Turaidas
muzejrezervāts

porno
Izrakumu laukuma dienvidaustrumu mala (profils). Attēlā redzams, kā kārtu pēc kārtas krājušies būvgruži. Virskārtā – lielāki viduslaiku ķieģeļu fragmenti. Skats no ziemeļrietumiem.

Jūlijā Turaidā notiek arheoloģiskās izpētes darbi


Izrakumu laikā atsegtās sienas laukakmeņu pamati, kas izmūrēti austrumu – rietumu virzienā. Skats no ziemeļrietumiem.

Izrakumu laikā atsegtās sienas laukakmeņu pamati, kas izmūrēti austrumu – rietumu virzienā. Skats no ziemeļrietumiem.

Saistībā ar Turaidas muzejrezervāta (TMR) stratēģiskajiem uzdevumiem, kas paredz teritorijā esošo un iespējamo senatnes pieminekļu izpēti, 2015. gada jūlijā notika atkārtoti pārbaudes izrakumi Turaidas Jāņkalna ziemeļu daļas paaugstinājumā. Izpētes mērķis bija iegūt papildus informāciju par senākā ķieģeļu cepļa atrašanās vietu un tā pastāvēšanas laiku.

Nelielais, iegarenais paugurs atrodas aptuveni 350 m uz ziemeļiem no Turaidas baznīcas. Tas aizņem ap 35 X 40 m lielu platību un ir ap 1,5 m augsts.  Pērnā gada izrakumos, kas tika veikti kalna dienvidaustrumu malā, atklāja no viduslaiku ķieģeļiem likta bruģējuma paliekas. Par šiem pētījumiem lasiet: ”Siguldas Avīze”, Jūlijs, 2015. Nr. 7 (170), 24. lappusē.

2015. gadā izrakumu laukums tika iemērīts virzienā uz uzkalna centru, kā 2014. gadā pētītā laukuma turpinājums. Tā platība bija 10 X 2 m. Arheoloģisko izrakumu uzdevums bija noskaidrot, vai bruģējums turpinās tālāk un iegūt papildus informāciju par iespējamā kieģeļu cepļa pastāvēšanu šeit.

Izrakumu laukuma kopskats no dienvidaustrumiem. Izrakumu dalībnieki (no kreisās puses): Siguldas novada skolēni Mārtiņš Filips Rendors, Jānis Urtāns, Mārcis Kļaviņš.

Izrakumu laukuma kopskats no dienvidaustrumiem. Izrakumu dalībnieki (no kreisās puses): Siguldas novada skolēni Mārtiņš Filips Rendors, Jānis Urtāns, Mārcis Kļaviņš.

Praktiskajos izrakumu darbos, tāpat kā iepriekšējos divus gadus, muzeja speciālistu vadībā strādāja Siguldas novada skolu jaunieši. Viņu darbu finansēja Siguldas novada dome un Turaidas muzejrezervāts. 2015. gadā Turaidā strādāja Mārtiņš Auziņš, Jānis Urtāns, Mārcis Kļaviņš un Mārtiņš Filips Rendors. No Turaidas muzejrezervāta izrakumos piedalījās galvenais speciālists Dainis Bernhards un Jānis Rudzītis, kā arī fotogrāfs Nauris Dainis. Izpēti vadīja galvenais speciālists – arheologs Egils Jemeļjanovs.

Izpētes gaitā kārtu pa kārtai vajadzēja noņemt būvgružus, ko veidoja ķieģeļu un jumta kārniņu fragmenti. Bija jāraugās, lai neizpostītu un saglabātu iespējamās būvkonstrukcijas – sienu fragmentus, bruģējuma paliekas un citas būvniecības liecības. Izrakumu laikā bija nepieciešams iemērītā laukuma robežās iedziļināties līdz  pamatzemei, t.i., līdz augsnes slānim, ko nekad nav skārusi cilvēku darbība.

Darbs bija grūts, jo tūlīt zem plānās velēnas kārtas sākās blīvs būvkeramikas šķembu slānis. Ja iepriekšējā gadā šādā dziļumā jau parādījās bruģējums, tad šogad, noņemot vairākas ķieģeļu šķembu kārtas, nekas jauns neatklājās. Daļa no atsegtajiem keramikas fragmentiem, kas nebija pietiekami labi apdedzināti ceplī, atradās izšķīdušā veidā – pārvērtušies savā sākotnējā stāvoklī – mālā. Pēc lietus tas viss pārtapa smagā, grūti atrokamā un izceļamā masā, jo šie gruveši bija neskarti gulējuši un sablīvējušies vismaz četrsimt gadus.

Vietām gan ieguvām dažas ar māliem sajauktas oglītes, taču pārāk maz, lai tās varētu saistīt ar ķieģeļu cepļa vietu. Lai apdedzinātu ķieģeļus, kas gatavoti no apkārtnē esošā Gaujas svītas devona māla, temperatūrai jāsasniedz ap tūkstoš grādu. Tam nepieciešams liels malkas daudzums, kam atbilstoši vajadzēja atstāt arī lielu ogļu masu.

Tuvāk uzkalna centram, pētīto izrakumu laukumu austrumu – rietumu virzienā šķērsoja ap 1 m plati laukakmeņu sienas pamati. Sākotnēji akmeņi pamatu bedrē bija samesti bez saistvielas, taču virspusē tie bija sastiprināti ar kaļķu javu. Sienas pamati atradās keramikas šķembu slānī ap 15 cm dziļumā no augsnes virskārtas un turpinājās līdz 1,5 m dziļi. Atklātās sienas fragments uzskatāms par senu mūrējumu, kura nozīme pagaidām nav zināma.

Izrakumu laikā atrastās būvkeramikas tipiskākie paraugi – dažāda izmēra viduslaiku ķieģeļu un jumta kārniņu fragmenti.

Izrakumu laikā atrastās būvkeramikas tipiskākie paraugi – dažāda izmēra viduslaiku ķieģeļu un jumta kārniņu fragmenti.

Ilgi gaidītā pamatzeme tika sasniegta tikai ap 1,5 m dziļumā un to veidoja smilšaina grunts. Viss izpētes gaitā atklātais norādīja, ka paugurs ir mākslīgi radies no uzbērtām būvkeramikas lauskām, kas laika gaitā pārklājušās ar nelielu augsnes virskārtu. Atsegtās lauskas galvenokārt bija atlūzas no dažāda veida ķieģeļiem un senākajiem – t.s. klostertipa jumta kārniņiem. Šāda tipa kārniņus Turaidas pilī izmantoja no 13. līdz 16. gadsimtam. Neviens vesels eksemplārs netika atrasts. Nebija arī veselu ķieģeļu, tikai fragmenti, starp kuriem dažiem varēja noteikt atsevišķu skaldņu izmērus. To biezums varēja būt no 9 līdz 11 cm, platums – robežās no 14 līdz 16 cm.

Vienīgais atradums starp lauskām bija piecas nelielas kaltas dzelzs naglas. Ar tām varēja būt sastiprinātas ķieģeļu gatavojamās veidnes, nestuves vai citas vieglas koka konstrukcijas ceplī. Tika atrasta arī viena zirga pakava nagla.

Šīgada izrakumi apstiprināja pērnā gada secinājumus – visticamāk šeit atradies Turaidas senākais ķieģeļu ceplis.  Bez atrastajām lauskām, uz to norāda arī Lēdurgas – Turaidas draudzes mācītāja Johana Justina Lopenoves ( 1770-1818) no vietējiem iedzīvotājiem iegūtās ziņas, kur minēts, ka Turaidas dīķi ir senās “bruņinieku māla bedres”. Mūsu pētīto uzkalniņu turaidieši senāk saukuši par “ķieģeļkalniņu”. Ja pieņem, ka cilvēki visos laikos centušies būt racionāli, tad cepļa novietne ir izdevīgā vietā – pa ceļam no māla raktuvēm (tagadējo dīķu sistēma) uz jaunceļamo pili. Arī māla atradnes pils celtniekiem visticamāk nebija no jauna jāatklāj, jo tās pirms viņiem te 10./11. gadsimtā ienākušie Gaujas lībieši jau bija atraduši. Viņi mālu izmantoja ēku – guļbūvju sienu baļķu starpu aizpildīšanai, pavardu izbūvei, trauku, aužamo stāvu atsvaru un citu priekšmetu izgatavošanai. Ienācējiem no Rietumeiropas atlika tikai pielāgot māla ieguves vietu savām vajadzībām. Tāpēc liekas ticami, ka senākais Turaidas ķieģeļu ceplis atradies tieši te – nelielajā uzkalniņā Jāņkalna ziemeļu pusē.

Izrakumu laukuma dienvidaustrumu mala (profils). Attēlā redzams, kā kārtu pēc kārtas krājušies būvgruži. Virskārtā – lielāki viduslaiku ķieģeļu fragmenti. Skats no ziemeļrietumiem.

Izrakumu laukuma dienvidaustrumu mala (profils). Attēlā redzams, kā kārtu pēc kārtas krājušies būvgruži. Virskārtā – lielāki viduslaiku ķieģeļu fragmenti. Skats no ziemeļrietumiem.

Šogad jūlijā izrakumi TMR teritorijā turpināsies – to dalībnieki atkal būs Siguldas novada skolu jaunieši, kuri jau pieteikušies Siguldas novada domes nodarbinātības programmā. Izrakumus plānots veikt senajā Turaidas Jelgavkalnā – tas atrodas Siguldas pilsētas un Krimuldas novada teritorijās, mūsdienās pazīstams arī kā Dainu kalns.

Kalns arheoloģijas pieminekļu sarakstā atzīmēts kā 11. – 13. gadsimta Gaujas lībiešu apmetne. Tiesa, nekādu materiālu liecību par kalna seno apdzīvotību pagaidām nav, secinājums par apmetni balstās vienīgi uz vizuālo novērtējumu un faktu, ka tam blakus atrodas senā lībiešu valdnieka Kaupo pilsvieta – zem vēlāk celtās arhibīskapu mūra pils pamatiem. Jelgavkalnam ir visas tipiska pilskalna pazīmes – nolīdzināts plakums (virsma), vietām redzamas mākslīgi pastāvinātas nogāzes un daļēji aizarti un aizsērējuši aizsarggrāvji.

Tomēr, lai precīzāk noteiktu Jelgavkalna apdzīvotības laiku, paredzēts tajā veikt pārbaudes izrakumus. Darbi plānoti kalna zemākajā, austrumu puses terasē, kura izskatās lauksaimnieciski mazāk apstrādāta, tāpēc ir lielāka iespēja te atrast kādas neskartas senatnes liecības.

Paša kalna izmēri ir iespaidīgi – garums ap 350, platums līdz 60 m – ne velti atsevišķi senatnes pētnieki uzskatījuši, ka tieši šeit atradusies Indriķa hronikā pieminētā “Kaupo lielā pils”.

Šogad plānots pētīt arī Turaidas Baznīckalnu – viduslaiku kapsētu, bet ar nedestruktīvām metodēm – t.i. bez objekta fiziskas atrakšanas. Mūs interesē, kur agrāk atradās senās Baznīckalna kapsētas robeža un to aptverošais žogs. Tāda koka sēta ap Baznīckalnu redzama 17. gs. beigās zīmētā zviedru plānā, bet plāns ir visai aptuvens, pēc tā nožogojuma vietu precīzi noteikt nevar. Tā kā pastāv iecere nākotnē šādu žogu atjaunot, būtu jāzina precīzas senās kapsētas robežas un līdz ar to – nožogojuma atrašanās vieta. Neskaidra tā ir kalna austrumu un ziemeļu pusē, kur nogāze ir līdzena, iespējams, senatnē noarta. Tādai izpētei domājam piesaistīt speciālistu ar ģeoradaru, ar kuru, iespējams, varētu noteikt seno apbedījumu robežas, kas norādītu arī uz senās kapsētas teritorijas nožogojuma vietu. Ģeoradars gan norāda tikai lielākas būvkonstrukcijas zem zemes virskārtas, tādēļ lielāka iespēja ar tā palīdzību atrast otru mūs interesējošo objektu – seno kapsētas osuāriju jeb t.s. “kaulu kambari”. Tā ir vieta, kur uzglabāja no senākiem apbedījumiem izņemtos agrāk apbedīto kaulus, kuriem uzdūrās, rokot jaunas kapavietas.

Agrāk daudzās, ap baznīcām izbūvētās viduslaiku kapsētās šādas vietas bija. (Siguldas baznīcā tāda atrodas tieši pie austrumu sienas, tās ārpusē, vidusdaļā). Par Turaidas osuāriju vienīgās liecības iegūstamas Bīriņu kādreizējā īpašnieka grāfa Mellīna mājskolotāja Vilhelma Krauzes 1792. gada aprakstā par braucienu uz Turaidu – viņa dotajā plānā uz dienvidaustrumiem no baznīcas, kas celta “īstā meža baznīciņas stilā” atzīmēts vecs “kaulu kambaris”. Interesanti būtu noskaidrot šāda savdabīga objekta reālo atrašanās vietu dabā, jo V. Krauzes zīmētais plāns ir stipri aptuvens, pēc tā precīzi noteikt šo vietu nav iespējams.

Par izpētes rezultātiem turpmāk informēsim arī Siguldas Avīzes lasītājus.

Egils Jemeļjanovs

Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists – arheologs,
izrakumu vadītājs

    Aktuāli, Jaunumi