istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts


Top ekspozīcija – veltījums Latvijas simtgadei


1)Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī Rīgā, II pilsētas teātrī. Viļa Rīdzenieka foto

Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī Rīgā, II pilsētas teātrī. Viļa Rīdzenieka foto

Sagaidot Latvijas valsts izveidošanas 100. gadadienu, Turaidas muzejrezervāta atjaunotajā muižas Klaušinieku mājā top ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kuru plānots atvērt 2019. gada 4. maijā. Tā aptvers laika posmu no dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819. gadā līdz neatkarīgās Latvijas valsts pasludināšanai 1918. gadā un tālāk līdz agrārās reformas uzsākšanai 1920. gadu pirmajā pusē.   Caur vēsturisko notikumu un procesu prizmu ekspozīcija rāda latviešu tautas noieto ceļu, no beztiesīga klaušinieka stāvokļa kļūstot par savas zemes īpašnieku – saimnieku un tālāk par atbildīgu jaunās valsts pilsoni. Ekspozīcijas sagatavošanā tiek izmantoti unikāli priekšmeti, līdz šim nepublicēti dokumenti, fotogrāfijas, gleznas, zīmējumi, kā arī laikabiedru dienasgrāmatas, citāti no preses, video un audio fragmenti, kā arī citi materiāli. Vēstījums tiks realizēts ar mūsdienīgiem līdzekļiem, izmantojot daudzveidīgu tehnisko risinājumu.

Īpaša vieta ekspozīcijā ierādīta sadaļai “Pilsonis”. Tajā tiek secīgi parādīta politiskās autonomijas idejas attīstība no 1903. līdz 1917. gadam un tās nozīme neatkarīgas Latvijas valsts tapšanā. Pirmā latviešu sociāldemokrātu kopa, kura izvirzīja latviešu apdzīvoto teritoriju pašnoteikšanās prasību, bija 1903. gadā Londonā izveidotā Latviešu sociāldemokrātu savienība. Tās pazīstamākie līderi bija Miķelis Valters un Ernests Rolavs. Ierosmi viņi bija guvuši no Austrijas sociāldemokrātu idejām nacionālajā jautājumā un no Šveices federālās satversmes.  1903. gadā Šveicē iznākošajā mēnešrakstā “Proletariets” M. Valters pirmo reizi vēsturē atklāti izteica domu par nepieciešamību pēc neatkarīgas Latvijas valsts. 1905. gada revolūcijas laikā aktualizējās prasības pēc vietējās pašpārvaldes paplašināšanās, centrālās politiskās varas modernizācijas, demokrātijas un cilvēka tiesībām. Šo prasību atrisinājumu dažādi politiskie spēki  mēģināja  panākt  pa dažādiem  ceļiem – gan ejot legālo, reformu ceļu, sadarbojoties un kopīgi meklējot risinājumu starp centrālo varu un visām iedzīvotāju kārtām, gan arī pa  nelegālo, bruņotās sacelšanās un terora ceļu. Diemžēl revolūcija, arvien vairāk iegūstot destruktīvu raksturu, prasīja neskaitāmus cilvēku upurus un  lielus materiālus zaudējumus. Tomēr laikā starp 1905.–1907. gada revolūciju un Pirmo pasaules karu radās jauns skatījums uz latviešu nāciju, pēc vairāk nekā divdesmit politiskās   šķelšanās gadiem – pirmā apjausma par nacionālo mērķu kopību.

2)Latvijas Pagaidu Valdības Ministru Prezidenta Kārļa Ulmaņa un Latvijas Tautas Padomes Priekšsēdētāja biedra Gustava Zemgala parakstīts uzsaukums “Latvijas pilsoņiem!”. Rīgā, 1918. gada 18. novembrī

Latvijas Pagaidu Valdības Ministru Prezidenta Kārļa Ulmaņa un Latvijas Tautas Padomes Priekšsēdētāja biedra Gustava Zemgala parakstīts uzsaukums “Latvijas pilsoņiem!”. Rīgā, 1918. gada 18. novembrī

Lielas ciešanas un postu latviešu tautai atnesa Pirmais pasaules karš. Reizē tas deva spēcīgus stimulus cīņai par nacionālo pašnoteikšanos: Kurzemes zaudējums 1915. gada vasarā un latviešu bēgļu stāvoklis bija tās divas traģiskās epizodes, kas veicināja spēcīgas nacionālas kopības izjūtas rašanos. 1915. gadā Šveicē sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns izstrādāja pirmo pilnīgāko Latvijas politiskās autonomijas projektu. Tajā jau bija skaidri iezīmētas apvienotās Latvijas kontūras: “Kurzeme, Vidzemes latviešu daļa (Dienvidvidzeme līdz Valkai) un latviešu apdzīvotie trīs Vitebskas guberņas apriņķi – Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils”. Tāpat bija paredzēta vispārīgās, vienlīdzīgās un tiešās vēlēšanās ievēlēta Latvijas saeima, kuras kompetencē ietilptu likumdošanas tiesības iekšējos saimnieciskajos, politiskajos un juridiskajos jautājumos. Bija paredzēts atcelt “obligatorisko valsts valodu” (krievu valodu) un nodrošināt “mātes valodas tiesības”. F. Cielēna sastādīto dokumentu izdevās nelegāli nogādāt Latvijā un noorganizēt tā pavairošanu.  1916. gadā turpat Šveicē tika nodibināta Latviešu nacionālā komiteja. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja dzejnieku Raini. Komitejas izveidošanos veicināja bažas, ka Vācija gatavojas pievienot sev (anektēt) 1915. gada vasarā okupēto Kurzemi. Tādēļ par savu pirmo uzdevumu komiteja uzskatīja protesta izteikšanu pret vācu plāniem. Var teikt, ka pazīstamās Raiņa rindas “Daugav’s abas malas /Mūžam nesadalās, /Ir Kurzeme, ir Vidzeme, /Ir Latgale mūsu” tapušas šo notikumu iespaidā. 1916. gada beigās Petrogradā kādā latviešu sabiedrisko darbinieku sanāksmē advokāts Pēteris Zālīte nolasīja savu Latvijas autonomijas projektu. Kopēja ar F. Cielēna projektu tajā bija Latvijas plašā autonomija Krievijas sastāvā. Tomēr, ja F. Cielēns vēl rēķinājās ar unitāru Krieviju, tad P. Zālītes projektā Latvija jau bija “pilnīgi autonoma republikāniska valsts”, līdzīga Šveices kantoniem vai ASV pavalstīm. P. Zālītes projekts, starp citu, paredzēja Latvijai arī tautas vēlētu prezidentu. Abu minēto projektu realizācija, protams, būtu iespējama tikai demokrātiskā Krievijā.Pirmais atklātais politiskās autonomijas pieteikums bija nepilnas divas nedēļas pirms Krievijas 1917. gada Februāra (Marta) revolūcijas Maskavā iznākošajā laikrakstā “Dzimtenes Atbalss” publicētais raksts “Latvijas vienības pamata principi”. Ap šo laikrakstu grupējās radikāli nacionāli noskaņotā latviešu inteliģences daļa. Tajā darbojās jaunie publicisti Ernests Blanks, Linards Laicens, Jānis Bankavs, publicējās rakstnieki un dzejnieki Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Viktors Eglītis, Anna Brigadere un citi. Autonomija, bija teikts kādā citā šī laikraksta numurā, līdz šim bijusi tikai inteliģences un politisko darbinieku doma un ideāls, turpretī “tagad ir laiks, kad šis ideāls dabū noskaidrošanu un iesakņojas visplašākajās aprindās”. Tādējādi prasība pēc Latvijas demokrātiskās autonomijas, ko sākotnēji izvirzīja tikai daži sociāldemokrāti, 1917. gada sākumā jau bija kļuvusi par vispārnacionālu.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā “nedalāmas un vienotas” Latvijas autonomiju pieprasīja gandrīz visas pastāvošās vai jaunizveidotās latviešu politiskās partijas, tomēr starp tām vēl trūka vienprātības autonomijas jēdziena izpratnē. Minimālais kopsaucējs visu politisko virzienu (lieliniekus ieskaitot) prasībām bija apvienota, autonoma Latvija (Kurzeme, Vidzeme, Latgale) ar plašu, demokrātiski vēlētu pašpārvaldi.

Visplašākā politiskā autonomija Latvijai tika pieprasīta Latviešu Nacionāldemokrātiskās partijas (LNDP) un Latviešu Zemnieku savienības (LZS) programmās. LNDP programmā Latvija pirmo reizi tika nodēvēta par “patstāvīgu republikānisku valsti Krievijas federācijas sastāvā”. Turklāt minētajā programmā tika garantētas pilsoniskās tiesības un brīvības, kā arī paredzēta radikāla agrārā un sociālā sadaļa.

Par nepieciešamiem Latvijas politiskās autonomijas garantiem 1917. gada pavasarī un vasarā tika uzlūkoti demokratizācijas procesi Krievijā un tās federalizācija. Galvenais šā laika lozungs bija: “Par brīvu Latviju brīvā Krievijā”. Tomēr Pagaidu valdības atteikšanās piekāpties gandrīz vai visās nacionālo nomaļu pamatiedzīvotāju prasībās izraisīja vilšanos plašā latviešu sabiedrībā.

