istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno

Top digitālā programma “Zemnieku protesti un jaunu ceļu meklējumi”


Jau ilgāku laiku tiek veidota jauna ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas tiks atvērta atjaunotajā Turaidas muižas Klaušinieku mājā 2019. gada pavasarī. Ekspozīcijas pamatā ir stāsts par Vidzemes dzimtzemnieku – klaušinieku, kurš vēsturisko notikumu gaitā smeļas gribasspēku, iegūst zināšanas un iespēju attīstīt savu saimniecību un nodibināt Latvijas valsti. Ekspozīcija atspoguļo notikumus no dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē līdz Latvijas republikas Agrārajai reformai, kas hronoloģiski ietver 19. gadsimtu un 20. gadsimta sākumu. Eksponēti tiks ne tikai priekšmeti un attēli, bet arī lielas sajūtu gleznas, animēti video materiāli, filmas un digitālas programmas, kas palīdzēs apmeklētājiem labāk izprast vēstījumu. Sadarbībā ar dizaina autoriem ekspozīcija jau vizualizēta un šobrīd norit ekspozīcijas tapšanas process. Izveidotas arī divas digitālās programmas par zemnieku darbarīkiem un Krievijas impērijas likumdošanu. Patlaban top trešā digitālā programma “Zemnieku protesti un jaunu ceļu meklējumi”. 

Programmai ir būtiska nozīme ekspozīcijas kopējā stāstā, jo nemieri un sacelšanās ir viena no 19. gadsimta raksturīgām iezīmēm ne tikai Vidzemē, bet visā Eiropā. Liberālisma, apgaismības un vienlīdzības ideju gaisotnē sabiedrība pieprasa preses, sapulču un vārdu brīvību, cīnās par atbrīvošanos no monarha varas un sveštautu kundzības. Ar Lielo franču revolūciju (1789–1799) sākas jauns posms Eiropas valstu vēsturē. Pakāpeniski tiek īstenotas dzīvē daudzas apgaismības laikmeta idejas, kas līdz pat Pirmajam pasaules karam (1914–1918) izraisa būtiskas pārmaiņas. Tā Francijā 1830. gadā pēc Jūlija revolūcijas pie varas nāk uzņēmējiem un tirgotājiem tuvais karalis Luijs Filips. Viņš piešķir pilsoņiem līdz šim nebijušas politiskās brīvības. Runā, ka Luijs Filips mēdzis krogā ar vienkāršajiem ļaudīm kopā iedzert alu vai vīnu, tādēļ tauta viņu iesauc par Pilsoņu karali. Nemierīgi kļūst arī Vācijas rietumu un dienvidu daļā. Mazās valstiņās sadrumstalotajā vāciešu apdzīvotajā teritorijā izplatās ideja par vienu tautu ar kopīgu valodu un kultūru. Veidojas kustība, kuras dalībnieki cīnās par nacionālas valsts izveidošanu. Tās melni sarkandzeltenais karogs vēlāk kļūst par mūsdienu Vācijas simbolu. Kustība pāraug revolūcijā ar galveno prasību – parlamenta sasaukšanu. Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms IV ir spiests izpildīt pilsoņu prasību un sasaukt parlamentu, taču tā pārstāvji nespēj savā starpā vienoties, un mēģinājums izveidot vācu valsti cieš neveiksmi. Ja vācu tauta vēlas apvienošanos vienā valstī, tad Austroungārijas daudznacionālā sabiedrība tieši otrādi – pieprasa impērijā apvienoto tautu neatkarību. 1848. gadā sākas sacelšanās Milānā un Romā Džuzepe Garibaldi vadībā, tad čehu un ungāru zemēs. Ungāru pretenzijas uz savas valodas, armijas un valsts izveidi neapmierina līdzās dzīvojošos slovākus un horvātus, kuri pēc ungāru nacionālas valsts nodibināšanas baidās zaudēt savas tautas identitāti. To izmanto Austroungārijas valdība un raida slāvu tautas cīņā pret ungāriem. Iesaistās arī Krievijas armija, ungāru neatkarības centieni tiek apspiesti un visā impērijā atjaunota pirmsrevolūcijas kārtība.

Atšķirīga situācija 19. gadsimtā ir Krievijas impērijā, kurā kā viena no guberņām ietilpst arī Vidzeme. Nacionālisms jeb panslāvisms Krievijā izpaužas kā senās Krievzemes mantojuma idealizēšana un norobežošanās no Eiropas kultūras, modernizācijas un industrializācijas. Par sabiedrības pamatu tiek uzskatīta zemnieku obščina jeb kopiena. Globālā mērogā krievu nacionālisti aicina uz visu slāvu tautu apvienošanos Krievijas impērijas sastāvā. Šādā idejiskā gaisotnē 1830. gadā sākās poļu un čehu sacelšanās pret Krieviju un cīņa par nacionālas valsts izveidi. Taču poļi nespēj vienoties par savas valsts politisko iekārtu, tāpēc Krievijai izdodas revolūciju apspiest un pārtraukt poļu autonomijas centienus.

Digitālajā programmā “Zemnieku protesti un jaunu ceļu meklējumi” izklāstīts, kā Eiropas tautu liberālo ideju un nacionālās neatkarības cīņu atblāzma nonāk izglītotāko Vidzemes zemnieku redzeslokā.  Jau 1802. gadā notiek nozīmīgi zemnieku protesti, kas vēsturē pazīstami ar nosaukumu Kauguru nemieri.  Tajos iesaistīti Kauguru (Kaugershof), Mujānu (Mojahn) un citu apkārtējo muižu zemnieki. Mujānu muižā 18. un 19. gadsimta mijā strādā vairāki izglītoti latviešu izcelsmes kalpotāji. Viens no viņiem brīvo ļaužu kārtai piederīgais Liepupes muižas pavāra dēls Gothards (Ģederts) Johansons (1776-?), kurš prot vairākas svešvalodas. Kalpojot par sulaini, viņam ir iespēja iepazīt muižas īpašnieka Georga fon Mengdena bibliotēku, izlasīt par notikumiem Eiropā, kā arī Lēdurgas mācītāja dēla Garlība Merķeļa grāmatu “Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās”.  Apgaismības un brīvības ideju ietekmē Gothards Johansons aicina Mujānu zemniekus cerēt uz labo cara tētiņu, kurš aizstāvēs latviešu zemniekus pret vācu muižnieku patvaļu un atbrīvos no klaušu darbiem. Kad 1802. gada rudenī Kaugurmuižā sākas nemieri, tajos iesaistās arī Gothards Johansons, viņa svainis muižas kučieris Kārlis Bušs un muižas zemnieki.

Fragments no digitālās programmas skices par Kauguru nemieriem. Sagatavojusi Līva Smildzere. Krievijas impērijas un Vidzemes guberņas pārvalde baidās, ka Kauguru nemieri var izvērsties par visas Vidzemes zemnieku sacelšanos, tāpēc pieliek visas pūles, lai tos apspiestu. Kaugurmuižā ierodas Zemes tiesnesis barons Vilhelms Frīdrihs fon Ungerns-Šternbergs un 120 karavīri no Taurijas grenadieru pulka. Tas zemniekus nenobiedē un 7.–8. oktobrī kauguriešiem pievienojas arī Kokmuižas, apkārtējo muižu dzimtļaudis no Raunas, Liepas un citām vietām. Sapulcējas ap 3000 zemnieku, kuri nostājas pret 120 karavīriem. Solot sūdzību uzklausīšanu un sarunas ar gubernatoru, grenadieru pulka komandieris majors Kapustins iegūst laiku, lai atsauktu papildspēkus Valmieras, Cēsīm un Rīgas. Ierodas ap 700 karavīru un pret dumpiniekiem tiek raidīti divi lielgabalu šāvieni. Četrus nemierniekus nogalina uz vietas, septiņpadsmit – ievaino, no kuriem vairāki vēlāk nomirst. Par zemnieku musināšanu Mujānu muižas sulainis Gothards Johansons, tās pašas muižas kučieris Kārlis Bušs, kā arī Kokmuižas “Vīteļu” mājas saimnieks Pēteris Pētersons un kalps Jānis saņem smagus miesas sodus un tiek izsūtīti uz Sibīriju. Kauguru nemieri Vidzemes muižniekiem liek apjaust, ka jāmaina gadsimtos ierastais saimniekošanas modelis. Valdošās elites bailes no jaunas sacelšanās ir viens no faktoriem, kas veicina 1804. gada Zemnieku likumu izdošanu un dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē 1819. gadā.

