Ir pienācis ziemas tumšais laiks, kad, dodoties pastaigās, iepriecina ceļa malā vai tālumā mirdzošs logs, kas rada gaišumu un drošības sajūtu. Ko mēs zinām par Turaidas pils senajiem logiem?

Loga aizstiklojums ar mazām, apaļām rūtīm svina ietvaros un apkalums ar vējstieņiem. Fragments no Lūkasa Krānaha Vecākā 1532. gada gleznas „Nevienādais pāris”

Lai apgaismotu un vēdinātu telpas, kā arī pavērtu skatu uz apkārtni, ēkas sienās veido atvērumus jeb logus. To forma, lielums un izvietojums būtiski ietekmē gan celtnes fasādes izskatu, gan cilvēku noskaņojumu iekštelpās. Mūsdienu mājām ir lieli logi, pat veselas fasādes ceļ no stikla, lai telpas būtu gaišas un uz ārpusi atvērtas. Viduslaiku pilīm logu bija maz un tie bija nelieli, jo vispirms bija jārūpējas par iedzīvotāju drošību. Ja piļu logi būtu lieli un atrastos apakšējos stāvos, pa tiem viegli varētu iekļūt ienaidnieki. Turklāt pa nelielu logu aukstā ziemā izplūda mazāk dārgā siltuma.

Logu pieminējumi 1590. gada revīzijā

Tā kā līdz 20. gadsimta otrajā pusē veiktajai izpētei un restaurācijai no Turaidas pils bija saglabājušās tikai celtņu paliekas un mūru drupas, tad kādreizējo logu vietās bija redzami lieli izdrupumi. Kaut ko tuvāk par senajiem logiem var uzzināt no 1590. gada inventarizācijas protokola, kurā rūpīgs poļu rakstvedis aprakstījis vienu ēku pēc otras. Pils apakšstāvu telpās dienas gaisma ielaista maz. Pirmā stāva istabas droši vien izmantoja mantu glabāšanai, vai arī tajās pils kalpotāji pārgulēja nakts melnumu. Tāpēc tām pietika ar kādu mazu lodziņu, kam protokolā minēta viena vai divas rūtis. Logs ar režģi atzīmēts vienā zirgu stallī, kur senāk esot bijušas zirgu dzirnavas, kā arī velvētā telpā virs kāda pagraba. Varbūt tiem rūtis nemaz nav bijušas, bet vēsā laikā atvērums aizsegts ar koka aizvērtni. Lasot protokolu, uzzinām, ka dienas gaismas nebija virtuvē, maizes ceptuvē un alus brūzī – tur ikdienas darbi droši vien notika pie iekurta pavarda vai krāsns. Varbūt papildu apgaismojumu deva kāds inventarizācijā neminēts gaismas ķermenis? Toties pils otrajā stāvā, kur dzīvoja augstākās sabiedrības ļaudis, gandrīz katrā dzīvojamā telpā minēts viens, divi, trīs vai vairāki logi. Par to lielumu mēs diemžēl neko neuzzinām, bet senais rakstvedis ir atstājis atsevišķas piezīmes par logu izskatu. Vismaz 20 logiem bijuši dzelzs režģi jeb restes, bet par trim logiem īpaši uzsvērts, ka tiem restu nav. Ja otrā stāva logi bija pavērsti uz pagalma pusi, tad restes sargāja no uzbrucējiem, kas varētu ierāpties, pieslienot kāpnes. Logi bez režģiem varbūt bijuši pavisam mazi un šauri, vai arī celti ārsienā – kalna stāvās nogāzes malā, kur neviens ienaidnieks nespēja piekļūt. Vairākiem pils logiem rakstvedis minējis stikla rūtis. Pils austrumu korpusā tolaik bijusi liela zāle, kuru apgaismoja pieci logi, visi ar dzelzs režģiem, bet četros no tiem kopā bijušas astoņas rūtis. Ja kāds no zāles logiem bija pavērsts uz Gaujas pusi, pa to iemītnieki varēja vērot plašo senielejas panorāmu. Netālu no zāles atradusies liela istaba, kuras divos restotos logos saskaitītas četras rūtis. Tā kā protokolā uzsvērts, ka šīs rūtis ir lielas, jādomā, ka logi iestikloti 16. gadsimta beigās, jo pirms Livonijas kara logu aizsegšanai lielākoties izmantoja mazus apaļus vai taisnstūrainus stikla gabaliņus, kuru malu garums nepārsniedza 10 cm. Toties 16. gadsimta beigās jau bija pieejamas vismaz divreiz lielākas rūtis, bet ne jau katru pils telpu logu ar tām iestikloja.

