Turaidas
muzejrezervāts

porno
IMG_1817

Durvis ir vaļā


Akcija “Muzeju nakts” ir saruna un muzeju piedāvājums visdažādākajai auditorijai.  Jau vairākus gadus muzejrezervātā esošajā Turaidas baznīcā “Muzeju naktī” notiek arī svētbrīdis, veltīts kultūras mantojumam, kuru vada Turaidas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Didzis Seržāns. Piedāvājam ieskatu “Muzeju nakts” svētbrīža sprediķī.

ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies, un atradīs ganības. (Jāņa 10:9)

Durvis…..

Šovakar Muzeju nakts moto ir Durvis jeb Šonakt gadsimti durvis ver… Atslēgvārdi šeit ir gadsimti un durvis. Šie atslēgvārdi attiecas ne tikai uz muzeju, bet arī uz kristietību. Jūs jautāsiet – kā?

 Mēs varam pārfrāzēt šo teikumu sakot: “Gadsimtiem Kristus durvis ver.” Un tā būs patiesība. Vai arī mēs varam teikt: “Gadsimtiem Kristus kā durvis atveras cilvēkiem.” Un arī tā būs patiesība. Jūs tikko dzirdējāt, ko Kristus pats ir teicis: “Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks izglābts.”

Ja vēlamies nokļūt kādā telpā vai mājā, mums jāiet tur iekšā pa durvīm. Atvērtas durvis ir kā mājas vizītkarte, kā ielūgums.

Bet parasti māju un dzīvokļu durvis ir aizslēgtas, lai tur neiekļūtu svešinieki un ģimenei nepiederoši. Tās var atslēgt ar atslēgu vai speciālu kodu, ko nedrīkst aizmirst.

Pie ievērojamām celtnēm un pilīm stāv apsardze, tur iekšā var tikt tikai ar caurlaidi vai ar speciāli iegādātu biļeti. Gan jau katram būs gadījies stāvēt pat pie savas mājas aizslēgtām durvīm un domāt – ko nu lai dara? Atslēga aizmirsusies, mājās neviena nav, telefonam beidzies kredīts. Kā piezvanīt tuviniekiem? Bēdīgi, ka nevar tikt iekšā tur, kur tik ļoti vēlas, un tur, kur ir tik ļoti pierasts.

Bet ir kādas durvis, kas ieved mūs Dieva valstībā. Šīs durvis ir Jēzus, viņš pats par sevi tā ir teicis.

„Es esmu Durvis, kas caur Mani ieies, tiks izglābts”. Jēzus nevēlas, lai mēs stāvētu pie aizslēgtām durvīm un netiktu iekšā, gluži pretēji, Viņš aicina – ienāc! Bet jāzina viens no durvju kodiem, un tas ir lūgšana: „Jēzu, piedod manus grēkus. Vēlos būt tavs bērns un būt reiz ar Tevi Debesu valstībā.” Durvis atvērsies brīnišķīgai dzīvei jau šeit un tur – Mūžībā.

Ticība – patiesa un neviltota – ir īstais durvju kods, lai tiktu iekšā. Mēs varam par to lūgt, bet, ja lūgšana nebūs no sirds, durvis paliks aizvērtas, taču citreiz pietiek ar vienu vārdu – un tu jau esi iekšā.

Šai sakarā atceros Bībeles līdzību par muitnieku un farizeju. Muitnieki tajos laikos bija vieni no nīstamākajiem ļaudīm, viņus nostādīja vienā līmenī ar prostitūtām un noziedzniekiem, muitnieki bija nodokļu iekasētāji. Šos cilvēkus neaicināja ciemos un ar viņiem negribēja draudzēties, ļaudis no viņiem vairījās vai izteica kaut ko sliktu un nievājošu. Esmu  lasījis pie baznīctēviem, ka bija pat ļaudis, kas uz ielas spļāva muitniekiem virsū. Varbūt daudzi pie sevis pasmaida – nez, kas būtu, ja šodien VID darbiniekiem kāds uz ielas uzspļautu? Domāju, situācija izvērstos ļoti interesanta.

Turpretī farizeji bija Dieva ļaudis, viņi studēja Bībeli un ieturēja gavēni, maksāja desmito tiesu, regulāri lūdza un vispār centās dzīvot pēc Dieva bauslības.

Jēzus stāsta par šādiem diviem cilvēkiem Baznīcā, vini ir atnākuši lūgt. Farizejs nometies ceļos pie altāra saka :

“Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.”( Lk 18 )

Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!”

Un Kristus jautā saviem mācekļiem: Kā jums šķiet, kam Dievs piedos?”, tikpat labi Viņš varētu jautāt: “Kā jums šķiet, kurš ieies pa durvīm?”. Un kā jums šķiet, kurš tad ieies pa durvīm – tas, kurš, cildinot savas labās īpašības, cenšas nopelnīt bonusus Dieva acīs, vai tas, kurš patiesi nožēlo savus grēkus un ticībā paļaujas uz Dieva žēlastību?

Viena   lieta, ko Jēzus mums pavēsta, ir, ka Viņš ir durvis. Viņš pats, Dieva Dēls, ir durvis, kas ved mūs pie Dieva Tēva. Viņš sacīja: “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens pie Tēva netiek, kā vien caur mani.”

Nav citas durvis, cita ceļa nav, kas mūs aizved pie Jēzus. Caur grēku, kas ir stāvoklis, kuŗā visi piedzimstam, durvis uz debesu valstību ir slēgtas. Kristus nomirdams pie krusta, uzņemdams cikvēka grēkus uz sevi, atvēra durvis uz Dieva valstību. Kad Viņš mira lielajā Piektdienā, smagais aizkars templī, kas sedza vissvētāko vietu, pārplīsa no augšas līdz apakšai.

 Durvis ir vaļā. Katrs var nākt pie Dieva. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.(Jn.3:16) Savā dievišķajā  mīlestībā Viņš nāca, mira un augšāmcēlās. Viņš ir durvis. Mums ir svarīgi apzināties, ka citas durvis nav.

Dzīvē  mēs esam  izgājuši  caur tūkstošiem durvju. Vairākas virinātas un atvērtas, daudz nedomājot, jo tās ir tik pierastas. Pie kādām stāvējām lielā satraukumā, jo zinājām, ka aiz tām gaida svarīga saruna.

Pie citām stāvējām ar strauji pukstošu sirdi, jo cerējām, ka pieklauvējot tajās parādīsies cilvēks, kuru ļoti mīlam. Bija durvis, ko aizejot aizvērām ar domu: šeit es nekad vairs negribētu atgriezties! Un bija durvis, kas mums, atgriežoties pēc ilgākas prombūtnes, likās tik mīļas un pierastas  – piemēram,  mūsu māju durvis.

Durvis – tik daudzas, tik dažādas. Un pēkšņi dzirdam Jēzu sakām: Es esmu durvis…” Ko gan šie vārdi nozīmē?

Man tie tagad nozīmē ļoti daudz. Daudz vairāk nekā uz mūžu notiesātam katordzniekam vēsts, ka viņš nu ir brīvs, ka vārti uz brīvību ir atvērti. Dievs mums  ir devis iespēju caur Glābēju Jēzu Kristu  kā caur durvīm ieiet Dieva mūžīgās dzīvības Valstībā.

Tas ir nesalīdzināmi vairāk nekā fiziskā brīvība vien, pasaulē esot. Tagad  līdz ar daudziem citiem spēju drosmīgi apliecināt, ka Jēzus Kristus ir vienīgās durvis, kas ieved mūžīgajā, dievišķajā brīvībā.

Cilvēku nemitīgā fiziskā mijiedarbība ar durvīm ir radījusi ko tādu, ko var saukt par Durvju simbolu, mūsu apziņas domāšanas veidu jeb standartu. Durvju atvēršana tiek uzskatīta par kādu cerību īstenošanās simbolu, jaunas vai labākas dzīves iesākumu, kādas noteiktas pārmaiņas vai pāriešanu kādā kvalitatīvi augstākā līmenī. Durvis var tikt arī aizvērtas, atstājot jūs ārpusē.

Tādējādi tās simbolizē arī noraidījumu, atteikumu, neiespējamību īstenoties kādai vēlmei vai iecerei. Durvis var ne tikai savienot, bet arī atdalīt.

Tās var būt slēgtas. Dilemmas atrisinājums bieži ir atkarīgs no tā, vai izdodas atrast durvīm atslēgu. Durvis var atdalīt pagātni no nākotnes, būt par komunikācijas kanālu starp kaut ko … katrs var ielikt šajā vietā kādu savu vispārdrošāko fantāziju… un, iespējams, viņš nebūs kļūdījies.

“Durvis – tā ir mūsu vienīgā izeja krīzes un bezcerības apstākļos!” Ja mums ir šāds diskusiju temats, bet kādam tomēr šis temats  neliekas saistošs, tad tas var izteikties par ko citu – tādām lietām, kas tam liekas saistošas, piemēram, par kolorādo vaboļu nolasīšanu no kartupeļiem vai ievārījuma vārīšanu. Galu galā, salīdzinot ar Mūžību, viss ir bezgalīgi mazs lielums, sīks un nenozīmīgs. Viss, tikai varbūt izņemot Durvis, kas savieno mūs ar to.

Vairāk, protams, durvis mums saistās ar ieiešanu kaut kur – istabā, mājā, jaunā dzīvē, birojā, slimnīcā vai debesu valstībā. Jā, arī uz turieni ved durvis un, kā jau Kristus teica, šīs durvis ir Viņš. Nevajag baidīties šīs durvis atvērt.

Mēs, Kristieši, reizēm  mēdzam  sacīt : “Mēs – kristieši, un jūs  – pasaulīgie cilvēki”. Šajā brīdī tiek it kā iedalīts – mēs – pareizie, un visi – pārējie. Domāju, tas ir lieki, jo patiesība ir tā, ka mēs visi esam pasaulei piederošie, tikai vieni jau ir pavēruši šīs durvis, ievērojāt,  es nesaku – iegājuši, bet tikai – pavēruši, citiem tas vēl priekšā. Un nav tāda – mēs un viņi, bet mēs visi – gan tie, kuri jau ir šīs durvis pavēruši, gan tie, kuriem tas vēl priekšā – mēs visi esam vienlīdz grēcīgi Dieva acīs un mums visiem vajag šo piedošanu un šīs durvis, pa kurām mēs varētu ieiet.

Lūk, par ko Kristus runā šai tekstā. Viņš ir durvis priekš visiem, kuri vēlas pa tām ieiet un saņemt pestīšanu. Un varbūt arī jūs visi, kas esat šovakar  atnākuši  uz Muzeju  nakti, saņemsieties un atvērsiet šīs durvis ne tikai uz gadsimtiem, bet arī uz baznīcu. Nāciet pie Kristus ikreiz, kad svētdienā skan baznīcas zvans un tiek svinēts dievkalpojums.

Didzis Seržāns
Turaidas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs

    Aktuāli, Jaunumi