2017. gada 13. februāris
Laika ritums un vēsturiskie notikumi latviešu tautas dzīvē un kultūrā raduši savu atspoguļojumu kalendāros. Tā kā to kalendārā daļa (mēnešu un dienu tabulas; svētku un svinamās dienas, tirgu rīkošanas laiks u. tml.) ir paredzēta vienam gadam, iedzīvotāji līdz pat šim laikam kalendārus iegādājas katru gadu no jauna, tomēr pielikumu dēļ vēl ilgus gadus kalendāri tiek saglabāti un pārskatīti.
Latviešu grāmatu kalendāru vēsture aizsākās 18. gadsimta piecdesmitajos gados. Šie iespieddarbi bija pirmie laicīgās sadzīves padomdevēji un laikā, kad laikraksti un žurnāli latviešu valodā vēl neiznāca, izpildīja arī periodikas lomu. Tie tāpat kā Bībele un Dziesmu grāmata, atradās gandrīz vai katrā mājā, un to popularitāte un nozīmīgums ir saistīti ar kalendāru tematisko daudzveidību un praktisko pielietojumu. Pirmās ziņas literatūrā par latviešu kalendāriem ir par līdz šim neatrasto 1758. gadā Jelgavā iespiesto t.s. Kurzemes kalendāru, kurš saucies “Zemnieku jeb latviešu laiku grāmata” un vēlāk guvis nosaukumu “Jauna un veca latviešu laiku un notikušu lietu grāmata”.[1]
Pirmo “Vidzemes kalendāru” 1781. gadam izdeva Kristofs Harders (Harder;1747 -1818 ).[2] Vidzemes latviešu kalendāra mūžs bija garš un, mainoties izdevējiem, tas iznāca no 1781. līdz 1939. gadam
Turaidas muzejrezervāta krājumā ir trīs Vidzemes grāmatu kalendāri[3], kuri datējami ar 18. gadsimtu – kalendāri, kas izdoti 1786., 1791., un 1795. gadam. Visi trīs kalendāri pēc nonākšanas muzeja krājumā ir restaurēti. Šo trīs 18. gadsimta Vidzemes kalendāru ārējā un iekšējā apdare ir visai skopa, pat trūcīga, tie ir ļoti maza izmēra – 8,5x10,8 cm, brošēti papīra vāciņos (kuri visticamāk, pielikti vēlāk) un iespiesti fraktūrā, jeb gotiskajā drukā. Rubenes mācītājmuižā 1786. gadā izdotais kalendārs ir vienīgais, kurā izmantotas krāsas un mēnešu nosaukumi, baznīcas un laicīgo svētku dienas un mēness fāzes drukāti ar sarkanu krāsu. 1795. gada kalendāra titullapu rotā Rīgas pilsētas ģerbonis, kas norāda uz tipogrāfijas piederību Rīgas pilsētai. Kalendāra pēdējā lapā, kā rotājums nodrukāti divi paradīzes putni (pirms tā dzejojums par paradīzi).
Par kalendāru cenu liecina paziņojums 1786. gada kalendāra pēdējā lapā: “Šis kalendārs pie Rubenes Baznīcas par 4 vērdiņiem irr pārdodams, un ja kas veselu duci jeb 12 Kalendarus izņem uzreizi, tas to varr dabūt par pusdālderu labas naudas.”
Kalendāru sastādītāji un izdevēji
Turaidas muzejrezervāta krājumā esošo senāko 1786. gada kalendāru izdevis un sastādījis Rubenes mācītājs Kristofs Harders, vācu tautības latviešu literāts, grāmatizdevējs. Tas drukāts Rubenes mācītājmuižas spiestuvē. Valmieras apriņķa Ķieģeļu (Kegeln) muižā kopā ar tās īpašnieku ap 1781. gadu K. Harders ierīkojis mājas spiestuvi. No 1784. līdz 1796. gadam tā darbojās Rubenes mācītājmuižā. No 22 zināmajiem Hardera iespieddarbiem 19 ir latviešu valodā un starp citiem iespieddarbiem Harders izdevis arī "Vidzemes kalendāru", laikā no 1781. līdz 1790. gadam.
