Turaidas
muzejrezervāts

Arheoloģiskie izrakumi Turaidas Baznīckalnā


Plāns. Turaidas baznīca un senā kapsēta ar žogu. 17. gadsimta astoņdesmitie gadi (fragments).

Plāns. Turaidas baznīca un senā kapsēta ar žogu. 17. gadsimta astoņdesmitie gadi (fragments)

Šogad jūlijā Turaidas Baznīckalnā, senas viduslaiku kapsētas dienvidaustrumu stūrī tika veikti arheoloģiskie pētījumi ar nolūku konstatēt bijušās kapsētas robežu un veiksmes gadījumā atrast arī kapsētu kādreiz norobežojušās sētas paliekas. Tie tika veikti tādēļ, ka pastāv iecere nākotnē seno žogu atjaunot tā sākotnējā vietā tādu, kāds tas varēja izskatīties 18. gadsimta vidū, laikā, kad būvēta pēdējā Turaidas baznīca. Pats Baznīckalns ir dabīgi veidojies, vietām daļēji mākslīgi pārveidots uzkalns, kapsēta tajā pastāvējusi no 13. gadsimta līdz 1772. gada beigām, kad ar likumu tika aizliegta mirušo apbedīšana pie baznīcām, to iekšpusē un apdzīvotu vietu tiešā tuvumā. Aizliegums bija saistīts ar mēģinājumiem ierobežot mēra izplatību. Viduslaiku kapsētu ap baznīcu un apbedījumus tās iekšpusē konstatēja 1968. – 1972. gada arheoloģiskajos izrakumos, kad D. Kleperes, M. Kreišmanes un R. Malvesa vadībā tika veikti apjomīgi pētījumi.

Pirms šā gada darbu uzsākšanas, meklējot ziņas par pētāmo objektu literatūras un zīmējumu avotos, nācās konstatēt, ka to ir samērā maz – senatnes pētniekus vairāk interesējušas blakus esošās, vizuāli iespaidīgās Turaidas viduslaiku pils drupas. Tomēr zināms, ka 1686. gadā, tā sauktajos “zviedru laikos” tika izdots valdības rīkojums, kas paredzēja, ka ap visām kapsētām Vidzemē jāierīko žogi – likumu, acīmredzot, izdevis Zviedrijas karaļa vietvaldis Vidzemes ģenerālgubernators – štadhalters – Kristers Klāsons Horns. Ap šo laiku – 17. gadsimta astoņdesmitajos gados, zīmēts arī vienīgais zināmais plāns, kurā, gan visai aptuveni attēlots no stāvkokiem veidots žogs ap Baznīckalnu. Tā vidū iezīmēta baznīca, ne pašreizējā, 1750. gadā celtā, bet iepriekšējā, kas atradusies gandrīz tajā pašā vietā, kur mūsdienās redzamā. Baznīcas ieejas priekšā žogā attēloti izteiksmīga lieluma vārti. Koka žogs ap baznīcu minēts arī tās vizitācijā 1739. gadā. Tā galvenais uzdevums tolaik bija tīri praktisks – ne tikai ierobežot iesvētīto kapsētas zemi, bet, galvenokārt, pasargāt kapsētu, lai to nepostītu ganībās palaisti mājlopi vai meža zvēri.

Arheoloģisko izrakumu noslēguma dienā

Arheoloģisko izrakumu noslēguma dienā

Vēlākajos zināmajos šīs vietas plānos un aprakstos nožogojums ap Baznīckalnu vairs nav atzīmēts. Tā kā arī minētajā 17. gadsimta plānā sēta iezīmēta visai aptuveni, vienīgā iespēja noteikt tās vietu dabā bija ar arheoloģisko izrakumu palīdzību. Izrakumu darbus finansēja Turaidas muzejrezervāts un Siguldas novada dome, sedzot arheoloģisko izrakumu darbos iesaistīto skolēnu atalgojumu. Skolēnu nodarbinātības programmas ietvaros jau piekto sezonu izrakumos piedalījās Siguldas novada skolu jaunieši. Šogad tie bija Dana Gulbe, Liena Kāpiņa, Jānis Urtāns, Mārcis Kļaviņš, Rolands Bulduris un Ralfs Amadejs Lāčaunieks. Turklāt Rolands šogad izrakumos strādāja otro, bet Mārcis un Jānis – jau trešo sezonu.

Izrakumu laukums domājamās sētas vietā tika iemērīts 28 kvadrātmetru platībā uzkalna austrumu nogāzē. Laukums ietvēra kalna virsmu – kapsētas daļu un nogāzi – ticamāko kapsētas robežas vietu. Iepriekšējā gadā šajā vietā tika veikti arī nedestruktīvi pētījumi ar ģeoradaru (LVU dr.ģeol. J. Karušs un D. Bērziņš), pēc kuru rezultātiem varēja secināt, ka varbūtējā kapsētas robeža atrodas uzkalna nogāzes malās – te strauji mainījās zemes struktūra – no pārjauktas kalna augšdaļā līdz salīdzinoši netraucētai, sākot ar tā nogāzēm.

