Līgatnes Ķempju pagasta “Slaveļu” mājas 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā. Foto autors nezināms. J. Strantes ģimenes arhīvs

Turaidas muzejrezervātā top ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”. Blakus maģistrālajiem vēstures notikumiem (dzimtbūšanas atcelšanai, klaušu aizliegumam, 1905. gada un 1917. gada Februāra revolūcijām, Latvijas valsts nodibināšanai, agrārajai reformai u. c.) tajā nozīmīga vieta atvēlēta arī t. s. mikrovēsturei – minēto notikumu un procesu atbalsīm  atsevišķu zemnieku dzimtu un personu likteņos.

Muzejrezervāta krājumā glabājas kāds unikāls vēstures avots – Līgatnes Ķempju pagasta “Slaveļu” saimnieka Ādama Berga laikā no 19. gadsimta beigām. līdz 1918. gadam sarakstītā šo māju hronika, ko tālāk, vismaz līdz 1921. gadam turpinājis viņa dēls Ernests Bergs. Minēto hroniku un vēl dažus ar “Slaveļu” vēsturi saistītus materiālus muzejs ieguvis jau 1957. gadā no Līgatnes bibliotēkas.

Juris Strante (pa labi) aplūko sava vecvecvectēva Ādama Berga rakstīto “Slaveļu” hroniku Turaidas muzejrezervāta krājumā

Šī gada pavasarī muzejrezervātam izdevās sazināties ar vienu no “Slaveļu” mantiniekiem – Zviedrijā dzīvojošo Juri Stranti, Pauļa Strantes dēlu. Strantes kungs bija ļoti atsaucīgs sadarbībā ar Turaidas muzejrezervātu, sniedzot ģenealoģiskās  ziņas par savu dzimtu, atsūtot ģimenes fotogrāfiju, kā arī “Slaveļu” mājas grāmatas kopijas. Šie materiāli ir vērtīgs papildinājums Turaidas muzejrezervāta krājumam. Jūnija sākumā Juris Strante viesojās  Turaidas muzejrezervātā un tikās ar direktori Annu Jurkāni un citiem muzeja darbiniekiem, iepazina Turaidas muzejrezervāta krājumu, muižas ekspozīcijas, atjaunoto Turaidas muižas Klaušinieku māju un interjera ekspozīciju vecajā muižas pārvaldnieka dzīvojamajā mājā. Sadarbība, pētot Turaidas zemnieku dzimtu likteņus, tiks turpināta.

“Slaveļu” hronika pārstāv īpatnēju un ārkārtīgi interesantu, lai gan maz pētītu personālās izcelsmes narratīvo avotu grupas apakšnozari – zemnieku dzimtu hronikas, kādas Latvijā ir zināmas pagaidām tikai dažas, lai gan, neapšaubāmi, kādreiz pastāvējušas vairāk. 1860. gados, kad Latvijas laukos sākās māju izpirkšanas process “par dzimtu”, zemnieki – māju izpircēji šo notikumu uzskatīja par tik ievērojamu, lai fiksētu rakstveidā, pēc tam papildinot ar citām detaļām un galu galā izvēršot par daudzkrāsainu 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma lauku dzīves kultūrvēsturisku tēlojumu. Tā, piemēram, par Lubānas pagasta “Nagliņu” māju izpirkšanu stāsta Pētera Celmiņa (pazīstamā Latvijas politiskā darbinieka Hugo Celmiņa tēva)  rakstītās atmiņas, ko varētu uzskatīt par hronikas pirmsākumu (glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā). Savukārt Līgatnes Ķempju pagasta “Slavēku” māju saimnieka Jāņa Leikarta hronika (interesanti, ka “Slavēkas” atrodas tikai pāris kilometru attālumā no “Slaveļiem”) stāsta ne tikai par māju un dzimtas vēsturi, bet arī par tādiem notikumiem tuvākā un tālākā apkārtnē, kuri autoram likušies nozīmīgi – piemēram, Krievijas cara Aleksandra II vizīti Siguldā, Turaidā un Krimuldā 1862. gada jūlijā, kā arī par lielo viesuļvētru Siguldas-Ķempju draudzē 1872. gada maijā. “Slavēku” hronikas oriģināls atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, kopija – Turaidas muzejrezervātā.

Bergu ģimenes  “Slaveļu” hronika  sākas ar 1867. gadu, kad šīs mājas “ar gauži noplīsušām ēkām” nopirktas no Ķempju muižas īpašnieka barona Volfa : “jumti visi bija tā noplīsuši, ka lietus laikā nekur patvēruma nevarēja dabūt […] tā mode bija šās puses ļaudīm rijā dzīvot, bet es tā nebiju radis”, raksta no Mazsalacas draudzes ienākušais Ādams Bergs. Apmēram četrpadsmit gadu laikā, smagi strādājot, Bergu ģimenei izdodas uzcelt dzīvojamo māju (“ērberģi”) un saimniecības ēkas, visas pamatīgas akmens celtnes. Naudas iegūšanai tiek pārdoti lini, mieži, rudzi, mājlopi, pat akmeņi jaunceļamajai Rīgas-Pleskavas dzelzceļa līnijai.