Vidzemes kalendāra pirmo laidienu tematika bija cieši saistīta ar izdevēja personīgo attieksmi pret norisēm tā laika Latvijā. Kā plašākā pētījumā par K. Harderu "Šķietami vientulīgā darbības lokā" norāda Aleksejs Apīnis, "Harders bija dziļi inteliģents, ar asu sociālo izjūtu apveltīts cilvēks, kas vērīgi sekoja laikmeta garīgās dzīves strāvojumiem".[4] K. Harderu nodarbināja latviešu tautas garīgā dzīve – valoda, folklora, arī izglītība. Jāatzīmē arī Hardera – no muižniekiem atkarīga mācītāja – pilsoniskā drosme, 1787.-1790. gada laidienos publicējot rakstus "Patentes un pavēlēšanas, kas zemniekiem visuvairāk vaijaga zināt" oficiālajā tekstā patvaļīgi iestarpinot savas domas un skaidrojumus.
- gada kalendārs drukāts Jūliusa Konrāda Daniela Millera (Müller; 1759-1830) Rīgas pilsētas spiestuvē. Millers bijis vācu tautības grāmatu iespiedējs un apgādātājs, kurš latviešu valodā iespiedis un apgādājis Vidzemes luterāņu baznīcas rokasgrāmatu, dziesmu grāmatas, lūgsnu grāmatas, katehismus, dažas sprediķu grāmatas, Vidzemes kalendāru (1791-1811. gada gājumus), mācīblīdzekļus t.sk. 1806. gadā K. Hardera “Rēķināšanas grāmatiņu” un praktisku literatūru. Kalendāra sastādītājs nav uzrādīts, bet Teodors Zeiferts un citi literatūras vēsturnieki atzīmē literārās zādzības faktu Vidzemes kalendāra tapšanas sākumposmā, jo spiestuves vadītājs Millers pārdrukājis Kristofa Hardera kalendāra 1790. gada laidienu, nepublicējot rakstu "Patentes un pavēlēšanas". J. K. D. Millers nesodīts turpināja laist klajā kalendāru arī nākamajiem gadiem. Izteikts viedoklis, ka tādējādi apturēta K. Hardera iniciatīva zemnieku juridiskajā izglītošanā.[5]
Arī 1795. gada Vidzemes kalendāra sastādītājs nav uzrādīts, bet zināms, ka no 1792. gada līdz 1800. gadam izdevējs J. K. D. Millers par kalendāra sastādītāju uzaicinājis Rūjienas mācītāju Gustavu Bergmani (von Bergmann, 1749-1814)[6] un kalendārs drukāts Millera spiestuvē Rīgā.
Kalendārā daļa
Visiem trijiem kalendāriem pamatā ir līdzīga informācijas struktūra. Kalendārajā daļā uzrādīti mēnešu nosaukumi, baznīcas un laicīgo svētku dienas un mēness fāzes, arī dienas garums. Nedēļa sākas ar svētdienu, un mēnešu nosaukumiem pievienoti arī tautas dotie nosaukumi, piemēram, janvāris – Jaunā gada mēnesis, marts jeb gavēņu mēnesis, novembris jeb Mārtiņa mēnesis. Katram mēnesim pievienota arī laika prognoze, piemēram, janvārī – “Pareizi salst un Vējš irr ass. Gaišas saules dienas pastāv. Varr būt, ka Sniegi nāk un lēns un mīksts laiks paliek, kā vien ne kūst / …/ Prišs un auksts laiks ”.
