Turaidas
muzejrezervāts


Kad Turaida atradās uz ekvatora


Mūsu planētas vēsture sniedzas tālā pagātnē un ir saistīta ar daudziem globāliem procesiem, kas notikuši uz Zemes. Piedāvājam iepazīties ar žurnālista, jūras inženiera-ģeologa Konstantīna Ranka skatījumu par tālajiem senajiem laikiem, kuri ir nedalāmi saistīti ar tagadni.

Ikvienas teritorijas ģeoloģiskā vēsture ir sākusies daudz agrāk par pirmo cilvēku ierašanos konkrētajā vietā. Vēsturiskie notikumi ļoti lielā mērā ir saistīti ar apkārtnes ģeogrāfiju, klimatu, ģeoloģiju, bet tie savukārt - ar globāla mēroga dabas procesiem. Šobrīd viena no pasaules tendencēm izglītojošā tūrisma jomā ir apmeklētāju intereses pieaugums par “laika skalu”. Cilvēki vēlas uzzināt, kāpēc tālie senči pilsētas dibināšanai ir izvēlējušies tieši šo vietu, kādus dabas faktorus viņi ir uzskatījuši par sev labvēlīgiem, un kādu notikumu ietekmē šie faktori varēja izveidoties. Apmeklētājs, kurš ieradies Turaidā, lai no pils torņa augšas apjūsmotu Gaujas senlejas ainavas, reti aizdomājas par to, ka ir atnācis uz vietu, kura ir izveidojusies kā sekas nepārtrauktai notikumu ķēdei kopš mūsu planētas rašanās laika. Bet, lai izstāstītu stāstu konkrēti par Gaujas senlejas un tai piegulošās teritorijas ģeoloģisko vēsturi, nāksies atkāpties pagātnē “tikai” simtiem miljoniem gadu atpakaļ.

Kad Baltika aizgāja no Dienvidpola

Pēc ģeologu domām, apmēram pirms 600 miljoniem gadu sākās senā paleokontinenta Panotijas, kas atradās atsevišķos blokos ap Dienvidpolu, sadalīšanās. Par vienu no tādiem blokiem kļuva neliels kontinents Baltika (Baltica), kurš pakāpeniski sāka virzīties uz ziemeļiem, uz ekvatoru.

Uz mūsu planētas tas bija pārsteidzošs laiks. Beidzās tā saucamā proterozoja eona, “vecās dzīves laiks”, kurš ilga apmēram 2 miljardus gadu. Proterozoja laikā uz Zemes parādījās daudzšūnu organismi, tādi kā aļģes, sūkļi un sēnes, kā arī citas mīkstmiešu daudzšūnu radības.   Dzīvības attīstība notika ļoti lēni, līdz pirms 540 miljoniem gadu norisinājās notikums, kas planētas vēsturē pazīstams kā “kembrija sprādziens”. Līdz galam nezināmu iemeslu dēļ šajā periodā strauji sāka parādīties visdažādākie dzīvu būtņu veidi – posmkāji, adataiņi, gliemji un daudzi citi… Globālā mērogā sāka attīstīties shēma “plēsējs-upuris”. Sākās evolūcijas sacīkstes starp tiem, kuri uzbruka, un tiem, kuri izvairījās no uzbrukuma. Attīstījās tādi maņu orgāni kā redze un oža, kā arī aizsardzības līdzekļi - ārējais skelets, piemēram, bruņas un čaulas.

Clitambonites gen. dzimtas pleckāja fosilija. Atrasta 1957. gadā netālu no “Tītmaņu” mājām Līgatnē. Attēls no Turaidas muzejrezervāta Dabas kolekcijas

Clitambonites gen. dzimtas pleckāja fosilija. Atrasta 1957. gadā netālu no “Tītmaņu” mājām Līgatnē. Attēls no Turaidas muzejrezervāta Dabas kolekcijas

Kembrija periods nodeva stafeti ordovika periodam, kurš sākās apmēram pirms 485 miljoniem gadu. Šajā laikā senā Baltika, seklu jūru apskalota, turpināja vienatnē dreifēt uz ekvatoru. Zemes garozā izveidojās liels ieliekums, kas nes Jelgavas vārdu. Siguldas un Turaidas teritorijas atradās šī ieliekuma nogāzē. Šajā ieliekumā nogulsnējās grunts nogulsnes, kuras laika gaitā kļuva par kaļķakmeni, dolomītu, smiltīm un mālu. Tās smalki ir izpētījuši igauņu un latviešu paleontologi, kuri starp citām atrada mazas, zobiem līdzīgas atliekas, kuras ieguva konodontu vārdu. Šīs atliekas piederēja būtnēm, kuras kā uzskata daļa zinātnieku, pieder tai pašai klasei pie kuras pieder mūsdienu nēģi.

Šai laikā jūrās valdīja briesmīgi vēžskorpioni, trilobīti, moluski, koraļļi, adataiņi un daudzi citi organismi. Gaujas krastos tika atrasti ledus laikmetos no Igaunijas pārvietojušies fosilizēti Clitambonites dzimtas pleckāji -  būtnes, kas atgādina moluskus, kuru pēcteči dzīvo jūrās līdz šim laikam. Tas ir pārsteidzoši, jo ordovika perioda beigās, apmēram pirms 445 miljoniem gadu, uz visas planētas notika daudzu dzīvo organismu masveida izmiršana, kas bija saistīta ar ievērojamu gaisa temperatūras krišanos.

Gaujas devona klintis

Halysites cathenularius sugas koraļļa fosilija. Atrasta 1960. gadā pie “Leimaņu” mājām Amatā. Attēls no Turaidas muzejrezervāta Dabas kolekcijas

Halysites cathenularius sugas koraļļa fosilija. Atrasta 1960. gadā pie “Leimaņu” mājām Amatā. Attēls no Turaidas muzejrezervāta Dabas kolekcijas

Ordovika perioda beigās Baltikas kontinents sadūrās ar neliela kontinenta Avalonijas austrumu daļu. Taču visu silūra periodu, kurš nomainīja ordoviku, tagadējās Latvijas teritorija joprojām bija seklas jūras dibens. Turaidas muzejrezervāta krājuma kolekcijā ir fosilizēti  Antigonambonites dzimtas pleckāji, tabulati (koraļļu suga) Halysites cathenularius, Favositesgothlandicus, kuri, starp citu, arī ir nonākuši šeit ledāju darbības rezultātā salīdzinoši nesenos ledus laikmetos. Tomēr – kaimiņos notika svarīgi notikumi, jo savienojušās Baltika un Avalonija savukārt sāka tuvoties citam kontinentam – Laurentijai ziemeļrietumos, lai beigās šī perioda vidū saplūstu vienā, jaunā kontinentā – Eiramerikā.

Šo kontinentu sadursme izraisīja varenas kalnu sistēmas - Skandināvijas, Grenlandes un Skotijas Kaledonīdu – izveidošanos. Tas silūra perioda beigās un devona perioda sākumā noveda pie tā, ka Austrumlatvijas teritorija pacēlās virs jūras līmeņa.  Kontinenti turpināja saplūst. Šis process noveda pie tā, ka pirms apmēram 400 miljoniem gadu šī teritorija atkal atradās zem ūdens. Pēc LU profesora, ģeoloģijas doktora Ervīna Lukševiča domām, visdrīzāk runa varēja būt par milzīgām deltām vai lagūnām, kur arī sāka nogulsnēties smilšu-māla daļiņas, kas veidojās Skandināvijas kalnu erozijas rezultātā. Uz rietumiem no Skandināvijas, Britānijā, līdzīgas nogulas tiek sauktas “senais sarkanais smilšakmens” (Old Red Sandstone). Uz dienvidaustrumiem no Skandināvijas šīs nogulas izveidoja ļoti plašas nogulumiežu nogulas, kas ir pazīstamas kā “Galvenais devona lauks”. Gaujas upe un tās pietekas tieši arī pāršķeļ Burtnieku un Gaujas vidējā devona dzīvā slāņa svītas, kuras sastāv no smilšakmens un sarkanīgas krāsas māla. Uz šiem senajiem iežiem arī stāv Turaidas pils.

Kas ir tur, klinšu masīvā?

Fosilijas Gaujas ielejā cilvēki ir atraduši jau ļoti senos laikos. Taču īsta ažiotāža sākās 18. gs. beigās, vispārējas aizraušanās ar “dabas filozofiju”, tas ir, ar dabas zinātnēm, pacēluma laikā. Izglītoti un turīgi ļaudis ar aizrautību pavadīja savu brīvo laiku, meklējot interesantus neskartās dabas veidojumus.

Kā stāsta prof. Lukševičs, apmēram 1830. gadā baronese Karolīna fon Budberga, pastaigājoties gar Burtnieku ezera stāvo krastu, ieraudzīja dīvainus priekšmetus, it kā fosilijas, it kā keramikas lauskas. Baronese atdeva atradumus mācītājam Parrotam, kura brālis, pazīstamais fiziķis Georgs Fridrihs Parrots iepriekš bija Tērbatas (Tartu) universitātes rektors. Tai laikā Tērbatas universitāte bija ne tikai Krievijas impērijas Igaunijas un Vidzemes guberņu laicīgās zinātnes koncentrēšanās vieta, bet arī ievērojams Eiropas zinātnes centrs. Uz atraduma laiku Parrots jau bija nozīmēts par Zinātņu akadēmijas locekli un apmeties uz dzīvi Sanktpēterburgā, bet saikni ar Tērbatas universitāti nebija zaudējis. Parrots organizēja izrakumus kā ezera atsegumos, tā arī dibenā, un savāca vismaz 10 000 fosilijas. Tērbatas universitātē lielu darbu atradumu sistematizēšanā veica paleontologs Semjons Kutorga, kurš 1835. un 1857. gadā laida klajā virkni darbu. Abi pētnieki uzskatīja fosilijas par bruņurupuču, krokodilu, ķirzaku un zīdītāju pārstāvjiem. Unikālie atradumi izsauca lielu interesi Eiropā. Sākās diskusija – ko tieši atrada ziņkārīgā baronese? Uz ezera krastiem un uz Gaujas ieleju, kur arī atsedzas sarkanīga smilšakmens ieži, devās daudzi naturālisti. 1838. gadā, pateicoties arī izcilā franču pētnieka Žorža Kivjē darbiem, tika pieņemts, ka tās ir īpašu, ar bruņām, kā bruņurupučiem, klātu zivju atliekas. Starp citu – sarkanīgā smilšakmens klintis Burtnieku ezera krastā deva vārdu devona perioda ģeoloģiskajai svītai.

Ar ko ir bagāti mūsu krasti?

Gaujas ielejas malas Siguldā un Turaidā ir veidotas galvenokārt no vidējā devona Gaujas svītas smilšakmens un māla. Te atrod visdažādākās šī Zemes vēstures perioda fosilijas. Un atrastu vēl vairāk, ja notiktu šo iežu aktīva rūpnieciska apstrādāšana. Par laimi, Gaujas krasti stāv neskarti, bet Lodes svītas, kura arī ir veidojusies Gaujas laikā, mālus apstrādā malā – Lodes karjerā Liepas tuvumā. Tieši tur, kur iegūst slaveno Lodes mālu – brīnišķīgu materiālu dakstiņu, ķieģeļu, drenāžas cauruļu un citas keramikas izgatavošanai un kur ir sastopami satriecoši paleontoloģiskie paraugi – dažādu augu, aļģu, vēžskorpionu, pleckāju, bezmugurkaulnieku un, protams, zivju, kas valdīja devona perioda dzīvajā pasaulē, paraugi. Tieši šajos mālos tika atrasta pilnībā saglabājusies devona laika bruņu zivs – Asterolepis ornata. Ķermeņa priekšdaļa kopā ar galvu bija pārklātas ar izturīgām kaula plāksnēm, kuras veidoja bruņas. Priekšējās spuras bija izstieptas un atļāva zivij manevrēt, pie tam visai dīvainā veidā. Zivs spuras bija līdzīgas pretspārnam, kā Formulas 1 automašīnām. Ja zivs peldot atvēzēja kreiso spuru, negatīvais kreisās spuras cēlējspēks nolieca zivs ķermeni uz kreiso pusi, un tā arī pagriezās pa kreisi. Savukārt astes daļa, kura bija mazāka par pusi ķermeņa garuma, bija elastīga un klāta ar zvīņām. Pirmie šo zivju apraksti attiecas vēl uz 1840. gadu, bet pētījumi turpinās līdz mūsdienām. Šī senā faunas pārstāvja popularitāte ir tik liela, ka 2014. gadā tieši tā kļuva par viena Siguldas mūzikas festivāla simbolu.

Laccognatus sp. sugas zivs fosilija. Atrasta 1958. gadā Braslas kreisajā krasta, apmēram 2 km no ieteces Gaujā. Attēls no Turaidas muzejrezervāta Dabas kolekcijas

Laccognatus sp. sugas zivs fosilija. Atrasta 1958. gadā Braslas kreisajā krasta, apmēram 2 km no ieteces Gaujā. Attēls no Turaidas muzejrezervāta Dabas kolekcijas

Vidējā devona beigās un vēlā devona sākumā, aptuveni pirms 385 līdz 380 miljoniem gadu tas ir, pavisam 5 miljonus gadu eksistēja Laccognathus sugas zivis. Tās bija lielas plēsoņas, garumā līdz 2 metriem. Gaujas vidējā devona svītā un jaunākajā augšējā devona Amatas svītā tika atrastas Laccognathus panderi zivs fosilijas. Tā bija omārveidīgā zivs, tās spuras atgādināja aira apakšējo daļu, tas ir, tām bija muskuļots stumbrs ar kauliem iekšpusē, kurš pēc tam beidzās ar spuras spalvu. Pirmie Laccognathus apraksti, tiesa, vēl ar citu vārdu, attiecas uz 1860. gadu, bet to izpēte un pat jaunu sugu atklāšana tupinās arī šobrīd. Turaidas muzejrezervāta kolekcijā ir arī šīs zivs atlieku paraugs.

Mūsu kopīgais sencis

Visai pārsteidzoša bija cita šī perioda zivs –Panderrichthys, kas atrasta tieši Latvijā un aprakstīta 1930. gadā. Tā ir nosaukta par godu slavenajam paleontologam, Rīgā dzimušajam Kristianam Panderam. Diezgan droši var teikt, ka tas ir mūsu – gan dinozauru, gan cilvēku, - kopīgais sencis. Tā bija ne pārāk liela omārveidīgā zivs, apmēram metra garumā, kurai jau pilnībā bija attīstījušās priekšējās spuras un nostiprinājušās pāris pakaļējās spuras. Muguras spura šai zivij ir pazudusi. Paleontoloģijas literatūrā to bieži sauc par pārejas sugu uz tetrapodiem, tas ir, četrkājaiņiem.

Panderichthys mājoja sekla ūdens baseinos, kuri periodiski aizauga ar krāšņiem piekrastes augiem, tāpēc ļoti svarīgas bija pārvietošanās iespējas piekrastes zonā un starp augiem. Pats galvenais – Panderichthys bija divējādi elpojoša – tai, tāpat kā seniem tās priekštečiem, bija gan žaunas, gan plaušas, kas atļāva šai radībai elpot atmosfēras gaisu, kad ūdenī izšķīdušā gaisa pūstošu augu dēļ nebija pietiekami daudz. Kā stāsta prof. Lukševics, šis radījums elpoja caur atveri galvā, bet nāsīm bija tikai ožas funkcija. Jāatzīmē, ka viens no kauliem, kas veidoja Panderichthys galvaskausu, ir saglabājies arī zīdītāju, tai skaitā cilvēka, galvaskausā, - bet tagad tā ir vienkārši iekšējās auss daļa, tāpēc paleontologiem patīk pajokot, sakot, ka mūsu senie senči “elpoja ar ausīm”. Šo abiniekiem līdzīgo divējādi elpojošo zivju izpētīšana atļāva daudz labāk saprast, kā attīstījās evolūcija un kā notika dzīvības pāreja no ūdens uz zemi.

Zemes vēstures devona periodu tēlaini sauc par “zivju laikmetu”. Tas bija pārsteidzošs laiks, kad uz sauszemes jau parādījās augu valsts, bet vēl bija ļoti maz radību, kuras varēja tajā dzīvot. Toties jūrās mutuļoja dzīve. Daba it kā iztaustīja labākos risinājumus pašas radītajam. Un šodien paleontologi pēta dažādas šo seno zivju sugas un pasugas, kas kopumā atļauj labāk saprast evolūcijas ceļus un loģiku. Tā zināšanas par seno pagātni ļauj prognozēt nākotni.

Devona perioda parks

Gaujas un Amatas svītas devona perioda nogulas uzreiz pārsedz jaunās ledus laikmeta nogulas. Kur pazuduši gandrīz 360 miljoni ģeoloģiskās vēstures gadi? Pēc zinātnieku domām, devona beigas ir ievērojamas ar jaunu – herca - kalnu veidošanās stadijas sākumu. Baltikas kontinents galīgi saplūda ar kaimiņiem un visdrīzāk ievērojami pacēlās virs jūras līmeņa. Nogulu sablīvējums Latvijas teritorijā beidzās akmeņogļu perioda sākumā. Jaunākie saglabājušies Perma, triasa un juras perioda ieži periodiski nogulsnējās tikai Kurzemes teritorijā, bet Siguldas apkārtnē devona ieži uzreiz ir pārklāti ar kvartāra iežiem. Mums atliek tikai minēt, kas notika tajā laikā. Pēdējos divarpus miljonos gadu vairāki ledāji kā gigantiski buldozeri nogrieza simtiem metru augšpusē esošo kalnu iežu. Un tieši tie atklāja mums pārsteidzoša ģeoloģiskā laikmeta nogulas, kad dzīvība, kas pārpildīja jūras, izrāvās sauszemē.

Pastaigājoties pa Gaujas ieleju, ieejot alās, priecājoties par Turaidas pils torni, mēģiniet iedomāties šo pārsteidzošo, patiesi citplanētisko tālas pagātnes pasauli. Tā ir tālu un reizē tā ir mums blakus – pastiepiet roku un pieskarieties klintīm, kurām ir vairāk nekā 370 miljoni gadu.

Mēs bieži domājam par to, ko pasaule zina par mūsu Latviju? Paleontoloģijas jomā Gaujas, Amatas, Lodes vārdi ir ļoti pazīstami visas pasaules paleontologiem. Tēlaini sakot, gan prof. Čellendžers no romāna “Zudusī pasaule”, gan doktors Alans Grants no kinofilmas “Juras laikmeta parks”, un pat arheologs, doktors Indiana Džonss noteikti zināja par devona zivīm no Latvijas.

Arī jūs paši, pastaigājoties gar mūsu upju krastiem, varat atrast senās fosilijas. Lai saprastu, ko jūs esat atraduši, var vērsties vai nu Latvijas Dabas muzejā vai Ģeoloģijas muzejā, vai LU Ģeogrāfijas fakultātē, pamatiežu ģeoloģijas katedrā. Bet varbūt jūs vai jūsu bērni vēlēsieties dziļāk izpētīt mūsu planētas vēsturi un iegūt mūsdienās ļoti pieprasīto ģeologa specialitāti!

Konstantīns Ranks Žurnālists, jūras inženieris-ģeologs Raksts publicēts Siguldas Avīzē, 2018, Maijs  
    Aktuāli, Jaunumi, Raksti  

Turaidas muzejrezervāts