4)Aģitācijas plakāts: “Latvijas pilsoņi! Parakstieties uz brīvības aizņēmumu!”. 1918

Aģitācijas plakāts: “Latvijas pilsoņi! Parakstieties uz brīvības aizņēmumu!”. 1918

1917.gada jūlijā noteiktās latviešu sabiedrības aprindās, kas grupējas ap minētā laikraksta “Dzimtenes Atbalss” redakciju, pirmo reizi tika izvirzīta prasība pēc neatkarīgas, suverēnas Latvijas valsts. Cēlonis tam – neticība Krievijas demokrātiskas pārveides iespējamībai un krievu karaspēka kaujas spējām.

1917.gada septembrī, pēc Rīgas krišanas, sākās Latvijas politiskās autonomijas piekritēju konsolidēšanās apvienībās. 1917. gada 23. septembrī vācu okupētajā Rīgā nodibinājās Rīgas Demokrātiskais bloks (RDB); tā paša gada 29. novembrī Valkā izveidojās Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP).

Sabiedrotās lielvalstis (Anglija, Francija, ASV u. c.) sākotnēji nebija ieinteresētas atbalstīt neatkarīgu valstu nodibināšanos bijušās Krievijas impērijas teritorijā, jo nevēlējās šīs lielvalsts sadalīšanu. Vienota Krievija tām bija nepieciešama cīņā pret vācu karaspēku. Tādēļ RDB un LPNP pagaidām neizvirzīja prasību pēc Latvijas pilnīgas valstiskās neatkarības pasludināšanas, bet par savu galveno uzdevumu uzskatīja Latvijas autonomijas idejas popularizēšanu tautā, vienlaikus cīnoties pret latviešu tautas gribas viltošanu spekulācijās ar t. s. Baltijas valsts izveides plāniem. LPNP “Deklarācijā ārvalstīm un tautām” tika izteikts visstingrākais protests pret jebkādiem Latvijas sadalīšanas mēģinājumiem. Padome pieņēma arī lēmumu uzsākt Latvijas Satversmes Sapulces sagatavošanu.

LPNP apvienoja gandrīz visus latviešu sabiedrības politiskos spēkus un baudīja lielu autoritāti, tādēļ to uzklausīja un ar to rēķinājās arī sabiedroto valstu diplomātiskie dienesti. Ar laiku tomēr arī starptautiskais klimats kļuva labvēlīgāks Baltijas tautu valstiskumam.

3)Pirmā Latvijas Republikas Pagaidu valdība Liepājā 1919. gada aprīlī. Pirmajā rindā no kreisās: Spricis Paegle (tirdzniecības un rūpniecības ministrs), Miķelis Valters (iekšlietu ministrs), Kārlis Ulmanis (Ministru prezidents), Teodors Hermanovskis (satiksmes un darbu ministrs), Kārlis Kasparsons (izglītības ministrs). Otrajā rindā no kreisās: Jānis Blumbergs (apgādības ministrs), Eduards Strautnieks (tieslietu ministrs), Dāvids Rudzītis (valsts kancelejas direktors), Jānis Zālītis (apsardzības ministrs), Kārlis Puriņš (finanšu ministrs)

Pirmā Latvijas Republikas Pagaidu valdība Liepājā 1919. gada aprīlī. Pirmajā rindā no kreisās: Spricis Paegle (tirdzniecības un rūpniecības ministrs), Miķelis Valters (iekšlietu ministrs), Kārlis Ulmanis (Ministru prezidents), Teodors Hermanovskis (satiksmes un darbu ministrs), Kārlis Kasparsons (izglītības ministrs). Otrajā rindā no kreisās: Jānis Blumbergs (apgādības ministrs), Eduards Strautnieks (tieslietu ministrs), Dāvids Rudzītis (valsts kancelejas direktors), Jānis Zālītis (apsardzības ministrs), Kārlis Puriņš (finanšu ministrs)

