Turaidas
muzejrezervāts


Turaidas pils senās durvis


Lielā pusapaļā torņa durvis

Turaidas pils Lielā pusapaļā torņa durvis

Šogad akcijas “Muzeju nakts 2016” Latvijas kopīgā tēma ir “Durvis”. Ikvienas ēkas nozīmīga sastāvdaļa ir durvis – tā apzīmē gan sienā izveidotu caurstaigājamu atvērumu, gan tajā ievietotu kustināmu vērtni. Durvju ailas apakšdaļu sauc par slieksni, pārsedzi – par palodu, bet statņus sānos – par stenderēm. Mūsdienās durvju vērtnei lielākoties ir taisnstūra forma. Viduslaikos romānikas stila durvis augšpusē noslēdza pusaploce, bet gotikas – smailarka.

Durvis ir vajadzīgas, lai ieietu celtnē un izkļūtu no tās. Vienlaikus durvis dod drošību, sargājot mājas iemītniekus no nevēlamiem viesiem un laupītājiem, ielas trokšņiem un nokrišņiem. Turklāt aizvērtas durvis saglabā telpā siltumu un sausumu, bet atvērtas – ielaiž svaigu gaisu un gaismu. Durvis kā robeža starp draudīgo ārtelpu un mājīgo iekštelpu vai šķirtne starp pazīstamo un noslēpumaino radusi atspoguļojumu dažādos latviešu tautas ticējumos, kuros racionāls ieteikums nereti apvienots ar mistisku skaidrojumu. Pirms simt gadiem ļaudis ikdienā centās ievērot, ka pāri slieksnim nedrīkst slaucīt gružus, lai nepiebērtu laimei acis. Lauku māju durvīm piesita pakavu, uzvilka krustu vai citu sargājošu zīmi, lai iemītniekiem nodrošinātu mierīgu dzīvi.

Arī Turaidas pilij kopš tās celtniecības sākuma 1214. gadā līdz pat bojāejai 1776. gada ugunsgrēkā bijušas daudzas durvis. Daļa bija biezas, cieši nostiprināmas ārdurvis, citas – vienkāršas, viena dēļa biezuma durvis starp iekštelpām. Diemžēl neviena durvju vērtne līdz mūsdienām nav saglabājusies, arī kādreizējās durvju ailas pilsdrupās bija lielākoties izdrupušas. Tagad par pils senajām durvīm kaut ko var uzzināt tikai no seniem pierakstiem, atradumiem arheoloģiskajos izrakumos un pilsdrupu arhitektūras izpētes dokumentācijas.

Durvju uzskaitījums 1590. gada revīzijā

Par Turaidas pils durvīm senākais pieminējums rakstos saglabājies 1590. gada inventarizācijas materiālos, kad poļu revidenti rūpīgi aplūkoja visas toreizējās celtnes un telpas. Tobrīd Turaidas pilī uzskaitītas 52 durvis. Tikai pāris no tām bija izgatavotas no metāla – tornim pa kreisi no ieejas minētas dzelzs durvis, bet kādai velvētai telpai galvenajā pagalmā – skārda durvis. Pārējām durvīm bija koka vērtnes un tām visām atzīmētas dzelzs viras. Par citiem durvju apkalumiem un aizdares ierīcēm ziņas ir skopākas. Pils austrumu puses dzīvojamā korpusā vienai augšstāva velvētajai istabai inventarizācijas protokolā aprakstītas durvis ne tikai ar virām un aizbīdni, bet arī režģi. Tā kā šai telpai blakus atradās priekštelpa, kas veda uz kāpnēm, varētu domāt, ka režģis ierīkots dzīvojamās telpas aizsardzības nolūkos. Visā pilī tikai 10 durvīm minēti aizbīdņi, septiņām – rokturi un 14 – atslēgas. Pārējām vairāk nekā 20 durvīm, neskaitot viras, citi apkalumi nav nosaukti. Tā kā inventarizācijā atzīmēti tikai dzelzs kalumi, tad varētu domāt, ka durvju lielākā daļa nebija aizslēdzama vai arī tās aizvērtā stāvoklī nostiprināja ar koka aizšaujamo vai kādu vienkāršu auklas aizkabināmo, kas protokolā nav minēts. Pilī durvīm un vārtiem kopā uzskaitītas 18 slēdzenes – no tām sešas bija piekaramās un četras raksturotas kā „ielaistas”. Vēl dažu durvju slēdzenes nosauktas par vienkāršām, bet citas nav tuvāk raksturotas. Kā izskatījušies senie durvju apkalumi, var uzzināt no atradumiem izrakumos.

 

Arheoloģiskajos izrakumos atrastās durvju apkalumu detaļas

Arheoloģiskajos izrakumos atrastās durvju apkalumu detaļas

Arheoloģiskajos pētījumos savāktie durvju apkalumi

Nozīmīgu materiālu par Turaidas pils senāko durvju izskatu dod profesora Jāņa Graudoņa 1974., 1976.-2000. g. vadītajos arheoloģiskajos izrakumos atrastās dzelzs senlietas. Koka vērtnēm piestiprinātās dzelzs detaļas, kuras piekala ar naglām, sauc par durvju apkalumiem. Lielākoties tie iegūti kultūrslāņa augšējās kārtās un saglabājušies no pils pastāvēšanas beigām, tas ir, no 17.-18. gs. ēkās bijušām durvīm. Kultūrslāņa apakšējos horizontos dzelzs apkalumi gandrīz netika atrasti. Tā kā viras novietoja vērtnes ārpusē, tās bija pakļautas atmosfēras iedarbībai. Kad tās sarūsēja un laika gaitā saira arī koka vērtne, tad vecie apkalumi tika noņemti un atdoti kalējam pārkalšanai, tāpēc zemē tos neatrod.

Viduslaikos smalki izveidotus durvju apkalumus parasti gatavoja augstmaņu reprezentācijas telpu vai baznīcu durvīm, bet saimniecības telpu durvīm pievienoja tikai pašus nepieciešamākos apkalumus. Izrakumos iegūtajiem durvju apkalumiem galvenā ir funkcionāla nozīme un dekors lietots maz. Ja kādas Turaidas pils durvis bijušas grezni apkaltas, no tām diemžēl nekas nav saglabājies.

Kā jau minēts, galvenie Turaidas pils durvju apkalumi bija viras un to kāši. Vira, kuru sarunvalodā mēdz apzīmēt ar ģermānismu eņģe, ir detaļa, kas stenderi savieno ar durvju vērtni un ļauj to virināt. Starp dzelzs virām senākā forma ir kāšu vira. Tā sastāv no cilpas un uzlikas – cilpu uzkarina uz kāša, bet uzliku pienaglo vērtnei. Viras uzlika var būt izkalta dažādās formās, kas atgādina lenti, L vai S burtu vai āža ragus. Turaidas pils izrakumos atrastās masīvākās lentveida viras nav tik garas, biezas un platas, lai spētu noturēt vārtu vērtnes. Šķiet, ka tās izmantotas kā durvju apkalumi. Vairākām viru lentēm veidoti apļveida sabiezinājumi un smails gala noslēgums – tās ir 17. gs. otrajai pusei raksturīgas viras, kurās samanāmas baroka stila atbalsis.

Viras kāsis ir taisnā leņķī saliekta dzelzs būvdetaļa ar cilindrisku tapu, kurā iekarina viras cilpu, un noplacinātu daļu, kuru iestiprina stenderē. Ja viras kāsim ir nosmailināts iedzītnis, tad to var iedzīt koka aplodā. Reizēm lielu iedzītņu malās izveidotas atskabargas jeb atkarpes, lai viras kāsis labāk turētos koka stenderē un spētu noturēt iekarināto smago vērtni. Ja viras kāsi iestiprina mūrī, tad tapai perpendikulāri izkaļ plakanu mūrenkuru ar vienu vai vairākiem zariem, kuru noliektie gali apņem ķieģeli vai akmeni.

Lai durvis varētu nostiprināt aizvērtā stāvoklī, kā arī atvērt, tām pievieno aizdares apkalumus. Tiem pieder aizbīdņi, aizšaujamas bultas un to aptveres, rokturi un kliņķi, slēdzenes un atslēgas, kā arī atslēgu cauruma apkalumi. Vienkāršai durvju noslēgšanai varēja izmantot arī pārliekamo jeb aizvaru plāksnīti ar aizduramu cilpu. Tā ir plakana, garenas dzelzs sloksne ar diviem caurumiem. Lai plāksnīte būtu kustināma, tās vienā caurumā iestiprināja cemmi jeb dzinteli un to piekala vērtnei, bet otru caurumu uzmauca uz stenderē iedzītas cilpas, kuru aizdūra vai nu ar koka puļķi, vai piekaramo slēdzeni.

Viduslaikos īpaši rūpīgi apkala pils vārtus un dzīvojamo ēku ārdurvis. Lai ienaidnieks koka vērtni nevarētu izlauzt ar cirvi, vārtus un ārdurvis cieši apkala ar krustiski novietotām dzelzs sloksnēm vai lielgalvainām naglām. Turaidas pils izrakumos atrasto lielāko naglu galvas atgādina lēzena konusa formas sēnes cepuri un to diametrs sasniedz 10 centimetrus.

Dažas ziņas par durvīm no būvizpētes materiāliem

Dolomīta akmens ar iekalumiem

Dolomīta akmens ar iekalumiem

1776.  gada ugunsgrēkā Turaidas pilī durvju koka vērtnes sadega.  Arī pilsdrupu mūros viduslaikos iestiprinātās dzelzs detaļas laika gaitā ir zudušas. Tomēr 20. gs. 70.  gados pils restaurācijas projekta izstrādātājs arhitekts Gunārs Jansons, veicot mūru izpēti, atrada atsevišķas paliekas no viru kāšiem. Tās dod netiešas liecības par kādreizējo durvju izveidojumu. Ja kāšu paliekas konstatēja vienā durvju ailas malā, varēja noteikt kādreizējo durvju vēršanās virzienu – uz iekštelpu vai ārpusi. Ja durvju kāšus atrada ailas abās pusēs, tie liecināja par divu vērtņu durvīm. Šīs ziņas dokumentētas pilsdrupu būvizpētes laikā sagatavotajos rasējumos. Sevišķi interesanti bija dažu durvju ailu malās uzieti kalta dolomīta akmeņi, kuros tika atrastas viru kāšu ligzdas – iekalti padziļinājumi kādreizējo dzelzs kāšu formā. Viras kāša sloksnes jeb mūrenkura iemūrēšanai akmenī iedziļinātā ligzdā bija praktiska nozīme – tādejādi sienā cieši nostiprināts viras kāsis labāk varēja noturēt iekarināto smago koka vērtni. Lai kāsis, durvis virinot, ar laiku neizlūztu no sienas, tam veidoja aizturi – mūra enkuru divzaru dakšas formā. Atjaunojot pils dienvidu korpusa durvis, arhitekts rekonstruēja senos viru kāšus ar divzaru mūrenkuriem. Tūristu acīm tie paliek nepamanīti, bet arī mūsdienās labi pilda savu uzdevumu.

Restaurējot Turaidas pili, arhitekti iepazina citzemju literatūrā attēlotās saglabājušās viduslaiku ēkas. Tām bijušas vienkāršas namdaru izcirstas durvis, kuras gatavoja no  diviem vai trim bieziem, platiem dēļiem. Tikai 15.-16. gs. iekštelpās parādījās galdnieku izgatavotas pildiņu durvis, kurām biezi dēļi veidoja ietvaru, bet vidu aizpildīja plānāks finieris jeb pildījums. Līdz ar to durvju vērtnē nebija izmantots tik daudz koka un tās kļuva vieglākas. Turaidas pils ēkām lielās restaurācijas laikā 20. gs. otrajā pusē atjaunotas vairāku ēku ārdurvis. Tās gatavotas no mūsdienu materiāliem – daudz šaurākiem dēļiem. Jaunajām vērtnēm pievienoti senatnīgās formās kalti apkalumi – viras, metāla sloksnes, riņķi atvēršanai. Tagad tie apmeklētājiem dod priekšstatu, kādas varēja izskatīties senās durvis Turaidas pilī tās apdzīvotības laikā.

 Ieva Ose Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

 , ,        Aktuāli, Jaunumi, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts