Turaidas muzejrezervāts sadarbībā ar Latvijas vēstures institūta apgādu un, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam, 2017. gada maijā laidis klajā Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora arhitekta Gunāra Alfrēda Jansona (1928-2013) grāmatu „Savas dzīves piemiņai”. 2017. gada 25. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēdē notika tās prezentēšana. Klātesošos ar jauno izdevumu iepazīstināja Turaidas muzejrezervāta direktore, LZA goda locekle Anna Jurkāne un grāmatas sastādītājs LZA īstenais loceklis Andris Caune.

Arhitekts Gunārs Jansons (1928-2013) bija izcils profesionālis – Latvijas viduslaiku mūra arhitektūras pieminekļu un seno koka dzīvojamo ēku būvvēstures pētnieks. Viņš izstrādājis restaurācijas projektus ne tikai Turaidas viduslaiku pilij, bet arī Ikšķiles pirmajai baznīcai, Ainažu jūrskolai, vairākām viduslaiku Rīgas un Kuldīgas 18.-19. gs. dzīvojamām ēkām u.c. Latvijas senceltnēm. Viņš ir autors grāmatām par Kurzemes pilsētu 17.–19. gs. koka ēkām, (1982), Ikšķiles viduslaiku pili un baznīcu (2004), Turaidas pils 13.–17. gs. arhitektūru (2007), kā arī daudziem desmitiem periodikā un rakstu krājumos publicētu pētījumu. Esot pusmūžā, G. Jansons laikā no 20. gs. 70. līdz 90. gadiem sarakstīja savas bērnības un jaunības dienu atmiņas, kuras parakstīja ar dzimšanas apliecībā reģistrētajiem abiem vārdiem: Gunārs Alfrēds Jansons.

Grāmatas sākumā autors pieskaras arhīvos atrastajām skopajām ziņām par savu radu dzīvi 19. gadsimta Kurzemē, bet lielāko daļu no vairāk nekā 400 lappušu garā stāstījuma aizņem spilgtie bērnības iespaidi par ģimenes mitekļiem 30. gadu Rīgas Maskavas forštatē, skolas gaitām pilsētas centrā un Pārdaugavā, vecāsmātes māju pirmskara Jelgavā, radinieku dzīvesvietām Dzelzāmurā Lielupes krastā, Daugavas malā pie Pļaviņām un Gulbenē. Būdams pusaudzis, G. Jansons piedzīvoja Latvijas laikmetu griežus – krievu un vācu okupācijas varu maiņas, Otrā pasaules kara laiku Rīgā, bēgļu gaitas „Kurzemes cietoksnī” un pirmo pēckara gadu grūtības. Savas atmiņas autors reizēm papildinājis ar nobrieduša vīra atziņām un dažām literatūrā atrastām piezīmēm vai precizējumiem. Stāstījums nobeigts ar 1947. gadu, kad autors vēl nebija beidzis vidusskolu.

Kaut gan G. Jansona draugi viņu mudinājuši uzrakstīt atmiņas arī par darba dzīvi, dažādu iemeslu dēļ autors to nav darījis. Tāpēc grāmatai pievienoti pielikumi, kuros atrodami G. Jansona biogrāfijas dati, publikāciju saraksts un vairāku laikabiedru – G. Jansona darbabiedru arhitektu, arheologa A. Caunes, mākslas vēsturnieku LZA prezidenta Ojāra Spārīša, LZA goda locekļa Imanta Lancmaņa u.c. atmiņas par kādreizējo sadarbību un novērtējums G. Jansona profesionālajam veikumam. Gan atmiņu stāsts, gan pielikumi papildināti ar daudzām ilustrācijām – laikmeta liecībām fotogrāfijās, uzņēmumiem no G. Jansona darba gadiem, kā arī viņa paša gatavotiem arhitektūras rekonstrukcijas zīmējumiem.

G. Jansona aizraujošais atmiņu vēstījums lasāms ne tikai kā vienas ģimenes dzīves romāns, bet arī 20. gs. pirmās puses Latvijas kultūrvēsturiski interesantu, uzticamu ziņu avots. Jaunais izdevums vienlaikus būs kā piemineklis Turaidas pils restaurācijas projekta izstrādātājam, kuram nākamā gada aprīļa sākumā tiks atzīmēti kopš dzimšanas aizritējuši 90 gadi.