Turaidas muzejrezervāts šopavasar izdevis jau sesto katalogu tematiskajā sērijā, kurā kopš 2012. gada tiek publicētas krājuma arheoloģiskās kolekcijas senlietas. Izdevums veltīts 13.-18. gadsimta dzelzs būvkalumiem jeb būvdetaļām. Starp tām minami no dzelzs kalti celtņu enkuri, stieņi, logu restes, durvju un logu vērtņu apkalumi – viras, vēja stieņi, rokturi, slēdzenes, naglas un citas detaļas, ar kuriem sastiprināja koka un mūra ēku sienas, nodrošināja logu un durvju vēršanos, palielināja to izturību un vienlaikus rotāja gludās, vienmuļās virsmas. Visi Turaidas dzelzs būvkalumu paraugi iegūti 1976.–2000. gadā profesora Jāņa Graudoņa vadībā pilsdrupās notikušajos izrakumos.

Jaunā izdevuma pirmā daļa lasītāju īsi iepazīstina ar dzelzs apstrādi un būvkalumu pielietojumu viduslaiku Livonijā, kā arī raksturo dažādas dzelzs būvdetaļu grupas. Kataloga attēli parāda Turaidas pilī atrastu 200 raksturīgu senlietu fotogrāfijas, kas papildinātas ar īsiem aprakstiem. „Siguldas Avīzes” 2016. gadā decembra numurā jau bija lasāms raksts par Turaidas pils senajiem logiem un to apkalumiem. Otra nozīmīga dzelzs būvkalumu grupa ir durvju apkalumi. Tiem veltīts raksts 2016. gada 20. maijā ievietots Turaidas muzeja mājaslapā (http://www.turaida-muzejs.lv). Daudz plašāku ieskatu dzelzs būvkalumu daudzveidībā dod jaunais katalogs. Lai izdevumu sagatavotu, bija nepieciešams sameklēt dažādus avotus un caurskatīt tūkstošiem priekšmetu Turaidas muzejrezervāta krājumā. Īsi ielūkosimies kataloga tapšanas gaitā.

Dzelzs detaļu uzskaitījums Turaidas pils 1590. gada revīzijā

Turaidas pilī viduslaikos celto ēku koka daļas gāja bojā 1776. gada ugunsgrēkā. Līdz ar tām gruvešos nonāca daudzas dzelzs detaļas. Lai uzzinātu, cik daudzi un kādi kalēju darinājumi iepriekšējos gadsimtos bija izmantoti pilī, tika meklēti seni dokumenti.

Senākās rakstītās ziņas par Turaidas pils dzelzs būvkalumiem saglabājušās no 16. gadsimta beigām, kad poļu valdīšana laikā veikta ēku revīzija. Rūpīgs rakstvedis 1590. gada inventarizācijas laikā izstaigājis visas ēkas un telpas, protokolā atzīmējot katrā no tām bijušas vērtnes un to dzelzs apkalumus. Minēts, ka, piebraucot pilij, bija redzami dzelzīm labi apkalti vārti. Varenajā vērtnē bija ierīkotas mazākas durtiņas kājāmgājējiem, un tās nostiprinātas ar piekaramo slēdzeni. Tālāk aprakstīta vārtu aila, kuras dzelzīm apkalto režģi pacēla ar ķēžu palīdzību. Arī otrus vārtus klāja dzelzs apkalumi un pret ielaušanos nodrošināja ar slēdzeni. Tornim pa kreisi no ieejas minētas dzelzs durvis, bet kādai velvētai telpai galvenajā pagalmā – skārda durvis. Katrai no vairākiem desmitiem pils durvju atzīmētas viras, kas ļāva vērtni atvērt un aizvērt, bet tikai daļai durvju aprakstīti aizdares veidi – aizbīdņi, rokturi vai slēdzenes. Pils logiem ne tikai pirmajā, bet arī otrajā stāvā nereti bijuši režģi vai restes.

Pēc pils bojāejas lielākos dzelzs gabalus droši vien no gruvešiem izvilka muižas ļaudis, lai daļu varbūt atkārtoti izmantotu remontējamās ēkās, bet citus aiznestu kalējam pārkalšanai jaunos priekšmetos. Par šīm zudušajām dzelzs detaļām līdz mūsdienām ziņas nav nonākušas. Toties daļa būvkalumu palika guļam ēku drupās un kultūrslānī saglabājās līdz 20. gadsimta otrajai pusei.

Dzelzs būvdetaļas – arheologu atradumi

Divdesmit piecās arheoloģisko izrakumu sezonās Turaidas pilsdrupās tika atrasts vairāk nekā 4000 senlietu – no akmens, keramikas, stikla, melnā vai krāsainā metāla gatavoti priekšmeti vai to fragmenti. Apmēram ceturtā daļa no tiem bija dzelzs priekšmeti, lielākoties būvdetaļas. Daļu arheologi atpazina uzreiz – pēc atradumu formas bija skaidrs, ka no zemes izceltas masīvas durvju viras, resni logu restu stieņi, smalki logu vērtņu stūru apkalumi, dažādu formu slēdzenes un atslēgas, kā arī neskaitāmas naglas – īsas un garas, resnas un tievas, lielām un mazām galvām. Vēl daļa no atradumiem tika izprasta tikai nesen, kad notika šogad iznākušā kataloga sastādīšana, bet atsevišķu fragmentāru priekšmetu kādreizējais izmantošanas veids vēl arvien nav noskaidrots.