Fragments no digitālās programmas skices par Kauguru nemieriem. Sagatavojusi Līva Smildzere

Krievijas impērijas un Vidzemes guberņas pārvalde baidās, ka Kauguru nemieri var izvērsties par visas Vidzemes zemnieku sacelšanos, tāpēc pieliek visas pūles, lai tos apspiestu. Kaugurmuižā ierodas Zemes tiesnesis barons Vilhelms Frīdrihs fon Ungerns-Šternbergs un 120 karavīri no Taurijas grenadieru pulka. Tas zemniekus nenobiedē un 7.–8. oktobrī kauguriešiem pievienojas arī Kokmuižas, apkārtējo muižu dzimtļaudis no Raunas, Liepas un citām vietām. Sapulcējas ap 3000 zemnieku, kuri nostājas pret 120 karavīriem. Solot sūdzību uzklausīšanu un sarunas ar gubernatoru, grenadieru pulka komandieris majors Kapustins iegūst laiku, lai atsauktu papildspēkus Valmieras, Cēsīm un Rīgas. Ierodas ap 700 karavīru un pret dumpiniekiem tiek raidīti divi lielgabalu šāvieni.  Četrus nemierniekus nogalina uz vietas, septiņpadsmit – ievaino, no kuriem vairāki vēlāk nomirst.  Par zemnieku musināšanu Mujānu muižas sulainis Gothards Johansons, tās pašas muižas kučieris Kārlis Bušs, kā arī Kokmuižas “Vīteļu” mājas saimnieks Pēteris Pētersons un kalps Jānis saņem smagus miesas sodus un tiek izsūtīti uz Sibīriju. Kauguru nemieri Vidzemes muižniekiem liek apjaust, ka jāmaina gadsimtos ierastais saimniekošanas modelis.  Valdošās elites bailes no jaunas sacelšanās ir viens no faktoriem, kas veicina 1804. gada Zemnieku likumu izdošanu un dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē 1819. gadā. 

Digitālajā programmā atklāti kā Kauguru nemieru notikumi, tā arī citi nozīmīgākie zemnieku protesti kopumā 16 Vidzemes muižās. Dots ieskats par nemieru cēloņiem, zemnieku cīņas izpausmes veidiem, rezultātiem un sekām, kas visbiežāk ir dumpinieku fiziska sodīšana.  19. gadsimts Vidzemē iesākas ar zemnieku kustību pret ekonomiski novecojošo klaušu un nodevu sistēmu, taču ar Kauguru nemieru apspiešanu dumpīgā situācija Vidzemē nemazinās. Ik pa laikam uzbango pret guberņas vadību un vietējiem muižniekiem vērsts protestu vilnis, ko nemazina arī 1804. gada Vidzemes zemnieku likumu un to 1809. gada papildinājumu pieņemšana. Tieši tie kļūst par vienu no zemnieku nemieru cēloņiem, jo pēc jauno likumu pieņemšanas muižnieki ievieš arī jaunas vaku grāmatas (dokuments, kurā fiksēts visu muižas zemnieku saimniecības rentes saturs un klaušu apjoms). Tās sastādot, dzimtkungi palielina klaušu darba dienu skaitu, kas visā Vidzemē izraisa zemnieku protestus.

Siguldas apkārtnē zemnieku cīņa pret jaunajām vaku grāmatām un klaušu palielināšanu turpinās arī pēc dzimtbūšanas atcelšanas, turklāt tad vēl pievienojas neapmierinātība ar 1819. gada brīvlaišanas likumu. Konfliktsituācija izveidojas Inciema muižā (Inzeem). Zemnieki 1820. gada jūlijā atsakās pildīt paaugstinātās klaušas, un lieta nonāk Valmieras bruģa tiesā. Tā neapmierina inciemiešu prasību, turklāt kārtības ieviešanai, uz muižu tiek atsūtīts karaspēks.

