas bruņniecību). 1305. gadā, kad tika iecelts jauns Rīgas arhibīskaps Frīdrihs no Pernšteinas, ordeņa mestrs iegādājās Daugavgrīvas nocietināto cisterciešu klosteri. Šī klostera stratēģiskā vieta deva ordenim iespēju kontrolēt visu Rīgas satiksmi pa jūru – un, tā kā pārējās Livonijas ostas un zemes ceļš caur Mēmeli jau bija ordeņa kontrolē iepriekš, ordeņbrāļi tagad kontrolēja visu Livonijas satiksmi ar ārzemēm.

Jaunais Rīgas arhibīskaps Frīdrihs acīmredzami nebija kompromisu cilvēks. Redzot lielo ordeņa varu, viņš nolēma darīt vienīgo, kas bija viņa spēkos – atjaunot veco 1299. gada Jāņa III sūdzību, ko viņš izdarīja jau tajā pašā 1305. gadā. Vācu ordeņbrāļi šīs ziņas neuztvēra mierīgi un uzsāka Rīgas pilsētas aplenkumu un blokādi, izmantojot savu jauniegūto varu. Tomēr arhibīskapam Frīdriham izdevās pamest Livoniju un ierasties Aviņonā (Francijas pilsēta, kur tolaik rezidēja pāvesti) pie pāvesta ar savu sūdzību.

Klementa V portrets, mākslinieks Henri Segur, 18. gadsimts
Klementa V portrets, mākslinieks Henri Segur, 18. gadsimts

Tikai 1310. gadā Frīdrihs guva panākumus pāvesta galmā un pāvests Klements V izdeva bullu, kurā uzlika savam kapelānam un Brēmenes arhibīskapam Milānas Albertam par pienākumu nopratināt lieciniekus un pagaidām apķīlāt Daugavgrīvas klosteri.

Par spīti Vācu ordeņa lielajai varai un ietekmei, šis ordeņbrāļiem bija nedrošs laiks. 1312. gadā uz līdzīgu apsūdzību pamata tika likvidēts Tempļa bruņinieku ordenis, templiešu zemes tika konfiscētas, Tempļa ordeņa mestrs un daudzi citi templiešu bruņinieki tika spīdzināti un nogalināti. Šo pasākumu vadīja Francijas karalis Filips IV un jau minētais pāvests Klements V. Ja ar acīmredzami safabricētu pierādījumu palīdzību tika aplaupīts un iznīcināts templiešu ordenis, ko tagad gaidīt Vācu ordenim, pret kuru vērstās apsūdzības vismaz dažos punktos, šķiet, bija patiesas?

Izrādījās, ka ordeņbrāļiem pašlaik tomēr nebija daudz par ko uztraukties – savā ordeņa valstī pašā Eiropas nomalē tas bija grūti sasniedzams tā ienaidniekiem pāvesta galmā, turklāt Rīgas arhibīskaps varenības un ietekmes ziņā nebija salīdzināms ar Francijas karali. Kaut arī 1311. gadā arhibīskaps Frīdrihs panāca ordeņa ekskomunikāciju (izslēgšanu no baznīcas) un interdiktu (aizliegumu noturēt dievkalpojumus) tā īpašumiem, tomēr jau pēc astoņām dienām ordenis panāca šo represiju atcelšanu. 1312. gadā Livonijas zemēs tika veikta apsūdzības liecinieku pārklaušināšana, ko veica pāvesta auditors Francisks no Moliāno, un tika sastādīts ļoti garš apsūdzības liecinieku protokols, tomēr konkrēti mēri pret ordeni acīmredzot netika pieņemti.

Kaut arī ordeņa mestrs bija izvairījies no pāvesta sankcijām, tomēr arhibīskaps Frīdrihs joprojām atradās Aviņonā, darot visu, kas viņa spēkos, lai kaitētu ordenim. Šo problēmu nevarēja atrisināt ar spēku – ordeņbrāļi varēja sagrābt arhibīskapa pilis, bet tik radikāla rīcība agri vai vēlu novestu pie tā, ka pāvests nespētu ignorēt pārkāpumus un nostātos arhibīskapa pusē, liekot vācu ordeņbrāļiem atdot ieņemtās pilis, vai pat ekskomunicējot ordeni. Tāpēc ordeņbrāļi nolēma nostiprināt savu statusu, apvienojot visus zemes kungus pret arhibīskapu. Tā nu 1316. gada 23. aprīlī tika noslēgta vienošanās, kurā ne tikai iepriekšējie ordeņa sabiedrotie, bet arī Rīgas arhibīskapa vasaļi un pat domkapituls apsolījās “visiem spēkiem, kā ar padomu, tā ar darbiem” atbalstīt ordeni pret katru, kas tam vēlētos nodarīt kaitējumu, vienalga kādas kārtas, goda vai cieņas tas būtu. Šī vienošanās, kas tika noslēgta ordeņa landmaršala (ordeņa militārais vadītājs, kas pakļauts tikai ordeņa mestram) pilī Siguldā, iegāja vēsturē kā Siguldas sazvērestība – jo arhibīskapa paša vasaļi un padomnieki apsolījās vērsties pret savu kungu, ja arhibīskaps turpinās savu politisko kursu pret ordeni.

Nav liels pārsteigums, ka arhibīskapa vasaļi pievienojās šim līgumam – domājams, arhibīskapijas muižniecībai jau sen bija apnikusi šī bezcerīgā Rīgas arhibīskapu cīņa pret ordeņa mestriem, kura tikai izpostīja zemi un neko nedeva arhibīskapijas dižciltīgajiem. Taču Rīgas arhibīskapa domkapitula iesaistīšanās gan ir pārsteidzoša, ja ņem vērā, ka gan arhibīskapa, gan domkapitula garīdznieku mērķi un stāvoklis Livonijā bija diezgan vienāds.

Neliela iedziļināšanās Siguldas sazvērestības apstākļos, vadoties pēc ziņojuma, ko pāvests saņēmis sakarā ar šiem notikumiem, atklāj iemeslus Siguldas sazvērestībai un domkapitula dalībai tajā. Šajā pašā 1316. gadā bija nomiris iepriekšējais Doma prāvests Gerhards un, izvēlot pēcteci, domkapitula locekļi nevarēja nonākt pie vienprātības. Sākotnēji ieceltais prāvests Johans no Minsteres jau pēc pāris dienām tika atcelts, jo vairāki citi domkapitula garīdznieki Doma klostera priora Ludfrīda vadībā apstrīdēja Johana piemērotību Doma prāvesta amatam. Paziņojot, ka Johana reputācija (nav gan zināms, kāda iemesla pēc) neatbilst augstajam amatam, izdevās panākt Johana atcelšanu no amata un viņa vietā par prāvestu kļuva pats Ludfrīds, savukārt Ludfrīda vietā par Doma klostera prioru kļuva kāds Johans Krukovs.

Konflikts pašu domkapitula mūku starpā deva retu iespēju ordeņa mestram. Sarūgtināto Johanu no Minsteres ordeņbrāļi ielūdza paviesoties Daugavgrīvā. Kas tur tika apspriests, nav zināms, taču ir zināms, ka pēc tam viņš devās uz domkapitulam piederošo pili Krimuldā (no kuras ienākumiem tika uzturēts viss domkapituls) un, nonācis tur, atvēra vārtus ordeņbrāļiem, kuri sagrāba pili, sagūstīja pils fogtu (pārvaldnieku un tiesnesi) un piespieda viņu, kā arī visus apkārtnes zemniekus zvērēt uzticību Johanam no Minsteres kā jaunajam Doma prāvestam. Tāpat arī pārējiem domkapitula locekļiem tika paziņots, ka viņi nesaņems neko no saviem ienākumiem, kamēr Johans netiks atzīts par Doma prāvestu. Domkungu žēlabas ordeņa mestram tika noraidītas un mestrs turklāt paziņoja, ka drīz paredzēta apspriede Siguldā, kur piedalīsies arhibīskapijas vasaļi un arī Johans no Minsteres kā Doma prāvests.