Sarežģītāk bija noteikt seno kalumu izgatavošanas un lietošanas laiku, jo tikai daļa no atradumiem iegūta labi datētos kultūrslāņa horizontos. Tā, piemēram, pils galvenā pagalma dienvidu daļā 1985.–1988. gada izrakumos kultūrslāņa augšējās kārtās lielā skaitā tika savākti durvju un logu apkalumi. Jau drīz pēc pētījumu nobeigšanas uzrakstītajā atskaites ziņojumā arheologs J. Graudonis atzīmējis, ka tur noraktais ogļainais slānis liecinot par 1776. gada ugunsgrēkā bojā gājušu apbūvi. Līdz ar to varēja domāt, ka atrastas 17.–18. gs. pastāvējušās ēkās izmantotas būvdetaļas. Diemžēl lielākoties arheoloģiskie slāņi nav ļāvuši konstatēt skaidras norādes par atrasto priekšmeta datējumu. Jāatgādina, ka senlietas datējums pēc kultūrslāņa horizonta var tikt saistīts tikai ar laiku, kad priekšmets nokļuvis zemē. Ja vienā zemes kārtā nonāca gan celtniecības laikā salūzusi detaļa, gan no vecajām vērtnēm noņemts apkalums, tad to izgatavošanas laiks varētu atšķirties pat par veselu gadsimtu. Tāpēc, katalogu sastādot, priekšmetu datēšanai bija jāmeklē arī citi pamatojumi.

Daži secinājumi no pils būvizpētes laika

Jau kopš 20. gs. 50. gadiem Turaidas pilsdrupās strādāja arhitekti un restauratori, uzmērojot un nostiprinot drūpošos mūrus, atjaunojot zudušos pārsegumus un iekštelpas. Kad 70. gadu vidū pilsdrupās darbu uzsāka arheologi un pakāpeniski atraka zemes slāņiem pārklātos senos mūrus, arhitekts Gunārs Jansons ne vien uzmēroja ēku kādreizējo plānojumu, bet arī rūpīgi pētīja sienu paliekas. Vairākkārt pagrabu vai pirmo stāvu durvju ailu malās viņam izdevās konstatēt viru kāšu vietas. Sevišķi interesantas bija akmenī kaltas ligzdas ārdurvju viru kāšu divzaru enkuriem, kādus konstatēja pils galvenā pagalma ziemeļaustrumu stūra ēkas un dienvidu korpusa ieejas ailas malā. Pēc šiem atradumiem varēja zīmējumos rekonstruēt kādreizējās būvdetaļas izskatu un precizēt tās izgatavošanas laiku. Mūru celtniecības palieku izpētē iegūtās atziņas palīdzēja G. Jansonam izstrādāt visas pils celtniecības un pārbūvju datējumu. Savukārt arhitekta noteiktais pils ēku celtniecības, pārbūvju vai apdzīvotības laiks tika izmantots, lai šogad izdotajā katalogā aptuveni datētu izrakumos noteiktas celtnes vietā atrastās dzelzs būvdetaļas.

Izmantot veco, lai radītu jaunu

Turaidas pils dzelzs būvkalumu katalogs neradās tukšā vietā. Līdz šim Latvijā ne arheologi, ne arhitektūras pētnieki, ne vēsturnieki nav publicējuši ne plašus, apkopojošus rakstus, ne grāmatas par viduslaiku un agro jauno laiku celtniecībā izmantotām 13.–18. gadsimta dzelzs detaļām. Tomēr laiku pa laikam kāds pētnieks ir pieminējis vai uzzīmējis atsevišķus atradumus no citu Latvijas viduslaiku piļu un pilsētu izrakumiem, vai arī kāds arhitekts konstatējis dzelzs detaļas senu ēku būvizpētes laikā. Pētnieki rosīgi strādājuši arī citās zemēs. Sevišķi angļu un vācu valodā iznākušas dažādas publikācijas, kurās atrodamas ziņas par vairākus gadsimtus veciem dzelzs apkalumiem, kas kādreiz izmantoti celtniecībā. Apkopjot vecākajos izdevumos atrodamos atsevišķos faktus un papildinot tos ar Turaidas muzejrezervāta materiālu, tapa jaunais Turaidas pils dzelzs būvkalumu katalogs.

Līdz ar senu ēku nojaukšanu pakāpeniski mazumā iet pirms daudziem gadsimtiem kaltu dzelzs būvdetaļu skaits. Kopš 19. gadsimta smago kalēja roku darbu nomainījusi rūpnieciskā ražošana un jaunās ēkās izmanto līdz milimetram precīzas dzelzs detaļas. Tomēr ļaudīm ik pa laikam gribas veldzēties vēsturisku ēku burvībā, lai izjustu rokām darinātu būvdetaļu unikalitāti un apbrīnotu kādreizējo kalumu formu dažādību. Lai senās amata prasme neaizmirstos, Turaidas muzejrezervātā atjaunotajā muižas smēdē strādā kalējs un ikvienam apmeklētājam ir iespēja gan vērot viņa darbu, gan pasūtīt sev nepieciešamu izstrādājumu. Varbūt, restaurējot kādu 17.–18. gadsimta ēku, kāds īpašnieks meklēs paraugu durvju vai logu apkalumam. Tad Turaidas pils dzelzs būvkalumu katalogā attēlotās senās būvdetaļas būs vērtīgs izziņas avots, un veco paraugu forma atdzims jaunos darinājumos.

Ieva Ose Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste, grāmatas autore