Lielu interesi izraisa  ziņas par pārtikas cenām 1918. – 1919. gadā: “Bada gads iesākās […] Ar katru mēnesi grūtāk maizi dabūt […] Janvār maksāja maize 1 puds rudzu miltu pilsētā 80 rubul, 1 [mārciņa?] maizes 150 [kapeiku?], 1 [mārciņa] kartupel 150 kapeik, 1 mārciņa sviesta 10 rub[ļu], 1 mārciņa cukura 5 rubļi […]. Viena ola 50 kap., mārciņa sāls 100 līdz 120 kap.”

Tomēr varbūt pat smagāk panesama ir nedrošība par nākotni: bieži mainās politiskās varas. Varu maiņām seko terors. 1917. gada rudenī “sarkanās gvardes [vienības] nogalināja daudz cilvēku. Visvairāk aizveda no zemēm uz Cēsīm, Valmieru, ielika vagonā, aizveda līdz Pleskavai nošāva. Daži izbēga izlēkdami no vagona […]”

“Vācieši ienāca Ieriķos 6. Febrāl [februārī] 1918. Slavēlās vācieši ienāca 8. pēc vecā kalender, pēc jaunā kalender 19 febrāl. 75 zirgi [un] jātnieki pārgulēja nakti, iedami uz Pleskavu.”

Pauls Strante ar māti Elzu Stranti, dzimušu Bergu un mātesmāsu Anniju Bergu Grēvenes bēgļu nometnē 1948. gada Ziemassvētkos. Foto Andris Kārlis Miglis. No interneta resursiem

Tālāk hronika turpinās ar ķīmisko zīmuli, citā rokrakstā (iespējams, dēla Ernesta Berga); burti padzisuši un grūti salasāmi: “1919. [iespējams, kļūda, jābūt 1918] gadā I  Ziemassvētkos lielinieku zaldāti atnāca. Lielenieku komitejas tika ievēlētas, kuri [aptaksēja?] visus tiem pretim runājošus, uzdeva Slaveļiem kontribūciju 7000 tūkstošus, no šās summas samaksāts tika veca papus 4000 rbļ.– “. Tālāk stāstīts, ka “vecais papus” (laikam Ādams Bergs) 15. janvārī apcietināts un cietumā pavadījis 5 nedēļas “bez kādas vainas”. Rakstītājs pats ar ģimeni aizbēdzis, atgriezies tikai tā paša gada 5. jūnijā, pa to laiku “vecais papus” un “vecā māmiņa” jau miruši. “Slaveļos” turpina saimniekot Ernests Bergs. Dzīve rit tālāk. Ernesta meita Elza apprecas ar virsnieku Stranti, pasaulē nāk viņu dēls, vēlākais trimdā pazīstamais žurnālists un vēsturnieks Pauls Strante (1924 – 1995). Pauls uzaug “Slaveļos”, beidz Cēsu ģimnāziju. Otrā pasaules kara gados tiek iesaukts leģionā, cīnījies Austrumu frontē. Pēc kara dzīvojis dažādās latviešu bēgļu nometnēs Vācijā. No 1951.–1956. gada studējis publicistiku un vēsturi Bonnā un Minhenē. Kopš 1956. gada “Daugavas Vanagu Mēnešraksta” redaktors. Rakstījis latviešu trimdas presē par starptautiskajiem jautājumiem un komunisma ideoloģiju. No 1964. līdz 1972. dzīvo Kanādā, 1972. gadā atgriežas Vācijā un līdz 1989. gadam strādā par bibliotekāru Minsteres pedagoģiskajā augstskolā. Apbalvots ar Daugavas vanagu nozīmi zeltā, darbojies Minsteres dziesmu svētku rīcības komitejā, atbalstījis Minsteres latviešu centra veidošanu.

Savukārt kādreiz tik lepnajās  “Slaveļu” mājās, kas vēl trīsdesmitajos gados tika atzītas par paraugsaimniecību (Ernests Bergs bija visā apkārtnē izslavēts biškopis) pamazām ienāk posts un sabrukums. Paulis Strante, viņa māte Elza un mātes māsa Annija kara beigās dodas bēgļu gaitās. 1948. gadā mirst Ernests, tādā kārtā paglābdamies no drošas izsūtīšanas, “Slaveļu” mājas nonāk kolhoza pārziņā, tas nozīmē – pamazām pārvēršas postažā, jo nav jau vairs kārtīga saimnieka.

Šā gada 11. aprīlī Turaidas muzejrezervāta darbinieki Ligita Beitiņa, Agris Tabaks un Edgars Ceske Līgatnes ekspedīcijas ietvaros apmeklēja arī “Slaveļu” mājas vietu, kur vairs redzami tikai apsūnojuši akmeņi, košumkrūmu puduri  un atsevišķi mūru fragmenti liecina par šeit kādreiz dzīvojušo, sīksto un darbīgo latviešu zemnieku dzimtu. “Slaveļu” zeme kopā ar māju vietu ir pārdota.

“Slaveļu” māju vairs nav. Tomēr laikam ir vara vienīgi pār īslaicīgo matēriju. Gara spēks, darba tikums, optimisms un izturība ir tās īpašības, kas latviešus pavadījušas cauri gadsimtiem, palīdzējušas no beztiesīga klaušinieka pārtapt par savu māju, vēlāk – arī valsts saimniekiem. Tādēļ to tālāk nodošana ir ķīla nākotnei. No jauna saistīt reiz sarautos  pavedienus – tas ir viens no muzeju darbinieku galvenajiem uzdevumiem.