Izrakumu gaitā ar plānām kārtām noņemot velēnas, tad pakāpeniski iedziļinoties visa laukuma teritorijā, arvien biežāk uzkalna virsmas daļā parādījās jau senatnē uzjaukti kauli un to fragmenti. Tie radušies tā, ka ierokot jaunākus apbedījumus, sapostīti senākie – to kauli dažreiz rokot tikuši salauzti, citi uzvandīti uz augšu. Parasti šādus uzraktus kaulus viduslaikos uzglabāja osuārijos – tā sauktajos “kaulu kambaros” (vācu valodā “Beinhaus”, burtiski tulkojot - “kaulu māja”) – speciāli izbūvētā telpā kaulu novietošanai. Turaidā tāda nepastāvēja visu to laiku, kopš ap baznīcu atradās kapsēta. (Piemēram, 1739. gadā Lēdurgas un Turaidas baznīcu vizitācijās minēts, ka “kaulu kambaris” Lēdurgā vairs nav, Turaidā tas sabrucis. Seno vizitoru ieteikums: “uzbūvēt tādus no akmens vai koka uz akmens pamatiem”). Ar minētās kaulu glabātuves nepastāvīgo eksistenci skaidrojams arī lielais uzvandīto kaulu daudzums izrakumu laukuma vietā, un, domājams, arī pārējā kapsētas daļā.

Zem pārjauktās zemes tika konstatēti arī četri neskarti un divi daļēji postīti apbedījumi – divas sievietes, divi vīrieši un divi bērni, turklāt vienam no bērniem bija konstatējami smagi kaulu bojājumi no tuberkulozes, kas acīmredzot arī bijusi viņa pāragrās nāves cēlonis. Mirušie apglabāti diezgan sekli – nepilna metra dziļumā, četri no tiem izvietoti vienā rindā. Tie guldīti pēc kristīgo tradīcijām, izstieptā stāvoklī uz muguras, ar galvu uz rietumiem, bez piedevām. Mirušo apbedīšanas laiks līdz radioaktīvā oglekļa datēšanai ir neskaidrs, jo apglabātajiem nebija līdzi doti priekšmeti, pēc kuriem to varētu noteikt. Visticamāk, apbedījumi veikti kapsētas pastāvēšanas beigu posmā, jo, tos ierokot, izpostīti senāki, iepriekš pastāvējušie kapi.

Atradumi. Riņķasakta ar četriem izvirzījumiem un trīs pakavsaktas ar atrotītiem galiem. Ap 15. gadsimtu.

Atradumi. Riņķasakta ar četriem izvirzījumiem un trīs pakavsaktas ar atrotītiem galiem. Ap 15. gadsimtu.

Atsevišķas senlietas, kas būtu saistāmas ar seno kapsētu, gan tika atrastas pārjauktajās zemēs kā savrupatradumi. Senākās no tām bija trīs kopā salipušas monētas – divi Hamburgā un viens Lībekā 14. gadsimta otrajā pusē kalti brakteāti – izgatavoti no plāna sudraba skārda ar vienpusēju monētspiedi. Sajauktajās zemēs iegūtas arī četras bronzas saktas – trīs nelielas, vienkāršas pakavsaktas ar atrotītiem galiem un viena riņķasakta ar četriem stūrveida izvirzījumiem – pēdējā arheoloģiskos materiālos sastopama ievērojami retāk. Šādas saktas lietoja tīri praktiskam mērķim – apģērba saspraušanai un vienlaikus – kā rotas.

Turaidas viduslaiku kapsētā atrastās, visticamāk, datējamas ar 15. gadsimtu. Vēl no zemes tika izcelti dažādi kalēja kalti dzelzs priekšmeti – zirgu skrāpis, jostas sprādze, nazīši un vairākas dzelzs naglas. Šo senlietu vecumu precīzi noteikt nav iespējams, bet tās nevarētu būt jaunākas par 1772. gadu, kad šeit beidza veikt apbedījumus.

Darbu galvenais mērķis – kapsētas robežas iespējamā vieta – tika konstatēta kalna nogāzes vidusdaļā – te krasi izbeidzās gan uzjauktie kauli, gan apbedījumi, arī nekādas senlietas vairs netika konstatētas. Šī vieta sakrita arī ar iepriekšējā gada ģeoradara rādīto augsnes izmaiņu robežu. Diemžēl kādas senā žoga paliekas vai mietu vietas netika atrastas. Tomēr gar pašu kalna pakāji tika konstatēta sakrautu akmeņu un ķieģeļu grēda. Lai noskaidrotu, vai tie vienkārši nolasīti no blakus esošā lauka un sakrauti tā malā vai mērķtiecīgi izlikti un veidoti kā kapsētas valnis, plānots veikt pētījumus arī turpmāk, jo šajā reizē tika attīrīta tikai neliela minētā veidojuma daļa.

Egils Jemeļjanovs Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists, arheologs, izrakumu vadītājs Raksts publicēts "Siguldas Avīzē", 2017, Novembris
    Aktuāli, Jaunumi, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts