istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno

Top jauns krājuma priekšmetu katalogs


Viena no Turaidas muzejrezervāta krājuma lielākajām vērtībām ir senlietu kolekcijas. To zinātniskās apstrādes un izpētes rezultātā izdoti seši katalogi, un patlaban speciālisti gatavo nākamo, kas veltīts Turaidas pils māla traukiem.

Pilskalna arheoloģiskajā izpētē iegūto podu, bļodu, šķīvju, krūžu, kā arī citu trauku un to fragmentu skaits ir vairāk nekā astoņi tūkstoši. Tie aptver plašu periodu podniecības vēsturē, sākot no 10. gadsimta beigām līdz pat 19. gadsimtam. Šajā rakstā sniegts ieskats topošajā katalogā apskatītajai senākajai – lībiešu podnieku darinātajai keramikai, kuras pirmsākumi attiecināmi uz 10. gadsimta otro pusi. Lībieši Turaidas pilskalnā dzīvoja līdz 13. gadsimta sākumam, taču vietējā darinājuma māla trauki izmantoti arī pēc tam mūra pilī vienlaikus ar ievesto akmens masas keramiku un neglazētajiem un glazētajiem māla izstrādājumiem no vācu un citām Eiropas zemēm.

Daugmales lībiešu podnieka darbnīcas vizualizācija pēc Baibas Dumpes pētījumiem

Daugmales lībiešu podnieka darbnīcas vizualizācija pēc Baibas Dumpes pētījumiem

     Māla traukus 11.-13. gadsimtā lietoja kā pārtikas produktu uzglabāšanai un pārnešanai, tā arī ēdiena gatavošanai un ēšanai. Maltītēm tolaik izmantoja pupas, zirņus, lēcas, rāceņus, graudaugus, piena produktus, medu, dabas veltes, kā arī nomedīto dzīvnieku un mājlopu gaļu. Ikdienas ēdiens bija dažāda veida putras, kuru piedeguma pēdas nereti atrod uz trauku sienām. Podniekam vajadzēja šīm sadzīves vajadzībām pieskaņot māla trauku lielumu un formu, kā arī nodrošināt to karstumizturību un ūdens necaurlaidību. Lipinātos traukus apdedzināja 700-900 grādos parastajos pavardos, turpretī kvalitatīvas ripas keramikas iegūšanai bija nepieciešama vismaz 1000 grādu temperatūra, kādu varēja sasniegt tikai speciālos cepļos. Daugmalē, Asotē un vairākos citos 12.-13. gadsimtā apdzīvotajos pilskalnos arheologi atklājuši, keramikas apdedzināšanas krāšņu paliekas, kuru diametrs sniedzas līdz pat 1,7 metriem. Kurtuve parasti ir iedziļināta zemē, un virs tās atrodas māla klons ar vairākiem caurumiem, kas nodrošina gaisa cirkulāciju. Virs klona tika sakrauti trauki, kam ceplī jāiziet apdedzināšanas process.

Turaidas pilī, kur keramikas apdedzināšanas krāsnis nav saglabājušās, podniecības tradīcijas jāizzina, pētot māla traukus un to lauskas. Tās galvenokārt iegūtas Jāņa Graudoņa vadītās arheoloģiskās ekspedīcijas darba gaitā 1974. un 1976.-2000. gadā. Lielākā daļa atradumu datējama ar 13.-19. gadsimtu, tas ir, ar mūra pils un jauno laiku periodu. Salīdzinoši maz ir bezripas jeb ar rokām lipinātās keramikas.  Tas arī saprotams, jo tā tapusi pils visagrīnākajā apdzīvotības posmā – galvenokārt 10. gadsimta beigās un 11. gadsimtā. Tas ir laiks, kad senās trauku gatavošanas tradīcijas Latvijas teritorijā pakāpeniski aizstāja jauna tehnoloģija – podnieka virpa jeb ripa. Arī Turaidas pilī uz lēni rotējošas ripas sāka izgatavot dažāda lieluma māla podus un bļodas. Vienlaikus vismaz vēl kādus simt gadus līdz 12. gadsimta vidum podnieki traukus turpināja lipināt arī ar rokām.

Poda lipināšana no māla sloksnītes

Poda lipināšana no māla sloksnītes

Bezripas keramikai izmantoja māla masu, kam piejaukta rupja grants, saberzti gliemežvāki vai zvirgzdi. Trauku izgatavošana bija samērā vienkārša un ar to parasti nodarbojās sievietes. Podus un citus izstrādājumus veidoja no vienas māla pikas vai arī salipināja gredzenveida kārtās no apaļām māla sloksnītēm. Šādiem traukiem bija samērā raupja virsma un līdz pat 15 milimetriem biezas sienas.

Veselus ar rokām gatavotus māla podus arheologi galvenokārt iegūst apbedījumos, kur tie izmantoti mirušajiem līdzi dodamā ēdiena ievietošanai. Savukārt dzīvesvietās pārsvarā atrod tikai saplīsušu trauku fragmentus. Arī Turaidas pilskalna arheoloģiskajā izpētē iegūtas ap divi  simti bezripas keramikas lausku un viens māla podiņš, kurā ap 11.-12. gadsimtu zem kādas lībiešu ēkas grīdas bijis novietots ziedojums.

Senās keramikas speciāliste Baiba Dumpe izpētījusi, ka Turaidā izmantoti vismaz četri bezripas trauku virsmas apstrādes paņēmieni. Tiem raksturīgās īpatnības ir pamatā arheologu dotajiem apzīmējumiem – gludā, spodrinātā, kniebtā un apmestā keramika. Turaidas lībieši visvairāk lietojuši apmestās keramikas traukus. Uz pilskalnā atrasto lausku pamata Baiba Dumpe varēja izgatavot 21 māla podu rekonstrukciju zīmējumus. Redzams, ka tie ir palieli spaiņveida trauki, kas galvenokārt lietoti pārtikas produktu glabāšanai. Turaidas pilskalnā iegūtās lauskas nedod pilnīgu priekšstatu par to lielumu, taču citviet Latvijas teritorijā atrastu līdzīgu trauku augstums sasniedz 16 cm un aptuveni tikpat liels ir arī augšmalas diametrs. Apmetumam bijusi gan dekoratīva, gan praktiska funkcija – nodrošināt lielāku ūdens necaurlaidību.  Lauskas liecina, ka apmetums veidots gan no mīkstākas, gan no cietākas māla masas, piejaucot smiltis vai rupji saberztus zvirgzdus. Tas uzklāts uz tikko izgatavotu vai nedaudz apdedzinātu trauku ārpuses gan plānākā, gan biezākā slānī, veidojot reljefu, kunkuļainu, stiegrainu vai smilšainu virskārtu.

Bez apmestās keramikas Turaidā lietoti arī nelieli gludās keramikas trauki, kam pēc formas izveides sienas nolīdzinātas jeb nogludinātas ar plaukstu vai speciāli tam paredzētu priekšmetu. Izveidoti 16 šādu trauku rekonstrukciju zīmējumi. Lielākoties tie ir zemi, ar taisnām vai nedaudz uz augšu paplašinātām sienām. Pēdējie ir plastiskāki, ar iežmaugu kaklu un nedaudz atlocītu augšmalu. Līdzīgi ir no smalkas māla masas gatavotie spodrinātās keramikas mazizmēra trauciņi (15 eksemplāri) ar krasu lauzumu sānu augšdaļā. Spriežot pēc formas un lieluma, kā spodrinātās, tā gludās keramikas traukus Turaidas lībieši varēja izmantot kā galda piederumus ēdiena ievietošanai.

Turaidas pilskalna izpētē atrasts bezripas keramikas trauka fragments ar kniebieniem rotātu virsmu. Baibas Dumpes rekonstrukcijas zīmējums

Turaidas pilskalna izpētē atrasts bezripas keramikas trauka fragments ar kniebieniem rotātu virsmu. Baibas Dumpes rekonstrukcijas zīmējums

Nagkniebtā (kniebtā) keramika Turaidas pilskalna izpētē atrasta vismazāk – trīs lauskas. Pēc tām izgatavotie rekonstrukciju zīmējumi rāda, ka tās piederējušas māla podiem ar vienkāršu, nedaudz uz augšu paplašinātu spaiņveida formu. Nagu kniebieni izmantoti kā virsmas rotājumi un izvietoti horizontālās joslās (2 traukiem) vai slīpi pa visu virsmu (1 traukam). Piedeguma paliekas trauku iekšpusē liecina, ka tajos gatavots ēdiens.