Šādos apstākļos Ludfrīds ar trim citiem domkungiem nolēma apmeklēt tikšanos Siguldā, acīmredzot lai nepieļautu Johana no Minsteres leģitimizāciju. Sarunās viņiem piedāvāja Siguldas sazvērestības plānu un Ludfrīds to pieņēma. Nekavējoties ordeņbrāļi izvirzīja jaunu piedāvājumu – domkapituls un vasaļi pārņemtu visas arhibīskapa pilis, atstājot viņu bez ienākumiem, lai trūkums liktu viņam atgriezties no pāvesta galma un pakļauties ordenim. Taču, ja pati vienošanās vēl bija tikai strīdīga, tad uzbrukums pašiem sava kunga īpašumiem būtu absolūta nodevība un pāriešana ordeņa pusē, tāpēc Ludfrīds atteicās. Beigās tika panākts kompromiss – Ludfrīds tika sūtīts uz Franciju tikties ar arhibīskapu Frīdrihu (šajā brīdī pāvesta kūrija bija apmetusies Lionā), oficiāli, lai saņemtu apstiprinājumu savai iecelšanai par Doma prāvestu, bet, neoficiāli, lai pierunātu viņu uz kompromisu, kas sevī ietvertu sūdzību atsaukšanu. Apmaiņā pret to ordenis atsauca savu atbalstu Johanam no Minsteres un atzina Ludfrīdu par Doma prāvestu, kā arī apsolīja domkungiem atdot kontroli pār Krimuldas pili un ienākumiem no tās.

Turaidas pils 14. gadsimta sākumā, G. Jansona rekonstrukcija
Turaidas pils 14. gadsimta sākumā, G. Jansona rekonstrukcija

Kā jau varēja gaidīt, arhibīskaps Frīdrihs saņēma Ludfrīdu visai vēsi un noraidīja gan kompromisu ar ordeni, gan arī Ludfrīda iecelšanu par Doma prāvestu. Kad Ludfrīds, neko nepanācis, atgriezās Livonijā, jau Daugavgrīvā viņu sagūstīja un aizturēja ordeņa ļaudis. Kā Ludfrīds drīz vien uzzināja, viņa prombūtnē ordeņbrāļi ar pierunāšanu un draudiem bija panākuši, ka četri domkungi, ieskaitot jauno Doma klostera prioru Johanu Krukovu, nostājās viņu pusē un, paņēmuši līdz domkapitula zīmogu, devās uz ordeņa pili Siguldā, kur, uzstājoties visu domkungu vārdā, sanāksmē pieprasīja no Turaidas fogta atdot viņiem arhibīskapa piļu pārvaldi. Turaidas fogts gan vilcinājās piekrist un devās uz Rīgu apspriesties ar pārējiem domkungiem, tāpēc ordeņbrāļi un viņu ļaudis, izmantodami fogta prombūtni, ieņēma Turaidas pili ar spēku. Vēlāk tika ieņemtas arī citas arhibīskapa pilis un īpašumi. Tā kā Rīgā palikušie domkungi nevēlējās dot savu piekrišanu šīm militārajām akcijām, ordenis atkārtoti sagrāba arī Krimuldas pili. Viens no domkungiem, kas bija nostājies ordeņa pusē – dziedātājs (dziedātājs (cantor) – garīgs amats domkapitulā, kas ietvēra kora un liturģijas vadīšanu) Hermanis izplatīja visā zemē arī pamfletu ar sūdzībām pret arhibīskapu.

Ordeņbrāļi no Ludfrīda prasīja piekrišanu šīm darbībām, un viņš arī piekrita, tiesa gan, vēlāk, taisnojoties arhibīskapa priekšā, viņš teica, ka darījis to tikai tāpēc, ka viņam kā gūsteknim nav bijušas citas iespējas. Tomēr interesants ir fakts, ka šo lēmumu Ludfrīds pieņēma tieši tad, kad tika saņemtas ziņas, ka brīvo Doma prāvesta vietu arhibīskaps piešķirs kādam citam domkungam, nevis Ludfrīdam.