Publicētas arī vārda dienas, kas ir gan kristīgo personvārdu latviskojumi, gan arī latviskas cilmes vārdi kā Mīliņš, Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dāvātiņš, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Dievdots, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Žēlīte, Dārdzīte, Šķīstula, Varenīte u.c. Interesanti, ka tajās dienās, kad ir jubileja kādam cariskās ģimenes loceklim vārda dienas nav minētas, iespējams, ka arī tas ir viens no iemesliem, kura dēļ vārda dienu datumi reizēm pa gadiem mainījās, piemēram, 21. janvārī 1786.gadā – Krustiņš, 1791. gadā – Agneete, 1795.gadā – Needa.
“Vērā liekami Gadi” un “Krievu Ķeizariskais nams”
Pēc kalendārajiem datiem seko pielikumi un pirmajā pielikumā publicēti “Vērā liekami Gadi”, kur uzskaitīti svarīgākie notikumi cilvēces un Vidzemes attīstībā, un muzeja vecākajā, 1786. gada kalendārā tie ir:
“No tā Kunga Jēzus Kristus dzimšanas 1786 gadi No Pasaules radīšanas 5735 gadi No tiem ūdens plūdiem Noasa laikā 4079 gadi Kamēr tā kristīgā Ticība iekš Vidzemes ir mācīta 600 gadi Kamēr tā Priecas Mācība caur Dakter Martin Luteru atkal skaidri ir mācīta 269 gadi Kamēr tie Mestru kungi Vidzemē ir cēlušies 585 gadi Kamēr Vidzeme nākusi apakš Poļu valdīšanas 224 gadi apakš Zviedru valdīšanas 126 gadi No Sakšu gada 85 gadi Kamēr Vidzeme nākusi apakš Krievu valdīšanas 76 gadi No mēra laika 76 gadi”
Nākošajos divos kalendāros daži notikumi no šī saraksta pazūd, un citi nāk klāt, bet notikumu hronoloģijas pamatstruktūra paliek nemainīga.
Tālāk tiek publicēti “Ķeizariskie goda svētki” kur, piemēram 1786. gada 21. novembrī atzīmēta “Pateikšanās diena, par to, ka tā Ķeizariene un tas lielfirsts Pavels Petrowičs no iepotētām Bakām atkal ir palikuši veseli”, un publicēts, cik gadu paliek ķeizarienei Katrīnai un ķeizariskās ģimenes locekļiem, kā arī, ka ir pagājuši 24 gadi, kopš viņa “uzņēme to Valdīšanu pār vissu Krievu valstību”.
“Tirgus Dienas pa Vidzemi”
Kalendāru izdošanā savu lomu spēlēja arī ekonomiskās intereses. Muižas bija ieinteresētas gada tirgu attīstībā, un kalendāri deva iespēju izziņot tirgu sarakstus, lai informētu pēc iespējas plašāku sabiedrību. Ceturtajā pielikumā 1786. gada kalendārā atzīmētas “Tirgus Dienas pa Vidzemi”, kur autors, paskaidro, ka nav vēl īstas skaidrības, vai valdība vēl neveiks kādas izmaiņas tirdzniecības noteikumos, bet “ Caur to patenti, kas irr rakstīta 17 August Mēneša Dienā 1784. Gadā šāda Pavēlēšana irr dota Tirgus pēc: Ka iekš vissām Zemmes Pilsētām iknedēļas divi Tirgus dienas būs būt ta Otrdiena un ta Piekdiena. Kad tāpēc Zemniekam kādas pārdodamas lietas irraid; tad lai uz tām nosacītām Dienām tās noved uz Pilsētām: tad viņam būs Brīvība tās pārdot, bet iekš citām Dienām tādas Brīvības nebūs.” 1791. un 1795. gadā tirgus dienas jau tiek izsludinātas konkrētāk – kādās pilsētās vai muižās un kurā laikā tirgi notiks, piemēram, 1791. gadā: “Rīgā 1) uz 20 Junius, un stāv līdz 10 Julius. 2) uz Triju Kungu Dienu irr Appiņu Tirgus”.