Ap 12. gadsimta vidu Turaidas lībiešu saimniecībā pilnībā sāka dominēt uz podnieka ripas gatavoti trauki jeb tā saucamā agrā ripas keramika. Arheologa Jāņa Graudoņa Turaidas pils arheoloģisko izrakumu pārskatos uzskaitītas vairāk nekā 2000 šā perioda māla trauku lausku. Tās liecina par Turaidas lībiešu podnieku pirmajiem centieniem jaunās tehnoloģijas apguvē un pakāpenisku amata meistarības iegūšanu. Pēc atrasto keramikas fragmentu rūpīgas izpētes arheoloģe Alise Šulte atlasīja 90 lauskas, pēc kurām bija iespējams izgatavot podu rekonstrukciju zīmējumus. Tikpat kā neviens no rekonstruētajiem lībiešu traukiem neatkārto jau esošās formas un ornamentu. Tie atšķiras no lipinātās keramikas ar plānākām sienām, izteiktu “S” veida profilu un, ripai rotējot, ievilktu rotājumu. Daži senākie izstrādājumi vēl lipināti ar rokām, ripu izmantojot tikai trauka sienu nogludināšanai un formas iegūšanai.

Izplatītākie 10.-11. gadsimta slāvu keramikas tipi pēc Ļubora Niderles pētījumiem

Izplatītākie 10.-11. gadsimta slāvu keramikas tipi pēc Ļubora Niderles pētījumiem

Turaidas lībiešu 11.-13. gadsimta māla trauki pēc izgatavošanas veida, formas un ornamenta līdzīgi Daugavas lejtecē, igauņu zemēs, Novgorodā un Pleskavā izplatītajai ripas keramikai.  Plašākā mērogā tā iekļaujas Eiropas ziemeļaustrumu reģionā, kam raksturīga tā saucamā slāvu tipa keramika. Tie ir vienkārši neglazēti dažāda lieluma podveida trauki bez osām (rokturiem). Čehu arheologs Kārļa universitātes profesors Ļubors Nīderle (Niederle) 1956. gadā krievu valodā izdotajā pētījumā atzīst, ka šis keramikas tips “būtībā nav nekas cits kā ar viļņotu ornamentu rotāti romiešu trauki, kas bija plaši izplatīti viņu apdzīvotajās ziemeļu provincēs no Donavas lejteces līdz Reinai. Acīmredzot slāviem bija nācies kontaktēties ar romiešiem pierobežas teritorijā pie Donavas, kad tur 1.-4. gadsimtā lietoja šā tipa keramiku. Vēlāk tā slāvu zemēs ieguva vispārēju izplatību, aizstājot pēc formas radniecīgo senāko vietējo keramiku”.

Aptuveni 10% Turaidas pilskalnā iegūtās agrās ripas keramikas klāj rotājums. Tas atbilst situācijai citās Latvijas dzīvesvietās. Piemēram, Kokneses pilskalnā ornamentēti 9% šā perioda māla trauki.

Turaidas lībiešu 11.-12. gadsimta agrās ripas keramikas trauks ar ornamentu augšdaļā. Alises Šultes rekonstrukcijas zīmējums

Turaidas lībiešu 11.-12. gadsimta agrās ripas keramikas trauks ar ornamentu augšdaļā. Alises Šultes rekonstrukcijas zīmējums

Turaidas trauku dekoru visbiežāk veido seklāk un dziļāk uz trauka sienām ievilktas paralēlas līnijas, nereti sagrupētas savrupās joslās. Tā kā neviens vesels Turaidas lībiešu pods nav saglabājies, tad svītrjoslu izvietojumu pilnībā nav iespējams rekonstruēt. Izplatīts rotājuma veids ir arī taisns vai slīps vilnītis, kas, ripai rotējot, iezīmēts trauku virsmā. Tas vilkts gan ar vienu irbuli, gan ar ķemmveida rīku, tā vienlaikus veidojot vairākas rindas. Vilnītis visbiežāk atrodas trauka plecu daļā, taču nereti sastopams arī zem poda augšmalas un vidusdaļā. Greznākajiem eksemplāriem vilnītis kombinēts ar horizontāli vilktām līnijām, virsmā iespiestu bedrīšu joslu vai citiem elementiem. Viens no sarežģītākajiem Turaidas podnieku veidotajiem ornamentiem saglabājies uz divām 11.-12. gadsimta keramikas lauskām, kas piederējušas traukam ar samērā biezām sienām, “S“ veida sānu izliekumu un laikmetam raksturīgo paplatinājumu vidusdaļā.

Retāk sastopams stāvs vilnītis jeb zigzagveida dekors, jo to ir grūtāk izveidot. Nereti podnieka roku veiklība ir atpalikusi no ripas rotācijas ātruma, un tad ornaments izveidojies nelīdzens, ar it kā pavirši ievilktām dažāda augstuma malām. Taču sastopamas arī lauskas, kuru virsmas rotājumā akurāti iezīmēta zigzagveida josla, kas dažkārt papildināta ar viļņotu līniju. Ornamenta ziņā viens no savdabīgākajiem un krāšņākajiem Turaidas lībiešu māla traukiem rotāts ar kvadrātveida un trīsstūrveida bedrītēm. Tas izgatavots ap 12./13. gadsimta miju, tātad laikā, kad podnieki jau itin labi apguvuši ripas keramikas tehniku.

Agrās ripas keramikas izpētē atklātas arī trīs Turaidas lībiešu īpašumzīmes – trauka pasūtītāja ģimenes (dzimtas) zīmes, kas ar īpašu spiedogu jeb cilni iespiestas uz poda dibena. Šādā veidā iezīmēti trauki 10.-13. gadsimtā raksturīgi visai slāvu tipa keramikai. Latvijas teritorijā tādi lielā skaitā konstatēti Salaspils lībiešu senvietās, retāk – Gaujas lībiešu apdzīvotajos novados. Turaidas zīmes ir samērā vienkāršas, tās veido viens ģeometrisks elements – aplis, kvadrāts, krustiņš. Savukārt Daugavas lībiešu ģimenes simbolika jau ir sarežģītāka. Iespējams, tas skaidrojums ar dzimtas paplašināšanos un zīmes attīstību laika gaitā. Ģimenei sazarojoties, pirmatnējai vienkāršajai figūrai tikuši pievienoti arvien jauni elementi.

Uz lībiešu māla traukiem iespiestās piederības zīmes liecina par 11.-12. gadsimtā Latvijas teritorijā pastāvošu podniecības tendenci – pakāpenisku pāreju no saimes vajadzībām paredzēto māla trauku gatavošanas uz pasūtītājam un tirgum paredzētu izstrādājumu ražošanu. Keramikas lauskas vispār ir svarīgs materiāls arheoloģisko kultūru un etnisko procesu skaidrošanai.  Pēc to izplatības areāliem akmens laikmetā var noteikt seno cilšu apdzīvotos apgabalus. Līdz pat 17.-18. gadsimtam, kad rakstīto avotu vēl ir samērā maz, pētot keramikas izstrādājumus, arheologi iegūst ziņas par podniecības attīstību, tirdzniecības sakariem, galda kultūru un citiem vēstures procesiem. Arī Turaidas pils 10.-13. gadsimta māla trauku lauskas ir nozīmīgs kultūras mantojums un vērtīgs informācijas avots par Gaujas lībiešu amatniecību un sadzīvi.

Ligita Beitiņa
Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Rakstam izmantoti Turaidas muzejrezervāta krājuma un arhīva materiāli, kā arī pētījumi:

  1. Любор Нидерле. Керамика и посуда из другого материала. Славянские древности. Издательство иностранной литературы, Москва, 1956
  2. Vēlais dzelzs laikmets. Podniecība. Latvijas PSR arheoloģija.Zinātne”, R., 1974
  3. Baiba Dumpe. Senākās podniecības krāsnis Latvijā. Pa somugru pēdām Baltijas jūras krastā. Starptautiskas konferences materiāli. Turaidas muzejrezervāts. “Zinātne”, R., 2009
  4. Alise Šulte. Trauku zīmju izplatība Latvijā un tās iespējamie skaidrojumi. Jauno vēsturnieku lasījumi I, 2016. Valmieras pilsētas pašvaldības Valmieras muzejs, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūts. (http://www.academia.edu)

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, 2017, Nr. 12

    Aktuāli, Jaunumi, Publikācijas un raksti, Raksti