Pēdējais Turaidas muižas īpašnieks Aleksandrs fon Stēls- Holšteins jaunībā

Šogad aprit 110 gadi, kopš Turaidas muiža nonākusi baronu Stēlu fon Holšteinu īpašumā. 1907. gadā bez pēcnācējiem nomira pēdējais Turaidas muižas īpašnieks no pazīstamās Vidzemes muižnieku fon Kampenhauzenu dzimtas – Baltazars fon Kampenhauzens.  Muižu mantoja viņa māsasdēli Aleksandrs un Konstantīns Stēli fon Holšteini. Tā Kampenhauzenus, kas Turaidā bija valdījuši kopš 1821. gada, nomainīja dzimta, kas atstājusi pēdas ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas un Zviedrijas vēsturē. Kāds no Štēliem fon Holšteiniem – Fabiāns Ernsts (1672 – 1730), toreizējais zviedru garnizona Rēvelē (tagad Tallina) komandieris, 1710. gadā parakstīja Rēveles cietokšņa kapitulāciju Krievijas caram Pēterim I, par ko, pēc ģimenes leģendas, saņēmis divas zelta vāzītes ar cara monogrammām.

Pēc tam, kad Konstantīns Stēls fon Holšteins 1912. gadā mira, viņa brālis Aleksandrs (Alexander Stael von Holstein, 1863 – 1945) kļuva par vienīgo Turaidas muižas mantinieku. Līdz Pirmajam pasaules karam Turaidas muižā tika veikti daži saimnieciski uzlabojumi, tajā skaitā uzsākta dīķsaimniecības sakārtošana. Taču īpašnieks gan tad, gan arī vēlāk – pēc agrārreformas – turpināja vairāk uzturēties vai nu savā Sammes muižā Igaunijā, vai arī Tallinā, muižas apsaimniekošanu uzticot pārvaldniekiem. Vācbaltiešu repatriācijas laikā 1939. gadā A. Stēls fon Holšteins izbrauca uz Vāciju un nomira kara beigās – 1945. gada februārī – Saksijas kūrortā Dipodisvaldē, apmēram 20 km no Drēzdenes. Tomēr ar viņa nāvi Stēlu fon Holšteinu ģimenes saites ar Turaidu nepārtrūka -  2016. gada 4. augustā Turaidas muzejrezervātā viesojās Aleksandra Stēla fon Holšteina mazmeita grāfiene Gerta fon  Zolmsa (Gertha Gräfin von Solms) no Minhenes. Viešņa iepazinās ar ekspozīcijām Turaidas muižas vecajā pārvaldnieka mājā, smēdes ēkas otrajā stāvā (“Stāsts par muižu”) un baznīcā, kā arī izstādi “Ceļā uz Latvijas valsti”. Sarunā ar muzejrezervāta speciālistiem tika uzzināts, ka grāfienes īpašumā atrodas viņas vectēva 1932. gadā rakstīto atmiņu manuskripts, kurā minētas ziņas arī par Turaidu. Tā fragmentus viņa atsūtīja Turaidas muzejrezervātam. Pirmais atmiņu sūtījums pienāca septembra vidū, otrais – īsi pirms Ziemassvētkiem. Pirmais sūtījums bija Aleksandra Stēla fon Holšteina atmiņas par viņa vectēvu Lorencu fon Kampenhauzenu, kam Turaidas muiža  piederēja no 1825. gada  līdz viņa nāvei 1830. gadā. Šie materiāli tika publicēti Turaidas muzejrezervāta mājas lapā sadaļā  - Publikācijas.

Šoreiz lasītājiem piedāvājam ziņas no jaunākā sūtījuma, kas vēsta par Turaidas muižu no 1869. gada līdz 1900. gadam. Jau kopš 1866. gada Helēnai fon Kampenhauzenai muižu apsaimniekot palīdzēja viņas radiniece Henriete Kristīne Stēla fon Holšteina (1813 – 1900). Tomēr sekojošais stāsts nav tik daudz par viņu, cik par Turaidas iedzīvotāju attieksmi pret muižu.

 “Lielu pieķeršanos Turaidai”, raksta Aleksandrs Štēls fon Holšteins, “parādīja visi, kam vien ar šo zemes stūrīti bija jel kāds sakars”. Ļaudis, kad tiem vaicāts pēc viņu piederības, lepni un ar pašcieņu atbildējuši: “Es esm’ turaidieš’!” Saikni ar Turaidu saglabāja arī tie, kas jau sen dzīvoja citur – dažkārt pat ļoti tālu. Tā muižas kučiera dēli, brāļi Pētersoni – viens no viņiem daiļkrāsotājs Rīgā, otrs lielas mēbeļu galdniecības darbnīcas īpašnieks Pēterburgā – vasaras, cik vien iespējams, centušies pavadīt Turaidas muižā. Tāpat arī daudzi bijušie Turaidas zemnieki, ja tiem izdevies labi iedzīvoties citur, kā pateicības ziedojumu regulāri sūtījuši Turaidas baznīcai  ievērojamu daudzumu vaska  sveču izgatavošanai.

Daži Rīgas vācu sīkpilsoņi Turaidas muižu esot tā iecienījuši, ka samierinājušies ar lielām neērtībām. Tā kādas elementārskolas skolotājs Fromms ar visu ģimeni veselus 30 gadus – katru vasaru!  apmeties smēdes otrajā stāvā – arī tad, kad tā jau bijusi pārbūvēta par kalti un vasarniekiem atlikusi  tikai  šaura eja starp graudu piltuvi un sienu.

Par vislielāko Turaidas patrioti Aleksandrs Stēls fon Holšteins atzīst savu tanti Henrieti – “neapšaubāmi, vienu no neparastākajām personībām, kādu man nācies sastapt”:

 “Īpaši tantei Henrietei nekas uz pasaules nebija augstāks par Turaidu. Vai tam, kurš to neatzina par skaistāko vietu Vidzemes Šveicē vai arī pieļāva minējumu, ka Gūtmaņa ala piederot pie Krimuldas!”

Tante Henriete bijusi neparasta arī citādā ziņā – neviena persona tai neesot likusies pārāk augstu stāvoša, lai aizkavētu viņu skaidri un atklāti izteikt savas domas par jebkuru jautājumu. Tā, piemēram, kad 1896. gada jūlijā pēdējā Krievijas imperatora Nikolaja II tēva brālis, lielkņazs Vladimirs Aleksandrovičs (1847 – 1909), sava  Turaidas apmeklējuma laikā  esot noprasījis, kas tad pili īsti nopostījis, sekojis dziļš reveranss, tad nervoza ieķiķināšanās  un atbilde:  “Piedodiet, jūsu ķeizariskā augstība, bet krievi!” – “ Par šo pārdrošību acīmredzami uzjautrināts, lielkņazs painteresējās tālāk, vai pili kādreiz neesot apdzīvojuši laupītāji.  – Uz to tante dusmīgi attrauca: “Nē, jūsu ķeizariskā augstība, mūsu senči ieradās šajā zemē, lai sludinātu evaņģēliju, bet ne lai laupītu, atšķirībā no – – “ (šajā brīdī klātesošo Vidzemes landmaršalu un rezidējošo landrātu  pārņēma padevīgas trīsas un tas, lai  novērstu viesim neglaimojošu  turpinājumu, iejaucās sarunā novēršot to uz citu pusi). Tante Henriete, bez šaubām, bija vēlējusies  savu sakāmo nobeigt šādi: “atšķirībā no Maskavas Kremļa, kas ir pilns ar Baltijas sudrabu!” – mājiens uz laupīšanām, ko pastrādāja cars Ivans Briesmīgais 16. gadsimtā. Būdams tālu no tā, lai ņemtu ļaunā tantes Henrietes bezrūpīgo atklātību, lielkņazs vēlāk Pēterburgā esot izteicies, ka Baltijā vēl esot atrodami cilvēki ar “de vieille souche” [“vecajām saknēm” – franču val.], kā to parādījusi šī vecā dāma Turaidā. Ceļojuma beigās lielkņazs pagodināja dažas personas, kuras tam mūsu provincēs bija īpaši pietuvinājušās, ar saviem portretiem, visiem vienāda izmēra. Tikai tante Henriete saņēma īpaši lielu portretu, ko mūsu zemē visi ievēroja.” Līdz pat savas dzīves pēdējām dienām Turaidā  viņa parādījusi  labestību un gatavību uzupurēties.

Aleksandrs Stēls fon Holšteins raksta arī par to, cik ļoti muižas īpašnieki rūpējušies par kalpu bērnu audzināšanu un izglītošanu: “Cik daudzi no viņiem, pēc tam, kad bija Turaidā saņēmuši pamatu savai izglītībai, devās svešumā un pa lielākai daļai taisīja spīdošu karjeru! Es zinu istabmeitas, kuras uzkalpojās līdz kambarjumpravām pie krievu [ķeizara] galma, un dārzniekus, kas ieguva spīdošas, vadošās vietas. Tā, piemēram, viens no Ekmaņu dinastijas kļuva par ķeizarisko virsdārznieku. Kā tāds viņš atceļā no Vispasaules izstādes Parīzē, uz kurieni bija ticis nosūtīts, apciemoja Drēzdenē manus vecākus. […]. Tāds bija [arī] dārznieks Šēnbergs, ko atceros no savas jaunības […] Mani vecvecāki, kā arī tante Katrīna pielika vislielākās pūles, lai nodrošinātu viņu izglītību; īpaši tas sakāms par vācu tautības kalpotāju bērniem.  Par piemēru var kalpot skroderis Kuške, kas bija cēlies no Cēsīm, un  […] kura daudzās meitas tika uzaudzinātas par dāmām.”

Taisnības labad autors atzīst, ka kalpotāji ne vienmēr novērtējuši savu maizes devēju labo sirdi un savu bērnu nākotnes nodrošināšanai meklējuši arī papildienākumus; tie ne vienmēr bijuši legāli un godīgi: tā,  piemēram, jau pieminētais dārznieks Šēnbergs  izmantoja  “arī daudzus citus avotus, lai sagādātu sev pašam labumu, bet manam tēvocim – zaudējumus. Vezumiem vien augļi un dārzeņi tika sūtīti   augļu tirgotājiem un arī uz Rīgu, bet ienākumi, kas no tiem ieplūda muižas kasē, bija gaužām niecīgi. Bez  tam dārzniekam vienīgajam oficiāli bija tiesības Gaujā zvejot un nozvejotās zivis viņam vajadzēja piedāvāt muižā. Tomēr viņš ļoti reti piegādāja mana tēvoča virtuvei labu preci –  un visbiežāk tikai tad, ja mēs viņu sastapām ceļā, atgriežoties ar savu lomu, kad nekāda izlocīšanās vairs nebija iespējama. Lai gan viņam, kad tas atnesa savas noķertās zivis uz muižu, tika samaksāts pieklājīgi, tomēr viņam bija daudz izdevīgāk piedāvāt tās vasarniekiem vai arī uzpircējam”. Citā vietā teikts: “Turaidas ļaudis meistarīgi prata iegūt labumu no plašajām telpām savās  mājās, izīrējot tās, kuras patiesībā piederēja manam tēvocim, kā arī, pārdodot vasarniekiem vasaras zaļumus (Sommerfrischler), kā liekas, arī uz viņa rēķina”.

Aleksandrs Stēls fon Holšteins tomēr cenšas atrast attaisnojumu muižas kalpu sīkajām blēdībām: “Viņu atalgojums bija palicis tāds pats, kādu bija noteicis vēl mans vectēvs. Tēvocis Baltazars ne par  ko nebija pierunājams to paaugstināt. Kā ļaudis  lai segtu savus izdevumus? Negodīga rīcība, kas pirmo reizi tika  izdarīta piespiedu kārtā, ar laiku pieņēma fantastiskus apmērus un nodrošināja dārznieku bērniem iespēju iegūt visdārgāko izglītību un atļauties greznu dzīves veidu, lai arī viņi vēl saņēma citu, tiesa, mazāku, atbalstu.”

Saprotams, viens no iemesliem, kādēļ varēja attīstīties šāda kalpotāju vaļība, bija arī Turaidas muižas īpašnieka maigais raksturs: Baltazars fon Kampenhauzens esot bijis ārkārtīgi labsirdīgs un iecietīgs – visas savas dzīves laikā viņš, kā apgalvo memuāru autors, neesot izteicis kalpotājiem nevienu aizrādījumu. Par viņa lādzīgo dabu liecina arī  turaidiešos  klīdusī leģenda par kādu zemnieku, kuram bijis rentes parāds muižai. Tas griezies pie pārvaldnieka ar lūgumu nomaksu pagarināt. Pārvaldnieks neesot bijis ar mieru: jāmaksā un viss! Tad kāds ieteicis griezties pie paša barona. Baltazars fon Kampenhauzens (ļaužu atmiņās sīks vecītis garu, baltu bārdu) parakņājies krāsnsaugšā un  izvilcis 100 rubļu – tikai  noteicis, lai nevienam nesakot “Turaidā tajā laikā”, raksta Aleksandrs Stēls fon Holšteins, “valdīja kalpotāju hierarhija, kuri  patiesībā darīja tikai to, ko paši uzskatīja par vajadzīgu”. Pret muižu visi esot izturējušies kā pret bezsaimnieka mantu: “Tante Henriete ļoti bieži cieta no šīs sliktās saimniekošanas (Misswirtschaft), tomēr izlikās to nemanām, jo sava māsas dēla [t. i., Baltazara fon Kampenhauzena] personā jau nevarēja rēķināties ne ar kādu atbalstu”.

Baroniete Helēna fon Stēla-Holšteina

Redzot, ka īpašums kūst acu priekšā, radinieki aizveduši veco Baltazaru uz Tallinu. Saimniekošanu pārņēmis Aleksandrs Stēls fon Holšteins.

Grāfiene fon Zolmsa atsūtījusi Turaidas muzejam arī  Stēlu fon Holšteinu dzimtas ģenealoģiskos materiālus,  kā arī savu vecvecāku portretu kopijas. Viņas vecmāmiņa Helēna, dzimusi baronese fon Korfa (Helene von Korff, 1864 – 1938) jaunībā bijusi Krievijas cara Nikolaja II mātes, ķeizarienes Marijas Fjodorovnas  galma dāma. Fotogrāfijā viņai pie krūtīm redzama briljantiem  rotāta sakta ar Krievijas impērijas mazo kroni un burtu “M” (Marija).

Edgars Ceske Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts Siguldas Avīzē,aprīlis 2017 Nr.4 (191)