Padomu grāmatas
- gadsimta otrā puse ir laiks, kad sāk veidoties pirmie laicīgās latviešu literatūras darbi. Viens no svarīgiem posmiem šī procesa gaitā ir tā dēvēto „padomu grāmatu” rašanās, kas liecina par apgaismības grāmatniecības enciklopēdisko ievirzi. Apzīmējums „padomu grāmatas” ietver praktiskiem nolūkiem domātu, galvenokārt saimniecisku literatūru, kurā ienāk arī populārzinātniski temati, un sākotnēji tie visbiežāk tiek publicēti kalendāros.
Garākais 1786. gada kalendāra pielikums ir uz 11 lappusēm, kur popularizēts heliocentriskais pasaules uzskats, aprakstīti sagaidāmie saules un mēness aptumsumi, veikts izskaidrošanas darbs par to nozīmi un aicinājums atteikties no māņticības: “Jau iekš divi Kallendariem jums mācību esmu devis par saules un mēness aptumšošanām. Kas to visu ar prātu pārlasa un apdomā, tas gan jau pratīs, ka tā aptumšošana nav nekāda maitāšana, nedz plosīšana, nedz košana, nedz kas zina kāda cita bailīga lieta/.../ Mūsu Vecāki mums tāpat arvien irr stāstījuši, ka suņņi to sauli plēšot, un ka šī tāpēc tobrīd gauži raudot: jo tie spaini ar ūdeni likuši uz pagalmu, un tur to vissu skaidri esot redzējuši.” 1791. gadā bija sagaidāmi četri saules un divi mēness aptumsumi un 1795. gadā 2 mēness aptumsumi.
Izglītojošajos rakstos apskatīti arī vēstures un ģeogrāfijas jautājumi. 1791. gada kalendārā ir apraksts “Stāsti no tās veccas un jaunas Būšanas to Vidzemmes Ļaužu”, kurā aprakstīts, kā vācieši ieviesa Vidzemē kristīgo ticību. Pieminēta arī Turaida un Kaupo: “Tas pirmais, kas bez Spiešanas ar labbu Prātu to pieņēme un pastāvīgs palikke, bija viens maz Ķēniņš jeb Vidzemnieku Valdinieks no Treidenes Valsti, Kaupis vārdā, viens labs uzticīgs mīlīgs un labprātīgs Cilvēks.”
Seko piezīme, ka, ja lasītajiem šādi stāsti patīk, tad nākamajā gadā varētu rakstīt turpinājumu, bet ja nē, tad citas lietas var rakstīt. Acīmredzot, lasītājiem patīk, jo arī 1795. gada kalendārā var lasīt izglītojošu rakstu par jūras iemītniekiem “No vienas lielas Jūras Zivs” un rakstu “No tiem Tajīteriem”, kurā stāstīts par Austrālijas atklāšanu, kādas svešas zemes (Taiti ?) dabas apstākļiem, iedzīvotājiem, faunu un floru. Lielu vietu rakstā ieņem kāda brīnišķa koka apraksts: “Tur aug viens savads lagzdas koks: Tas koks derr priekš baļķiem, un Mastakokiem, tie zarri apliek malkā. Tie rieksti ir galva lielumā. Kad tie vēl zaļļi irr, tad iztek ļoti smeķīga, garda un veselīga sulla. No tās tie sevim darra dzerrešus, vīnu, etiķi, brendavīnu, meddu un sukkuru. Kad ta sulla sarikkusi un bieza palikusi, tad ta kā Kreime smeķkē. Kad tie rieksti ienākušies, tad tur iekšā viens balts un saldans kols; no riekstiem tie dara elji. No tās mizzas, tie iztaisa dzijas, drēbes, slotas, kurvjus, traukus, papīru, laivas, zēģeļus jeb autus, stiķķes un jumtus. No ta malka tie dara bļodas, karotes un tappas.”