Krimuldas un Sējas muižā situācija starp zemniekiem un viņu dzimtkungiem saasinās 1809. gadā. Protesti saistīti ar dzimtzemnieku pārlieku nodarbināšanu muižā. Zemnieku likumu 1809. gadā izdoto papildinājumu 25. paragrāf teikts: “Strādnieku nodarbināšana kulšanas darbos pieļaujama vakaros, bet ne naktī, un vienīgi tā, lai viss zemnieka darbs muižniekam kopā ar kulšanu nepārsniegtu 12 stundas diennaktī”. Tomēr muižnieki dažkārt neievēro, ka nakts darbs kulšanas laikā aizliegts. Tādi gadījumi notiek arī vairākās Krimuldas draudzes muižās, kur dzimtļaudis pa naktīm nostrādināti rijā un pie linu mārkiem. Kad zemnieki atsakās pa naktīm kult labību un mīstīt linus, Vidzemes guberņas valde atsūta zaldātus dumpja likvidēšanai, un nepaklausīgie zemnieki tiek nopērti. Neskatoties uz to, zemnieku protesti Krimuldas un Sējas muižās turpinās līdz pat 1811. gadam.

Savukārt Mālpils muižas kungs savās interesēs izmanto situāciju, kas saistīta ar zemnieku saimniecību mērīšanas un novērtēšanas atcelšanu pēc 1809. gada Zemnieku papildlikumu pieņemšanas. Nepārbaudot katras sētas zemes ienesīgumu, jaunajās vaku grāmatas Mālpils muižas barons fon Taube uzrāda nepatiesu zemes vērtību, kas savukārt ietekmē klaušu un nodevu aprēķināšanu. Tās, salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, gandrīz visām zemnieku sētām tiek nepamatoti palielinātas. 1815. gadā Mālpils muižā izraisās nemieri. Sīkākas ziņas, ar kādiem līdzekļiem zemnieki  vērsušies pret savu muižkungu, līdz mūsdienām nav saglabājušās. Taču mālpiliešu atmiņās barons Taube palicis kā nežēlīgs un despotisks dzimtkungs. Ieva Viļuma rakstā par Mālpils muižu (Mālpils Vēstis, 2002. gada oktobris) atspoguļo senu nostāstu par vietējo baronu:

Mālpils muižas pilī dzīvojis pilskungs vārdā Taube. Viņš ļoti izdzinis savus zemniekus, licis viņiem rakt dīķus Mālpils parkā. Pats kungs sēdējis uz saliņas dīķa vidū ar garu, no drātīm pītu pātagu rokā. Ja kāds no strādniekiem nav čakli strādājis, to viņš tūlīt pārmācījis ar savu pātagu. Dīķi bija jārok visiem dzimtļaudīm, pat sievām ar maziem bērniem. Pilskungs bijis tik nežēlīgs, ka mazos zīdaiņus zēnus mātēm atļāvis barot divreiz, bet meitenes – tikai vienreiz dienā. Tā kā šis darbs ir bijis līdzīgs katordznieku darbiem Sibīrijā, tad arī šie dīķi nosaukti par Sibīrijas dīķiem. Visu izrakto zemi Taube licis aizvest uz Šopas kalnu.

Ja 19. gadsimta pirmajā pusē zemniekiem galvenokārt ir ekonomiskas prasības, tad gadsimta vidū tām pievienojas arī garīga un nacionāla rakstura pretenzijas. Pēc 1819. gada brīvlaišanas Vidzemes dzimtļaudis iegūst t.s. putna brīvību bez zemes, kas ir galvenais lauku saimniecības pamats. Brīvlaistie zemnieki meklē iespēju iegūt savu zemi un neatkarību no vācu muižniekiem. 19. gadsimta vidū izplatās runas, ka tie Baltijas guberņu zemnieki, kuri pāries pareizticībā, dabūs zemi Krievijas dienvidu guberņās, tiks atbrīvoti no karaklausības un nodokļiem, savukārt tie, kuri nepāries – atkal kļūs par dzimtcilvēkiem. Baumām ir pamats – 1835. gada Nikolaja I izdots manifests, kurā Kurzemes ebreju ģimenes tiek aicinātas dibināt lauksaimniecības kolonijas mazapdzīvotos, nesen no Turcijas iegūtos apgabalos tagadējās Ukrainas dienvidos un Ziemeļkaukāzā. Cerībā iegūt zemi Krievijas dienvidos 19. gadsimta 40. gados zemnieki masveidā pāriet pareizticībā un dodas uz Rīgu pie civilgubernatora pēc izceļošanas atļaujas. Šis process ieguva nosaukumu siltās zemes kustība un vēsturē iegājis teiciens par braukšanu uz Jeisku. Tāda pilsēta atrodas uz dienvidiem no Rostovas, Ziemeļkaukāzā, kur Krievija cenšas tukšajās zemēs nometināt iedzīvotājus. Jeiskas kolonizēšana pievilina arī latviešus un igauņus. Izplatās fantastiskas ziņas par turienes zemes auglību. Griķa grauds sverot vairākas mārciņas, kāpostu galviņa veselu podu smaga, ar trim pūriem izsētās labības var pārtikt visu gadu.

Guberņas administrācija cenšas cilvēkus pārliecināt, ka tās visas ir tukšas runas un nekāda valdības rīkojuma par izbraukšanu nav, taču zemnieki netic un atrod ceļu pie Rīgas pareizticīgo bīskapa Irinarha. Sākas masveida pāreja pareizticībā, kurai nereti ir arī nacionāls cēlonis. Latviešu zemniekiem vācu baroni un luterāņu mācītāji vienmēr bijuši savstarpēji saistīti jēdzieni. Pareizticības pieņemšana uzskatāma par sava veida latviešu protestu pret vācu muižnieku kundzību un cerību atbrīvoties no apspiedējiem. Īpaši izplatīta tā ir Vidzemes guberņas nabadzīgākajos novados, kur neražas un bada nomāktie zemnieki lielā skaitā pāriet pareizticībā. Jau 1846. gadā ticību mainījuši 32803 iedzīvotāji un nodibinātas 34 pareizticīgo draudzes.

Par siltās zemes kustību, masveida pāreju pareizticībā, ar to saistīto Jaunbebru muižas zemnieku dumpi un Veselavas zemnieku nemieriem vēstīts arī digitālajā programmā. Tās vajadzībām māksliniece Una Leitāne sagatavojusi divus zīmējumus par Jaunbebru zemnieku nemieriem un dumpinieku nežēlīgo sodīšanu ar rīkstēm.

Attēls 2: Jaunbebru muižas dumpinieku sodīšana 1841. gada decembrī. Zīmējusi Una Leitāne

Jaunbebru muižas dumpinieku sodīšana 1841. gada decembrī. Zīmējusi Una Leitāne

Attēls 2:  Jaunbebru muižas dumpinieku sodīšana 1841. gada decembrī. Zīmējusi Una Leitāne

Vidzemes ģenerālgubernators Kārlis Magnuss fon Pālens dumpja apspiešanai norīko karaspēku – divus bataljonus zaldātu un 40 kazakus. Pēc dumpja likvidēšanas 113 zemniekus iesloga Jaunbebru pils pagrabos. No tiem 108 piespriež smagu miesas sodu un pēc tam izsūtīšanu katorgā vai nodošanu zaldātos. Pirms soda izpildes 4. decembrī ieslodzītos pārved uz muižas šķūni un nākamajā rītā, atskanot lielgabalu zalvēm, dzen caur stroju (zaldātu ierindu). Dumpinieki saņem no 50 līdz 1000 rīkstēm. Cūkalnu (Zukalln) saimnieks Jēkabs Vickops, kā arī vēl vairāki zemnieki tiek nopērti līdz nāvei. Sodu izcietušos iemet sniegā, kas no asinīm krāsojas sarkans. Viļums Preiss, Reinis Tālmanis un vēl seši dumpja organizatori tiek aizdzīti uz Sibīriju katorgā.

Digitālās programmas “Zemnieku protesti un jaunu ceļu meklējumi” saturu veido teksti, attēli, diagrammas, kartes, skaņu ieraksti un video faili. Tie sakārtoti divos vai trijos informācijas meklēšanas līmeņos. Digitālo programmu mērķis ir paplašināt ekspozīcijas pamatinformāciju. To demonstrēšanai izmantos skārienjūtīgus ekrānus, kas ļaus apmeklētājiem pašiem brīvi izzināt programmas vēstījumu un izvēlēties interesējošās tēmas.

Ligita Beitiņa
Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste
Raksts publicēts Siguldas Avīzē, 2018, jūlijs

    Aktuāli, Jaunumi, Klaušinieku māja un ekspozīcija, Publikācijas un raksti, Raksti