2017. gada 25. septembris
LU Latvijas vēstures institūta direktora, Dr. hist. Gunta Zemīša pārdomas par Gaujas lībiešu vadoņa Kaupo nāves astoņsimto gadskārtu.
Senajā Krimuldas baznīcā 22. septembrī notika Turaidas muzejrezerevāta organizēts pasākums atceroties lībiešu valdnieka „it kā karaļa” Kaupo nāves dienas astoņsimto gadskārtu.
Kaupo krita 1217. gada 22. septembrī kaujā ar igauņiem Sakalā pie Vīlandes. Par šo kauju un Kaupo nāvi vēsta Indriķa Livonijas hronika: „Bet Kaupo, kam ar šķēpu bija caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas, saņēma tā Kunga miesas sakramentus un, patiesi atzīdams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam sadalījis savu īpašumu visām Līvzemē esošajām baznīcām. Un par viņu sēroja gan grāfs Alberts, gan abats un visi, kas bija kopā ar tiem. Un viņa miesa tika sadedzināta, kauli aizvesti uz Līvzemi un apglabāti Kubeselē.” (Indriķa hr. XXI; 4)
Vēsturnieku uzdevums ir izcelt no pagātnes vēsturiskos notikumus un personas, kas tos veidojušas. Kuras no tām tiek ieceltas varoņu statusā, kuras nosodītas – tas atkarīgs no tām vērtībām, kurām vēlas sekot sabiedrība. Varoņi, kurus izvēlamies, lai veidotu savu identitāti, var būt īsti, un var būt arī mītiski vai izdomāti – tādi kā Hektors un Ahillejs - grieķiem, Kalevipoegs - igauņiem vai Lāčplēsis - latviešiem. Stāts par Lietuvas valsti un lietuvisko identitāti sākas ar Mindaugu, Ģediminu un Vitautu. Seno grieķu identitāti veidoja „Iliādas” varoņi – vispirms jau Ahillejs. Viņš bija uzvarētājs, un senie grieķi tika audzināti uzvarēt – vienalga – sacensībās, karā vai gudrībā. Būt otrajam nozīmēja būt zaudētājam. Otrās vietas ieguvējs antīkajās olimpiskajās spēlēs nesaņēma pagodinājumu, bet apkaunots klusi lavījās mājup…. Tomēr vēsturisko vērtību sistēma un vēstures gaita ir mainījusies. Grieķu pilsētvalstis pakļāva Roma, sekoja Bizantijas periods, tad turku kundzība. Kari ar Osmaņu impēriju turpinājās arī pēc Grieķijas valsts izveides 19. gadsimtā. Šajā laikā varoņu lomas mainījās – tagad grieķus iedvesmoja Ahilleja pieveiktais Hektors, kurš savu dzīvību bija ziedojis aizstāvot Dzimteni.
Kaupo vērtējums ir svārstījies robežās no nodevēja tēla līdz domai piepulcināt viņu svēto saimei, bet viņa uzdotais jautājums ir aktuāls arī mūsdienās – vai tas, kas notika pirms 800 gadiem ievadīja gadsimtiem ilgu verdzību, sakropļoja tautas raksturu, padarot mūs par padevīgu zemnieku tautu, kura tikai tautas dziesmās un pasakās saglabāja pagātnes vērtību drumslas, vai tomēr piepulcināja mūs Rietumu civilizācijai – tai civilizācijai, kura veidoja mūsdienu pasauli tādu kādu to pazīstam?
Izcilā latviešu rakstniece un domātāja Zenta Mauriņa rakstīja, ka latvisko identitāti veido latviskā dzīvesziņa un kristīgās vērtības. Šī doma ir ietverta arī Satversmes Preambulā – „Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.”
Ja šīs ir mūsu vērtības, tad tur ir vieta gan Kaupo, gan Viestardam, Nameisim un Rūsiņam.