Parādās padomi medicīnā, un 1791. gada kalendārā ir atsevišķa nodaļa “Vecca Saimnieka Mācības, pie Vājībām un Ievainojumiem”, kas sastāv no 8 sadaļām:
- “Pie jaunām Vātīm;
- Pie Locekļu triekumiem
- Pie Nagga- Augoņiem
- Pie sarautiem jeb savilktiem Locekļiem
- Pie nosalušiem Locekļiem
- Pie sadegušiem Locekļiem
- Pie auksta Drudža Iesākuma
- Pie Grūtuma jeb Galvas sāpēm”.
Literārā sadaļa
Visos trijos kalendāros ir literārā sadaļa. 1786. gada kalendāra nobeigumā publicēts didaktisks nezināma autora (iespējams autors ir pats mācītājs Kristofs Harders) dzejojums “Tas zaglis”. Tajā samērā šaušalīgā veidā aprakstīts, kā notverto zagli ved uz karātavām, un viņš pirms nāves nokož mātei degunu, par to, ka viņa jau no bērnības atbalstījusi viņa zagšanas tieksmes, un nobeigumā izteikta pamācība, citiem vecākiem tā nedarīt. 1791. un 1795. gada didaktiskais pielikums saucas – pasakas. Tajos publicēti pamācoši stāstiņi: “Suns ar gaļas gabalu”, “Skudra un sisenis”, “Vārna, Krauklis un lapsa” u.c. Pasaku pamatā ir Ēzopa un Lafontēna fabulu sižeti un katram beigās uzrakstīta morāle jeb mācība.
- gada kalendāra literārā daļa ir visgarākā, un tajā bez “fabulu pasakām” publicēti vēl divi uz lauku dzīves pamata līdzībās rakstīti pastāstiņi “Gudrība” un “Divi brāļi” ar morāli beigās. “Gudrība” uzrakstīta dzejas formā un tajā stāstīts par kādu zirgu, kurš nomocījies darbos, un, kuru sit un nedod tam ēst un padzerties. Zirgs izraujas brīvībā un skrien pa laukiem, līdz ieskrien mežā, kur vilks to apēd. Mācība beigās ar skaidru norādi, samierināties ar dzimtzemnieka stāvokli:
“ Tev grūta nasta jānes irr, Sirds mīļais Draugs, to saprotam. Bet vairāk prieka tak tew irr, Kā Brīvniekam nonīkušam.”
Aplūkojot šos trīs 18. gadsimta kalendārus, redzams, ka kalendāri deva savu ieguldījumu zemnieku līmenim atbilstošu saimniecisku jautājumu risināšanā un izglītošanā, kā arī veicināja latviešu literārās valodas attīstību.
Līga Kreišmane Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja
Izmantotie avoti un literatūra:- Widsemmes Kalendars us to 1786 Gaddu pehz ta Kunga Kristus Peedzimsanas. Rubbenēs drikkehts, [1785].
- Widsemmes Kallendars us to 1791 Gaddu pehz ta Kunga Kristus Peedzimschahnas. Rīgā, pie I. C. Müller [1790]
- Widsemmes Kallenders ta 1795.Gaddā. Rihgas pilsehtā pie K.D. Miller, [1794].
- Krūmiņa. L. Latvijas kultūrvēstures refleksijas un latviešu kalendāri. Pieejams: https://lv.www3.acadlib.lv/greydoc/LigasKruminas_referats/ref-latv2001.doc
- Apīnis A. Soļi senākās latviešu grāmatniecības un kultūras takās: apcerējumi. - [Rīga}: Preses nams, 2000. - 326 lpp
- Latviešu rakstniecība biogrāfijās.- Rīga: Zinātne, 2003.- 236.lpp
- https://lv.wikipedia.org/wiki/Gustavs_fon_Bergmanis
