29. martā Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne un muzeja darbinieki tikās ar Nīderlandes muzeju mārketinga un muzeju kultūrpolitikas speciālisti Margrietu Lestrādenu, Kristīni Gaugeri un Siguldas Opermūzikas svētku idejas autoru un kultūras pasākumu organizatoru Daini Kalnu, lai pārrunātu jautājumu par izcilā latviešu gleznotāja Vilhelma Purvīša dzimto māju Vecjauži saglabāšanu un veidošanu par kultūras mantojuma objektu Ogres novada Taurupes pagastā.

Turaidas muzejrezervātam ar Margrietu Lestrādenu ciešāka sadarbība aizsākās 2006. gadā, kad tika izstrādāts starptautisks projekts “Pa somugru pēdām Baltijas jūras krastā”, veidojot sadarbību ar Somijas, Igaunijas, Zviedrijas un Norvēģijas pētniekiem.

Jau turpat 20 gadus Margrieta Lestrādena ir gleznotāja Vilhelma Purvīša dzimto māju Vecjauži īpašniece. Sarunas gaitā Margrieta Lestrādena pauda satraukumu par to, ka māju atdzimšanas projekts ir nonācis strupceļā. Viņa kopā ar domubiedriem meklē veidu, kā tālāk apsaimniekot savu īpašumu Vecjauži un saglabāt vietu, kas saistās ar stāstu par Vilhelma Purvīša bērnu dienām un skolas gaitu sākumu no 1880. gada līdz 1886. gadam toreizējā Zaubes draudzes skolā.

Bērna acīm skatītās pauguriem, ūdeņiem un bērzu birzīm bagātās ainavas vēlāk ienāk arī Vilhelma Purvīša gleznās, bet mākslinieks pats savā dzīves aprakstā par šo laiku stāsta: “Es toreiz nebiju redzējis nevienas gleznas un neviena zīmējuma. Kāda iekšēja balss un tieksme mani skubināja ar zīmuli vilkt uz papīra gan kokus, gan ēkas, gan zvērus. Es to darīju pilnīgi slepeni. Neviens nedrīkstēja redzēt mani zīmējam un nedrīkstēja redzēt arī manus zīmējumus. Mana aizraušanās ar zīmēšanu man pašam izlikās neparasta, es no tās kaunējos.” Vilhelms Purvītis atspoguļojis arī apstākļus, kādi tolaik valdījuši zemnieku sētās: “Tajā laikā, kad es uz skolas burtnīcas lapām, kuras bija pārklātas zilām līnijām, mēģināju pirmo reizi zīmēt, manas vecāsmātes petrolejas lampiņa bija visu sarunu temats tālo Vidzemes pagastu zemnieku mājās. Tas toreiz bija gaismas brīnums, neredzēts tehnikas sasniegums, sevišķi priekš tāda maza cilvēciņa, kāds biju es. Tēva mājās kā vienīgo gaismas avotu pazinu tikai kūpošu skalu.” (Kļaviņš E. Vilhelms Purvītis. – Rīga, 2014)

Sarunās Turaidas muzejrezervātā tika meklēti risinājumi Vecjaužu māju un vietas kā kultūras mantojuma objekta attīstīšanai. A. Jurkāne dalījās muzejrezervāta pieredzē dažādu ar kultūras mantojumu saistītu projektu īstenošanā. Tika ieskicēti ceļi finansējuma piesaistei no dažādiem fondiem, pārrunāta sadarbības ar vietējo kopienu nozīme ieceru īstenošanā, tajā skaitā finanšu resursu piesaistē. Tāpat svarīga ir sadarbība ar tūrisma organizācijām, kā arī sabiedrisko organizāciju loma gan ikdienas darbā, gan sarežģītu problēmu risināšanā. Muzejrezervātam ir veiksmīga pieredze ar Turaidas muzejrezervāta Atbalsta biedrību. Vienlaikus muzejrezervāta direktore uzsvēra, cik būtiski ir precīzi izprast juridiskos aspektus, kas nosaka valsts un privātā sektora sadarbības modeļus. Dainis Kalns, atbalstot M. Lestrādenas centienus minētās vietas attīstīšanā, norādīja, ka māja ar M. Lestrādenas personīgo gādību ir paglābta no iznīcības, uzsverot V. Purvīša ne tikai kā mākslinieka, bet arī organizatora lomu Latvijas kultūrā un izteica nožēlu, ka tik izcilai personībai nav sava muzeja. A. Jurkāne, izsakot atbalstu M. Lestrādenas un sadarbības partneru centieniem un labajiem nodomiem saglabāt V. Purvīša piemiņu, aicināja skatīt to no vairākiem aspektiem. Nevar teikt, ka V. Purvīša devums būtu aizmirsts. Viņa darbi ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pamatekspozīcijas neatņemama sastāvdaļa, tāpat Latvijas Mākslas akadēmijas darbībā tiek akcentēts Vilhelma Purvīša ieguldījums. Jaunajiem māksliniekiem tiek pasniegta Purvīša balva, Latvijas Kultūras kanonā ir ierakstīts Vilhelma Purvīša devums. Cits jautājums ir par privātīpašuma Vecjauži projekta īstenošanu. Tas vairāk ir stāsts par mums pašiem un situāciju šodien.

2022. gadā tiks svinēta Vilhelma Purvīša 150. dzimšanas diena. Laiks līdz nozīmīgajai jubilejai būtu aktīvi jāizmanto iecerēto ideju īstenošanai, kas saistītas ar mākslinieka devuma saglabāšanu un sabiedrības iesaisti.