Turaidas pils dienvidu priekšpils rietumu sienā atsegts aizrestots lodziņš

Arheologu atradumi

Turaidas pilī 20. gadsimta beidzamajā ceturksnī veiktajos izrakumos atsedza kādreizējo ēku pagrabus un pirmā stāva sienu apakšējo daļu, tāpēc logailu atradumu bija maz. Tas apliecina to pašu, ko lasām 1590. gada inventarizācijas aprakstā – ja pagrabā vai pirmajā stāvā kādu logailu ierīkoja, tā bija tik maza, lai tai cauri pieaudzis cilvēks nespētu izspraukties. Vienīgo pirmā stāva lodziņu ar visu aizrestojumu izrakumos atsedza dienvidu priekšpils rietumu sienā. Nelielā aila bija 65 cm augsta un 35 cm plata, bet atvērumu aizsedza divi vertikāli un trīs horizontāli iemūrēti resni dzelzs stieņi. Aizrestoto lodziņu droši vien izbūvēja 14. gadsimta beigās vai 15. gadsimtā, kad ierīkoja dienvidu priekšpili. Vai nu drošības apsvērumu dēļ, vai pārplānojot telpas, lodziņš nākamajā pārbūvē ticis aizmūrēts. Tāds tas atsegts izrakumu laikā.

Turaidas pils izrakumos atrastie logu apkalumi

No Turaidas pils augšstāvu logiem izrakumu laikā atrada dažus nelielus logu stikla gabaliņus un to svina ietvarus. Toties lielākā skaitā ieguva logu dzelzs apkalumus. Tā dēvē loga koka rāmim pienaglotas viras un kāšus, vējstieņus, vērtnes stūreņus un fiksatorus. Atrasto logu apkalumu lielākā daļa attiecas uz 17. gadsimtu, un tas liecina par logu skaita un izmēru pieaugumu šajā laikā. Kā varēja izskatīties logs, kuram izmantoti minētie apkalumi, redzams vācu mākslinieka Lūkasa Krānaha Vecākā 1532. gadā tapušajā gleznā „Nevienādais pāris”. Loga koka rāmis aizpildīts ar mazām, apaļām stikla ripiņām, kuras kopā satur svina ietvari. Tā kā svins ir mīksts metāls, stipram vējam pūšot, ietvari varēja saliekties un rūtis izbirt. Lai to novērstu, telpas iekšpusē koka rāmim horizontāli un vertikāli pienagloti vairāki tievi dzelzs stieņi – vējdzelži jeb vējstieņi. Tādejādi sīkrūšu stiklojums ar vējstieņu palīdzību varēja pretoties vēju un vētru radītam gaisa spiedienam. Sīkrūšu stiklojums ar vējstieņiem Latvijas teritorijā piļu un muižu dzīvojamām ēkām saglabājies vismaz līdz 17. gadsimta beigām, kā tas lasāms Vidzemes un Kurzemes piļu revīziju materiālos. Šāds logu stiklojums bijis arī Turaidas pilī, kā parāda izrakumos atrastie vējstieņi – apmēram puscentimetru diametrā tievi dzelzs stieņi, kuru noplacinātajos galos izveidoti caurumiņi ļāva tos pienaglot loga rāmim. Atrastie vējstieņi ir 40 līdz 60 cm gari, kas atbilst loga koka ietvara augstumam un platumam.

Turaidas pils ēku logiem 17. gadsimtā izmantoja L formas viras, kurām bija gan praktiska, gan dekoratīva nozīme. Viras cilpu karināja uz taisnā leņķī saliektiem kāšiem, kurus savukārt iestiprināja logailas koka aplodā. Līdz ar to loga vērtne bija atverama un aizverama. Viras L formā izkaltās malas tika pienaglotas pie koka vērtnes iekšējā stūra, nodrošinot gan pašas viras labāku turēšanos, gan vērtnes vertikālo un horizontālo daļu neizļodzīšanos. L formā kalti arī logu stūreņi, kas pēc izskata ir līdzīgi virām, bet tiem malā nav cilpas. Stūreņi izmantoti, lai loga koka vērtnei apkaltu ārējos stūrus un līdz ar to vērtne neizjuktu. Loga vērtnes nostiprināšanai atvērtā vai aizvērtā stāvoklī izmantoti no dzelzs kalti fiksatori, kurus reizēm dēvē par aizturiem jeb vējāķiem. Fiksatoru piestiprināja loga vērtnes ārmalas apakšējam vai augšējam stūrim, lai, aiztura cilpu aizkabinot aiz palodā vai palodzē iedzīta maza kāsīša, vērtni varētu nostiprināt aizvērtā stāvoklī. Ja fiksatoru izmantoja vērtnes vertikālās iekšmalas vidū, tad logs bija nostiprināts atvērtā stāvoklī.

17.gadsimta otrajā pusē un 18. gadsimtā baroka stilā gatavotie Turaidas logu apkalumi bija ne tikai funkcionāli, bet arī dekoratīvi izstrādājumi. To galus nereti veidoja ar viļņotām malām, izliekumiem vai virsmas rotājumu. Turaidas pils izrakumos atrastām logu virām un stūreņiem lielākoties ir vienkāršs profilējums – iežmauga, noapaļojums un smaili izstiepts nobeigums. Toties dažiem izkalts barokāli uzbriedis vai izlocīts gala noslēgums, reljefs vai gravēts rotājums – stilizētas akanta lapas vai putnam līdzīgs dekors.

Tā kā Turaidas pils ēkas restaurētas viduslaiku izskatā, tad baroka laika logu apkalumi apskatāmi tikai rietumu korpusā – muzeja ekspozīcijas vitrīnā.

Ieva Ose Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Raksts publicēts izdevuma "Siguldas Avīze" 2016. gada decembra numurā.