1918.gada 8. janvārī ASV prezidents Tomass Vudro Vilsons Kongresa priekšā 14 punktos izklāstīja savu programmu politiskajai iekārtai Eiropā pēc kara. Šī programma paredzēja, ka turpmākā miera un attīstības vārdā starptautiskajā politikā par pamatu jāņem demokrātija, kolektīvā drošība, brīvā tirdzniecība, starptautisko konfliktu risināšana miera ceļā, kā arī tautu pašnoteikšanās tiesības. Tieši pēdējais punkts vēlāk izrādījās ļoti būtisks Baltijas valstīm to neatkarības pamatošanai. Kādā citā savā vēstījumā ASV Kongresam (1918. gada 11. februārī) Vudro Vilsons norādīja, ka “neviena tauta starptautiskās konferencēs vai arī pretinieku vienošanās rezultātā nedrīkst tikt nodota no viena valstiskuma otra valstiskuma rokās. Ir jāņem vērā nacionālās pretenzijas, tautām jātiek pārvaldītām vienīgi saskaņā ar viņu pašu piekrišanu”. Šī nostādne vēlāk kalpoja par atskaites punktu Versaļas konferencei 1919. gada jūnijā, kad tika noslēgts miera līgums starp Antantes valstīm, no vienas puses, un Vāciju ar tās sabiedrotajiem – no otras.

Krievijas politiskā eskalācija lielinieku diktatūras virzienā, kā arī vācu uzbrukuma briesmu palielināšanās prasīja stingru un noteiktu rīcību. Šajā brīdī LPNP savā otrajā sesijā 1918. gada janvārī izšķīrās par jaunu iecerētās Latvijas valstiskuma modeli – neatkarīgu demokrātisku republiku.

Līdz reālam Latvijas valstiskumam gan bija vēl garš ceļš ejams, jo jau 1918. gada februāra beigās visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi vācu okupācijā.

Ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti” tiks rādīti trīs eventuālie Latvijas valstiskuma modeļi 1918. gadā: tagadējās Latvijas teritorija kopā ar Igauniju vasaļatkarībā no Vācijas (t. s. Baltijas hercogiste), Latvija kā lielinieku (komunistu) diktatoriski pārvaldīta padomju Krievijas administratīva vienība un visbeidzot – Latvija kā patstāvīga valsts, kas spēj līdztiesīgi nostāties blakus citām attīstītām un civilizētām Rietumeiropas valstīm.

Šajos neatkarības idejai tik grūtajos un varētu likties – pat bezcerīgajos mēnešos nepārvērtējama nozīme bija LPNP Ārlietu nodaļas aktivitātēm. Tās uzdevumi bija informēt Antantes valstu pārstāvjus par latviešu stāvokli vācu okupācijā un lielinieciskajā Krievijā, par abu šo politisko režīmu nolūkiem, atspēkot apmelojumus, kurus izplatīja abas šīs lielvaras, uzturēt tautā dzīvu ticību neatkarības iespējai, kā arī sagatavot augsni Latvijas starptautiskajai atzīšanai. 1918. gada 23. oktobrī LPNP pārstāvis Zigfrīds Anna Meierovics tikšanās laikā ar Lielbritānijas ārlietu ministru Artūru Balfūru saņēma apliecinājumu, ka līdz miera konferencei Apvienotā Karaliste provizoriski atzīst Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi par Latvijas valdību. 11. novembrī A. Meierovics no Lielbritānijas Ārlietu ministrijas saņēma oficiālu Latvijas de facto atzīšanas rakstu. Šajā pašā 11. novembrī  risinājās arī  kāds pasaulvēsturiski nozīmīgs notikums, kas darīja galu Pirmā pasaules kara asinsizliešanai: pēc Novembra revolūcijas un savas militārās varas sabrukuma Vācija bija spiesta parakstīt kapitulāciju Antantes valstīm.

1918.gada 17. novembrī, pēc sarunām starp LPNP un RDB, starp atšķirīgiem politiskiem spēkiem tika panākta vienošanās. Nodibinājās pilnīgi jauna organizācija – Latvijas Tautas padome, kas līdz Latvijas Satversmes pieņemšanai realizēja likumdošanas varu.

1918.gada 18. novembrī sapnis kļuva par īstenību. Latvijas valsts bija dzimusi.

Neatkarīgās Latvijas idejas īstenošanu neapšaubāmi veicināja tie starptautiskie apstākļi, kas izveidojās Pirmā pasaules kara un Krievijas revolūcijas gaitā: “Taču mērķis nekad nebūtu sasniegts,” raksta latviešu vēsturnieks Uldis Ģērmanis, “ja latviešu sabiedrības politiski aktīvajā daļā jau laikus nebūtu nobriedusi politiskā nacionālisma ideoloģija, un latviešu centrālās politiskās organizācijas nebūtu mērķtiecīgi un neatlaidīgi cīnījušās par latviešu programmas maksimālo prasību – suverēno Latviju”.

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

    Aktuāli, Jaunumi, Klaušinieku māja un ekspozīcija, Latvijai 100