Tūrisma attīstību Siguldā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā mērķtiecīgi veicināja pēdējais Siguldas muižas īpašnieks Nikolajs Kropotkins. Viņa vadībā ap Siguldas dzelzceļa staciju strauji sāka veidoties pašreizējais pilsētas centrs. Domājot par ekskursantu apmešanās vietu Siguldā, netālu no dzelzceļa stacijas tika uzcelta viesnīca „Segewold”. Uz muižas zemes tika uzsākta pansiju celtniecība (galvenokārt gar Šveices ielu un Lakstīgalas ielu), kuras vēlāk iznomāja. Turīgi ļaudis iepirka zemes un būvēja vasarnīcas. Lielākā daļa pansiju un vasarnīcu bija koka ēkas, kas izcēlās ar krāšņiem kokgriezuma dekoriem logu ailēs, fasādēs un jumtu apdarēs, tornīšiem ar vējrāžiem un karodziņiem.

Tā kā turpinās vēl rudens pastaigu laiks, iepazīstinām ar dažām pastkartēm, kur redzamas Siguldas pilsētas un apkārtnes līdz Pirmajam pasaules karam populārākās pansijas un viesnīcas. Šobrīd Turaidas muzejrezervāta krājuma kolekcijā glabājas ap 40 šādu pastkaršu, lielākoties tās ir melnbaltas un uz tām ir attēlotas pansiju un viesnīcu greznās fasādes. Iespiestais teksts uz pastkartēm ir vācu vai krievu valodās, vai arī abās. Lielāko daļu no pastkartēm ir iespiedis vācbaltu izdevējs un fotogrāfs K. M. Hēbenspergers (Karl Maria Hebensperger).

Pastkarte “Hotel Segewold”. SM 5208

Tūristu mītnes Siguldā aktīvi reklamēja laikrakstos, ceļvežos un pastkartēs, apliecinot, ka apmešanās vietu pilsētā un apkārtnē netrūka. Neskaitāmas reklāmas latviešu, vācu un krievu valodā par viesnīcām un restorāniem, vilināja tūristus ar istabiņām pēc tā laika vismodernākā iekārtojuma, bagātīgu bufeti, labu virtuvi, mērenām cenām un laipnu apkalpošanu. Pansijas piedāvāja saules vannas un labiekārtotas peldvietas Gaujas krastos. Šīs tūristu mītnes tika arī pastāvīgi uzlabotas un pilnveidotas, domājot par to, lai tās iebraucējiem būtu ērti pieejamas un piedāvātu daudzveidīgu apkalpošanas servisu, kā arī neatbaidītu ar pārāk augstām cenām.

Pilsētā un tās apkārtnē darbojās vairākas pansijas, viesnīcas un tūristu mītnes: “Pension Ballod” (Baloža pansija), “Villa Agnese”, “Villa Karmena”, “Villa Stahl”, “Pension Schwenn”, “The White hotel” (Baltā vasarnīca), viesnīca “Centralhotel” (Centrālhotelis), viesnīca “Vidzemes Šveice”, pansija “Treyden Schweizerhaus” (Turaidas Šveices māja), pansija “Kremon Schweizerhaus” (Krimuldas Šveices māja) u.c.

Reklāmās visbiežāk redzama ir viesnīca „Segewold” jeb Siguldas viesnīca un populārākās pansijas „Villa Nachtigall” (Lakstīgala), „Villa Franz”, “Pension Kalning” un “Villa Kengis”.

Viesnīca „Segewold" atradās pilsētas centrā un tika reklamēta kā viesnīca, kas iekārtota pēc tā laika jaunākajām prasībām - lielām, gaišām telpām, siltām un aukstām vannām, bagātīgu maltīti un bufeti. Tūristiem tika piedāvātas 9 gaumīgi iekārtotas istabas ar 20 gultasvietām, viena gulta maksāja no 75 kapeikām līdz 1 rublim par nakti. Brokastis varēja paēst par 50 – 75 kapeikām, pusdienas – par 70 kapeikām, atsevišķs pasūtījums maksāja 35 – 45 kapeikas. Viesnīca bija pieejama visu gadu par mērenām cenām.[1]

                        Pastkarte “Liv. Schweiz. – Segewold. Pension Nachtigal”. TMR 17935

Pansija “Villa Nachtigall” (Lakstīgala) atradās deviņu minūšu gājienā no Siguldas stacijas, netālu no Lakstīgalu gravas. Pilsētas viesiem bija pieejamas 17 istabas ar 45 gultasvietām 2 ēkās. Pansija mēnesī bez gultas veļas maksāja 40 rbļ., ar veļu - 45 rbļ. mēnesī (Menar, Bienemann. 1909). Atpūtniekiem bija ierīkots arī tenisa laukums, tika piedāvātas ārstnieciskas vannas un pastaigas pa parku.

Tūristi, izmantojot pārceltuvi devās arī uz Gaujas labo krastu, lai aplūkotu Turaidu un Krimuldu, kur atradās interesanti apskates objekti un pansijas, kas atpūtniekiem piedāvāja istabas un maltītes trīs reizes dienā.

Pastkarte “Treyden Schweizerhaus”. SM 6009

Turaidā pansijā “Treyden Schweizerhaus” (Turaidas Šveices māja) tika izīrētas 14 istabas ar 25 gultasvietām. Pansija mēnesī bez veļas maksāja 38 rbļ., ar veļu - 40 rbļ. Brokastis maksāja 30 kapeikas, pusdienas ar diviem ēdieniem - 50 kapeikas, bet ar trim ēdieniem - 65 kapeikas. Ziemā pansijā bija atvērts tikai restorāns un apkurināma viena istaba ar divām gultām (Menar, Bienemann. 1909). Atpūtniekiem bija iespējams apmesties arī Krimuldas pansijā “Kremon Schweizerhaus” (Krimuldas Šveices māja), kur piedāvāja 24 istabas ar 45 – 50 gultasvietām, par nakti maksājot 60 – 75 kapeikas. Pansija mēnesī maksāja 33 rbļ., istaba no 5 līdz 25 rbļ., uzturs dienā 1,35 rbļ. (Menar, Bienemann. 1909).

Diemžēl līdz mūsdienām Siguldā un tās apkārtnē neizmainītā veidā nav saglabājušās 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma pansijas un viesnīcas. Turaidas muzejrezervāta krājumā esošās pastkartes ir nozīmīga vēstures liecība, kas stāsta par Vidzemes Šveices greznajiem namiem savu ziedu laiku godībā.

Informāciju sagatavoja Baiba Biteniece Turaidas muzejrezervāta krājuma galvenā speciāliste

[1] Karl von Löewis of Menar, Friedrich Bienemann. 1909. Führer durch die Livländische Schweiz: sowie Wenden und Wolmar mit dem benachbarten Aatal, Riga: Jonck & Poliewsky, 12. – 14. lpp. Turpmāk: Menar, Bienemann. 1909.