Jāņa XXII portrets, mākslinieks Henri Segur, 18. gadsimts
Jāņa XXII portrets, mākslinieks Henri Segur, 18. gadsimts

Ludfrīdam, kopā ar Johanu Krukovu un Tērbatas bīskapijas dekānu Florensu tagad uzdeva atkal doties uz pāvesta galmu un nogādāt sūdzību pret arhibīskapu pāvestam. Bija pienācis 1317. gads, pāvests Klements V bija miris un bija iecelts jauns pāvests Jānis XXII. Jaunajam pāvestam bija enerģiska vīra slava, un acīmredzami ordenis, nojauzdams, ka sagaidāma lielāka pāvesta iejaukšanās Livonijas notikumos, vēlējās apsteigt ordeni un pirmais izdarīt politisku gājienu. Šo trīs vīru ceļojumu, tāpat kā visu, ko ordenis veica, lai cīnītos pret arhibīskapu, apmaksāja no arhibīskapa paša muižu ienākumiem.

Ieradies pāvesta galmā, Ludfrīds, pēc īsas sarunas ar arhibīskapu atkal mainīja puses un piekrita sūdzības iesniegšanas vietā liecināt par notikušo sazvērestību pret arhibīskapu. Ludfrīds pat pārliecināja Johanu Krukovu pievienoties viņam. Var pieņemt (diemžēl konkrēti nekas par to nav zināms), ka Ludfrīdam atkal apsolīts tik ļoti kārotais Doma prāvesta amats.

Likās, ka veiksme atgriežas arhibīskapa pusē. Ar Ludfrīda un Johana Krukova liecībām bruņotais arhibīskaps vizītē pie jaunā pāvesta panāca, ka Siguldas vienošanās tika pasludināta par nelikumīgu, tās dalībnieki uzaicināti uz nopratināšanu un arī Daugavgrīvas klostera pirkšana pasludināta par nelikumīgu, būtībā sagraujot visu vairākus gadus rūpīgi veidoto ordeņa stratēģiju.

Tomēr ordeņbrāļi prata izkļūt no šīs neērtās situācijas, kaut arī tas prasīja Vācu ordeņa virsmestra Kārļa no Trīras personisku iejaukšanos. Visu 1317./1318. gada ziemu virsmestrs pavadīja pāvesta galmā, cenšoties rast diplomātisku risinājumu ordeņa un pāvesta nesaskaņām. Tas vainagojās ar sekmēm 1319. gada pavasarī, kad pāvests tomēr atzina Daugavgrīvas klostera pirkšanu, kā arī piešķīra ordenim vēl citas, iepriekš nebijušas privilēģijas. Izmeklēšana sūdzību lietā bija pārtraukta jau agrāk.

Tā nu arhibīskapa Frīdriha politiskā cīņa pret daudz spēcīgāko pretinieku bija beigusies bez rezultātiem, tāpat kā viņa priekšgājējiem. Arī militārā cīņa, kas atsākās 1318. gadā starp arhibīskapam vēl uzticīgajiem vasaļiem un Rīgas pilsētu no vienas puses un Livonijas ordeni no otras puses, neveicās labi. Frīdrihs no Pernšteinas nomira 1341. gadā, neko lielu šajā cīņā nepaveicis.

Ludfrīds savukārt tomēr visu šo notikumu rezultātā ieguva kāroto Doma prāvesta amatu. Tomēr, šķiet, arī vēlāk viņam bija grūti atturēties no dažādām politiskām cīņām un intrigām, un tas viņam beidzās traģiski. 1328. gadā viņu atrada savā istabā noslepkavotu. Iespējams, to bija paveikuši ordeņa cilvēki, jo šajā laikā viņš tieši centās izveidot savienību pret ordeņa interesēm, tomēr vainīgie nekad netika atrasti, un šajās politiskajās cīņās, kur uzticība vienai vai otrai pusei mēdza mainīties ļoti ātri, viennozīmīgi apsūdzēt ordeņbrāļus ir grūti. Par Johanu Krukovu vairs vispār nekāda informācija nav atrodama.

Šī gan bija tikai viena epizode ordeņa mestru un arhibīskapu ilgajā politiskajā cīņā par augstāko virsvaru Livonijā, tomēr tā labi ilustrē, cik tālu iet bija gatavas abas puses. Iekšējie kari un konflikti novājināja Livoniju, un, kad 16. gadsimtā ordenis beidzot ieguva dominējošo statusu, Livonijas valsts vairs nebija spējīga sacensties ar savām stiprākajām kaimiņvalstīm un šajā pašā 16. gadsimtā pārstāja eksistēt ārvalstu agresijas dēļ.

Jānis Rudzītis
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti