Atvadu vārdi Astrīdai Beinārei (14.02.1937.-10.11.2016.)

Es gribu palikt pie Gaujas… Tie bija Astrīdas Beināres vārdi, ko viņa teica, pirms divām nedēļām telefonsarunā ar Turaidas muzejrezervāta direktori Annu Jurkāni.

Savā romānā “Kaupo un svētais Grāls” viņa raksta: “Gauja vēl aizvien plūda nepakļāvīga, karstgalvīga, palos sev līdzi raudama kokus ar saknēm, ik gadu mainīdama gultni, pazudinādama savā saltajā miglā ne vienu vien plostnieku, pavēlēdama gravās šalkt vējiem, ievziedu tvanīgi, rūgtajos puteņu atvaros ieraudama mīlētājus, likdama straumei visnegaidītākajā vietā salauzt ledu un mazu bērniņu iepriecināt ar tās krastos pirmo uzziedējušo zilo vizbulīti, gan grēcīga, gan svēta baltajā ievu, bērzu, lazdu un vītolu zemē, ilgodamās un nereti aprīdama dzīvu, siltu, mīļu sirdi, kas bija noreibusi no tās ceriņu un ievu smaržas…”

Šī gada 10. novembrī aizsaulē aizgājusi izcila personība, ilggadēja Turaidas muzejrezervāta sadarbības partnere un draugs, rakstniece, skolotāja, siguldiete – Astrīda Beināre.

Astrīda Beināre (dzim. Kronberga) dzimusi 1937. gada 14. februārī. Kā viņa pati raksta savā romānā “Portrets” (2013): “… bērnību un jaunību pavadījusi Siguldas krāšņajā dabā, biju pieradusi pie skaistuma. Straujā, līkločainā, atvarainā Gauja, plūstot caur lapu un skuju koku apaugušajām gravām un neskaitāmi daudziem strautiņiem, pastiprināja ilgas izzināt nezināmo. Pie krustmātes Ernestīnes Porukas, latviešu liriskā dzejnieka Jāņa Poruka dzīvesbiedres, Baltajā pilī redzētie gleznotāji, komponisti, rakstnieki un viņu mākslas darbi pierādīja, ka cilvēkus un dabu reizēm var attēlot pat krāšņāk uz papīra, audekla, mūzikā, nekā tas viss sastopams dzīvē, dabā. Vecmāmiņas, senas līvu dzimtas atvases, pasaku, teiksmu, notikumu klāsts, ko pavadīja viņas brīnumjauki dziedātās tautasdziesmas, rosināja fantāziju, tieksmi vēl dziļāk apjaust pagātnes notikumus”.

Astrīda Beināre beigusi Siguldas vidusskolu (1956), Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1958) un absolvējusi LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Vācu valodas nodaļu (1963).

No 1963.-1991. gadam strādājusi kā literārā konsultante skolēnu jaunrades žurnālos “Ugāle”, “Paeglietis”, “Liepa” u.c. 1984. gadā uzrakstījusi savu pirmo stāstu “Laipa”, kas tika godalgots žurnāla “Skola un Ģimene” konkursā. 1992. gadā publicēts Astrīdas Beināres pirmais romāns “Rīgas Dievmātes klosteris” par 16. gadsimta Rīgas skaistāko sievieti, mūķeni Annu Notkenu. Romāns 1995. gadā tulkots vācu valodā un izdots arī angļu, poļu un japāņu valodā. Pēc romāna iznākšanas ASV Astrīda Beināre saņēmusi no Kembridžas un Ņujorkas paziņojumus, ka informācija par viņu iekļauta Eiropas un pasaules rakstnieku enciklopēdijās. Romāns ieguvis katoļu baznīcas atzinību un rakstniece saņēmusi pāvesta Jāņa Pāvila II piemiņas medaļu. Pēc romāna motīviem uzņemta mākslas filma  “Anna” (1996) un tapusi luga.

2002. gadā izdots rakstnieces kultūrvēsturisks romāns “Botičelli sargeņģelis: leģenda par Dievišķo enerģiju”.

2004. gadā aizsākās Astrīdas Beināres draudzība ar Turaidas muzejrezervātu, jo īpaši ar direktori Annu Jurkāni. Rakstniecei bija nerimstoša interese par Gaujas lībiešiem, valdnieku Kaupo un Līvenu dzimtu paaudžu paaudzēs. Sadarbība un draudzība pārtapa kultūrvēsturiskos romānos, triloģijā “Sakāve vai uzvara”. Pirmais romāns “Kaupo un svētais Grāls” (2006), izdots arī vācu valodā un guvis Vācu ordeņa lielmestra atzinību; otrais romāns “Asinsbalss: firsts Anatols Līvens. Romāns – varbūtība” (2011), trešais romāns “Portrets” - kultūrvēsturisks romāns par viņas draudzību ar Vilhelmu Līvenu. Brīnišķīgas un atmiņā paliekošas bija tikšanās Turaidā un Siguldā ar rakstnieci un grāfu Vilhelmu Līvenu.

Astrīda Beināre Turaidā kopā ar mazdēlu, Turaidas muzejrezervāta darbiniekiem un grāfu Vilhelmu Līvenu. 2010. gada 1. jūlijā

Tikšanās reizēs viņa mācēja ieraudzīt mirkļa brīnumu un pateikt to neaizmirstamos vārdos, ko muzejā mēs arvien atceramies ar lielu prieku. Pēdējos gados Astrīda Beināre bija uzsākusi darbu pie jauna romāna par Siguldas pili, grāfa Georga Brauna ģimeni un vīziju par Bēthovena radītās mūzikas iedvesmas avotiem.

Astrīda Beināre regulāri ciemojās Turaidā un Siguldā, izrādot patiesi dziļu interesi par kultūrvēsturisko mantojumu, apvienojot sen aizgājušos gadsimtus ar mūsdienām mākslinieciskā un misticiskā tvērumā. Turaidas muzejrezervāta krājumā un zinātniskajā arhīvā Astrīda Beināre nodevusi daļu no saviem sistematizētajiem materiāliem par Vilhelmu Līvenu un viņa ģimeni, izpētes materiālus par Līvenu un Rozenu dzimtām un saraksti par grāmatas “Kaupo un svētais Grāls” izdošanu vācu valodā. Viņas draudzīgais uzmundrinājums un sirsnīgais starojums paliks mums - muzejrezervāta darbiniekiem. Par to mēs sakām siltus pateicības vārdus. Izsakām visdziļāko līdzjūtību un skumju brīdī esam kopā ar piederīgajiem.

Mūža mājas Astrīdai Beinārei būs Siguldas kapsētā, vecmāmiņas un senču dzimtenē. Atvadīšanās š.g. 16. novembrī plkst. 13.00 Siguldas kapsētas vecajā kapličā.