Turaidas
muzejrezervāts


Trijkāju trauki Turaidas pilī 16.–18. gadsimtā


Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas vairāk nekā 88 tūkstoši krājuma vienības, kuras uzskaitītas dažādās kolekcijās. Viena no bagātākajām kolekcijām ir Arheoloģijas kolekcija, kurā glabājas arī Turaidas pilī atrastās senlietas. Tās nosacīti var iedalīt divās daļās: uz Gaujas lībiešu (jeb līvu) kultūrai attiecināmās (XI – XIII gs.) un viduslaiku mūra pils perioda priekšmeti (XIII – XVIII gs.). Visi šie atradumi pārstāv dažādu veidu priekšmetu grupas: rotaslietas: gredzeni, piekariņi, aproces, saktas; darba rīki un instrumenti: cirvji, īleni, naži, adatas, kalti, veseri, naglas, viras; pils celtniecībā izmantotās būvdetaļas: ķieģeļi, jumta kārniņi, apdarināti akmeņi, krāsns podiņi u.c. Par kara darbību liecina ieroči un bruņojums: bultu un šķēpu uzgaļi, lielgabalu un musketu lodes, bruņu un ieroču detaļas. Par saimniecisko rosību norāda plaši pārstāvēti sadzīves priekšmeti, piemēram: keramikas, metāla un stikla trauku lauskas, koka un kaula izstrādājumi, viduslaiku keramikas pīpju fragmenti, dažādu gadsimtu monētas (sākot ar XII gs.), dekoratīvi apkalumi. Visu minēto un citu nenosaukto grupu senlietu paraugi apskatāmi Turaidas pils ekspozīciju telpās, bet izstādītie arheoloģiskie priekšmeti ir tikai daļa no muzeja krājumā esošā.

Turaidas muzejrezervāts vairāku gadu laikā jau izdevis 6 krājuma priekšmetu katalogus, un šī gada pavasarī klajā nāks jauns krājuma priekšmetu katalogs „Turaidas pils 10.–19. gadsimta keramikas trauki”.  Lai šo publikāciju sagatavotu, bija jāapstrādā daudzi tūkstoši māla trauku lausku, kas tika atrastas Turaidas pilsdrupās laikā no 1976. līdz 2000. gadam prof. Jāņa Graudoņa vadībā notikušajos izrakumos. Šoreiz piedāvājam ieskatam stāstu par vienu keramikas izstrādājumu grupu – Turaidas pilī izmantotajiem virtuves traukiem – trijkājiem.

Vēlo viduslaiku virtuve ar metāla trijkājiem uz pavarda. 1485. gada vācu kokgriezums

Vēlo viduslaiku virtuve ar metāla trijkājiem uz pavarda. 1485. gada vācu kokgriezums

  Drēgnos rudens un ziemas vakaros, atgriežoties mājās pēc aukstumā un mitrumā pavadītas dienas, ļaužu vēderus gan tagad, gan pirms daudziem gadsimtiem sasildīja un locekļiem jaunu spēku deva karsts dzēriens vai kūpoša vira, smaržīgs sautējums vai siltas pankūkas. Arī vasarā ļaudis ēda vārītu ēdienu, kaut gan tad maltīti varēja baudīt arī padzisušu. Lai pagatavotu karstu ēdienu, nepieciešami ugunsdroši trauki. Izturīgākie un ilgāk lietojamie ir metāla katli, bet viduslaikos un agrajos jaunajos laikos tikai bagātākās mājsaimniecības spēja atļauties dārgus vara vai bronzas grāpjus. Kā liecina vācu vēsturnieku atrasti saimniecības izdevumu pieraksti, 13. gadsimtā metāla katls maksāja tikpat, cik viena aita, bet lielu izmēru grāpji bija vēl dārgāki. Turaidas pils izrakumos ir atrasti atsevišķi metāla katlu fragmenti, bet to ir maz. Visā pils pastāvēšanas laikā par vārāmajiem traukiem plaši izmantoti daudz lētākie keramikas izstrādājumi.

Jau Turaidas koka pils iedzīvotāji lībieši 10.–12. gadsimtā lietoja melnus māla podus ar apaļu vai plakanu dibenu – vairāku darinājumu izskats pēc izrakumos atrastām lauskām rekonstruēts zīmējumos un būs apskatāms jaunajā katalogā. Lībiešu podos ēdiens tika gatavots ugunskura liesmās. Kad 13. gadsimtā vācieši Turaidā uzcēla mūra pili, tās virtuvē sāka izmantot vācu podnieku gatavotus tumšpelēki apdedzinātus bumbveida podus ar trim īsām kājiņām. No tiem Turaidā atrastas pavisam mazas drumstalas. Pelēkajiem podiem laika gaitā pakāpeniski pieauga kāju augstums, mainījās sānu izliekums un rokturu forma, bet nemainīga palika ēdiena gatavošana, trauku liekot tieši gailošās oglēs. Vēlajos viduslaikos sāka būvēt zemus pavardus, kuru virsmas atvērumiem cauri lauzās liesmu mēles. Tomēr lielākoties piļu virtuvēs līdz pat 18. un 19. gadsimtam saglabājās zem apvalkdūmeņa ierīkots vaļējs pavards.

Pamazām viduslaiku podnieku amata prasme uzlabojās, apdedzināšanas laikā ceplī tika papildus pievadīts gaiss, un keramika vairs neapkvēpa melna, bet gan saglabāja sarkanā māla toni. Kā noskaidrojuši dažādu valstu arheologi, 15. gadsimta otrajā pusē Ziemeļeiropas pilīs un pilsētās pelēkos virtuves traukus sāka aizstāt sarkanmāla izstrādājumi. Arī Turaidas pilī 16. un 17. gadsimtā cepšanai un vārīšanai izmantoti no sarkana māla darināti vārāmie trauki – trijkāji. Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas daudzi simti sarkanmāla trijkāju sānu lausku un arī lielāki kāju un rokturu fragmenti. Tagad tie liecina par milzīgo keramikas trauku daudzumu, kas kādreiz izmantots pils virtuvē. Diemžēl neviens trijkājis nav saglabājies vesels. Tikai no dažiem eksemplāriem atrasts pietiekami daudz fragmentu, lai rekonstruētu kādreizējo trauka formu. Kataloga sagatavošanas laikā izgatavots viena trijkāju podiņa rekonstrukcijas zīmējums, bet vienai trijkāju pannai mūslaiku materiālā restaurēts viss apjoms.

16.–17. gs. keramikas trijkāju podiņa rekonstrukcija no Turaidas pilī atrastām lauskām. Andas Bērziņas zīmējums

16.–17. gs. keramikas trijkāju podiņa rekonstrukcija no Turaidas pilī atrastām lauskām. Andas Bērziņas zīmējums

Šķirojot un grupējot Turaidas trijkāju lauskas, tika noskaidrots, ka senie trauki pārstāv gan dziļus podus, gan seklas pannas. Trijkāju podiem ir nošķeltas lodes formas korpuss ar platu atvērumu. To apņem profilēta apmale, bet zemāk veidota iežmauga jeb trauka kakls. Virpošanas laikā ārpusē visapkārt poda sāniem sekli ievilktas horizontālas koncentriskas rievas, kas uzskatāmas par vienkāršu rotājumu. Sarkanmāla traukiem trīs puļķveida kājas gatavotas slaidas un ievērojami augstākas nekā viduslaiku pelēkajiem lodveida podiem. Trauka sānos ērtākai pacelšanai pievienots rokturis. Vēlajos viduslaikos lokveida osu parasti novietoja vertikāli, augšgalu pielipinot pie trijkāju poda apmales, bet apakšdaļu – pie korpusa vidusdaļas. Jauno laiku sarkanmāla trijkājiem veidots cilindrisks rokturis, kuru piestiprināja trauka sāniem līmeniski vai ieslīpi, roktura galu pavēršot nedaudz uz augšu. Atšķirībā no podiem pannas ir lēzenas, tām veidota plakana vai viegli ieliekta apakšdaļa un nedaudz augšup pacelta sānu apmale.

Pēc Turaidā atrastajiem fragmentiem spriežams, ka trijkāji bijuši dažāda lieluma. Nolūzušās kājas ir no 3 līdz 7 cm garas. Mazāko podiņu augstums, kājas ieskaitot, bijis 10–15 cm, un tiem varēja būt nepilna puslitra tilpums. Lielāko podu augstums un atvēruma diametrs sasniedza 15–20 cm – tādos varēja ieliet vienu vai divus litrus viruma. Trijkāju pannu 25–30 cm lielais diametrs ļāva vienlaikus sacept porcijas vairākiem ēdājiem.

Jau vēlajos viduslaikos trijkājus sāka glazēt. Sākotnēji praktiskos nolūkos ar dažādu toņu vienkrāsainu zaļu, dzeltenu vai brūnu svina glazūru klāta trauka iekšpusē, lai pods vai panna nelaistu cauri šķidrumu, lai sienas porās neieķertos ēdiena pārpalikumi un virsma būtu vieglāk mazgājama. Vēlāk labāka izskata dēļ glazūra klāta arī trauka augšdaļai no ārpuses. Par svina kaitīgo ietekmi uz cilvēku veselību tolaik vēl neviens nezināja. Izrakumos atrasto trijkāju neglazētā apakšpuse parasti ir apkvēpusi, kas norāda par trauka kādreizējo izmantošanu pavardā virs kvēlojošām un dūmojošām oglēm. Keramikas trijkājus novietoja pavarda malā, kur bija mazāks karstums, lai ēdiens lēnām virtu. Mazajos podiņos varēja sasildīt atsevišķu ēdāju porciju vai vārīt mērci. Vidējos un lielos trijkāju grāpjos gatavoja putraimu putras, augļu un dārzeņu zupas un sautējumus vairākām personām, bet seklajos trijkājos jeb pannās cepa olas vai pankūkas.

Turaidas pilī 16.–17. gs. izmantota keramikas panna – vācu meistara gatavots trijkājis. Restaurējusi Jana Lībiete, foto: Agris Tabaks

Turaidas pilī 16.–17. gs. izmantota keramikas panna – vācu meistara gatavots trijkājis. Restaurējusi Jana Lībiete, foto: Agris Tabaks

Starp Turaidas pilī atrastajām trijkāju lauskām ir gandrīz 100 cilindra formas rokturu, kas nolūzuši podiem un pannām. Rokturi ir 5–8 cm gari – īsākie droši vien bija pievienoti maziem podiņiem, un tos varēja satvert trijos pirkstos, bet lielākie rokturi bija jāapņem ar visu plaukstu. Rokturi ir gan viengabala masīvi veidojumi, gan dobi jeb cauruļveida darinājumi. Tiem ir vairāku veidu galu noslēgumi, un daži uzkrītoši atgādina fallu. Bez tam daudziem trijkājiem abpus rokturim redzamas divas nelielas bedrītes – izteiksmīgi amatnieka īkšķu nospiedumi. Pirmajā brīdī nav skaidrs, kāpēc vienkāršiem ikdienā lietojamiem virtuves traukiem podnieki gatavoja tik izteiksmīgus rokturus. Lasot literatūru, uzzinām Ziemeļeiropas keramikas pētnieku secinājumu, ka 16.-17. gadsimta māla trauku formā un rotājumā biežāk nekā kristīgā tematika sastopama auglības simbolika. Ne tikai fallisks atveids trauka rokturī, bet arī viens otram blakus novietoti divi apļi varēja tikt uztverti kā simboliskas zīmes, kas atgādināja par traukā esoša ēdiena spēju atjaunot spēkus, atgūt dzīvesprieku un domāt par laulību, ģimeni un atvasēm.

Turaidas pilī 17. gs. vai 18. gs. pirmajā pusē izmantots keramikas katls – no Nīderlandes ievests trijkājis. Restaurējusi Inta Tiltiņa, foto: Agris Tabaks

Turaidas pilī 17. gs. vai 18. gs. pirmajā pusē izmantots keramikas katls – no Nīderlandes ievests trijkājis. Restaurējusi Inta Tiltiņa, foto: Agris Tabaks

Turaidas pilī lielā skaitā atrastie trijkāju podi un pannas ar augstām, slaidām kājām, kas reizēm kā ragi nedaudz ir izliektas uz āru, un raksturīgām dziļi iespiestām īkšķu bedrītēm abpus cilindriskajam rokturim ir ievesti no vācu zemēm vai tos uz vietas gatavojuši vācu podnieki. Līdzīgi 16.–17. gadsimta trijkāji lielā skaitā atrasti arheoloģiskajos izrakumos Ziemeļvācijas pilīs un pilsētās. Salīdzinoši nelielā skaitā Turaidā atrastas arī atšķirīgu trijkāju podu un podiņu lauskas. Tiem raksturīgas īsas, strupas kājiņas un divas osas, kas kā smaili paceltas ausis novietotas vertikāli abpus augšmalai, bet trauka iekšpusi un ārpuses lielu daļu klāj tumši dzeltena vai dzelteni brūna svina glazūra. Tādi trijkāji ievesti no Nīderlandes, kur dažādās podnieku darbnīcās no 16. līdz 18. gadsimtam lielā daudzumā gatavoti keramikas vāramie trauki. Tiem lielākoties ir noapaļots bikonisks korpuss, kas atgādina viegli saplacinātu lodi, bet 17. gadsimta otrajā pusē parādās arī trijkāji zema cilindriska katla formā. Viens no šādiem eksemplāriem restaurēts no Turaidas pilsdrupās atrastām lauskām un kādreiz varēs papildināt muzeja ekspozīciju.

Augstmaņi un kalpi, muižnieki un mežacirtēji, kareivji un amatnieki, istabmeitas, govju slaucējas un zirgu puiši – raiba bija Turaidas muižas saime pils pastāvēšanas pēdējos gadsimtos. Šodien vairs precīzi nevar pateikt, no kuriem keramikas traukiem kurš saimes loceklis kādreiz ēdis, bet brokastu un vakariņu ēdieni droši vien visiem tika vārīti lielajos māla trijkājos.

Ieva Ose Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

    Aktuāli, Jaunumi  

Turaidas muzejrezervāts