Šogad paliek 130 gadu, kopš 1889. gada 6. jūnijā tika atklāta dzelzceļa satiksme līnijā Rīga-Valka-Pleskava ar pieturvietu Siguldā, kā rezultātā sākās strauja Siguldas kā kūrortpilsētas izaugsme.

Sliežu ceļu sākotne meklējama tālā pagātnē – jau senie grieķi riteņu ērtākai ripošanai akmeņu klātās ielās un ceļos ierīkoja šauras, akmeņos iecirstas rievas. Doma par sliedēm virs ceļa virsmas radās 17. gadsimtā, kad Anglijā un Vācijā ogļu pārvadāšanai sāka ierīkot sliežu ceļus ar brusveidīgām koka sliedēm, pa kurām varēja virzīt vagonu riteņus.

19.gadsimta sākumā pa nu jau no dzelzs būvētiem sliežu ceļiem sākotnēji pasažierus un preces pārvadāja, izmantojot zirgu spēku. Pēc vairākiem eksperimentiem ieviesa spējīgāku vilcējspēku – tvaika lokomotīvi – pirmo reizi to satiksmē izmantoja 1829. gadā Anglijā. No Anglijas dzelzceļu būve izplatījās citās Eiropas un Amerikas valstīs. Krievijas impērijā, kuras sastāvā tolaik atradās arī Latvija, pirmo tvaika dzelzceļa līniju Sankt-Pēterburga–Pavlovska izbūvēja 1838. gadā. 19. gadsimta 2. pusē dzelzceļu būve vērsās plašumā un garumā. Būvniecības projektus vadīja galvenokārt angļu un citu rietumvalstu inženieri, tajos ieguldīja gan privātos, gan valsts līdzekļus.

Dzelzceļu būve ritēja galvenokārt no Krievijas centrālajiem apgabaliem uz Latvijas ostām – Rīgu, Liepāju un Ventspili. Latvijas teritorijā pirmā dzelzceļa līnija tika atklāta 1861. gada 12. septembrī – tas bija 208 km garais Rīga–Daugavpils dzelzceļš, ko būvēja Rīgas–Dinaburgas dzelzceļa sabiedrība.

1889.gadā tika pabeigts un atklāts Rīga–Pleskavas dzelzceļš, kas Latvijas teritorijā savienoja Rīgu ar Valku. Tas tika būvēts par valsts līdzekļiem, galvenokārt militāru apsvērumu dēļ. Ceļa posmā no Rīgas līdz Cēsīm Sigulda bija paredzēta kā lielākā stacija. Dzirdēta versija, ka sākotnēji šī dzelzceļa līnija bijusi plānota caur Allažiem, bet kņazs Nikolajs Kropotkins, izmantojot savu ietekmi un pazīšanos, panāca tās novirzīšanu cauri Siguldai. Šāda ziņa gan liekas nepatiesa, jo dzelzceļa līnija tika ieplānota un nosprausta jau 1885.–1886. gadā. Tā kā N. Kropotkins dzimis 1872. gadā, grūti ticēt, ka viņam esot 13 – 14 gadus vecam, būtu kādas iespējas ietekmēt un mainīt tik svarīgu projektu. Ko tādu, visticamāk, nebūtu varējusi paveikt arī tolaik aktīvā kņaze Olga Kropotkina. Jāņem vērā tas, ka šo dzelzceļa līniju būvēja valsts galvenokārt militāriem mērķiem – kara gadījumā pa to bija paredzēts pārvietot karaspēku un kara materiālus. Tādēļ starp Rīgu un Valku dzelzceļa trasi vajadzēja virzīt pa iespējami taisnāko un īsāko maršrutu, turklāt savienojot arī ceļā esošās, tolaik nozīmīgākās pilsētas – Valmieru un Cēsis. Paskatoties kartē, redzams, ka velkot dzelzceļu caur Allažiem, tas mestu lielu un galīgi nevajadzīgu līkumu. Tādēļ daudz ticamāk liekas, ka līnija jau sākotnēji tika nosprausta cauri Siguldai un tas nav Kropotkinu nopelns, bet gan vēlāks piepušķojums šo kņazu patiesajam ieguldījumam Siguldas izaugsmē.

Jaunā dzelzceļa būvniecība plaši tika atspoguļota tā laika presē. Tā 1886. gada avīzē “Mājas Viesis” minēts, ka Siguldas stacijas vieta iezīmēta “1 versti no muižas uz šosejas pie Gāles krogus birzītē”. Turklāt “to būšot ierīkot jo plašu un greznu, jo paredzams, ka tur saradīsies daudz “Vidzemes Šveicijas” apmeklētāju”.

1887.gadā līnija starp Rīgu un Cēsīm jau bija tiktāl gatava, ka pa to varēja braukt darba vilciens, vadājot strādniekus un materiālus. 12. augustā Siguldas dzelzceļa stacijai ielika pamatakmeni, ko “vietējās inteliģences un dzelzceļa būves priekšniecības klātbūtnē Lēdurgas pareizticīgas draudzes priesteris iesvētīja”.

1887.gada pavasarī Vidzemes dzelzceļā atsākās darbi. “Dzelzceļa brauciens pēc garās ziemas atkal parādījies mūsu pusē. Bij kādi 14 vagoni, ka piekrauti slīperiem. Inčukalna mežā gar dzelzceļa sliedēm nokrauts līdz 60 000 gabalu slīperu un brusu… Priekš slīperu novešanas stāpeļplacī uz 6. aprīli pastellēti 200 zirgu…” – tā vēsta avīze “Balss”. Turklāt “Siguldas muižas īpašniece, kņaze Kropotkina priekš zaļumniekiem un ceļotājiem, kuri grib apmeklēt “Vidzemes Šveiciju”, liek nākošās dzelzceļa stacijas tuvumā būvēt lielu viesnīcu, kurā ceļotāji taps labāk uzņemti nekā līdzšinējos krogos”. 1888. gadā minētajai “greznajai divstāvu restorācijai no skaldītiem laukakmeņiem 1. stāvs būs drīzumā gatavs”.

Bija paredzēts, ka jau 1888. gada vasarā būs regulāra satiksme ar Rīgu, bet darbi kavējās. Līdz Siguldai jaunais dzelzceļš bija gandrīz gatavs, turpretim augšpus Cēsīm pie tā vēl bija daudz darba. Tomēr pirmais brauciens ar pasažieriem notika vēl pirms dzelzceļa oficiālās atklāšanas. 1888. gada 17. un 18. jūnijā uz vispārējiem latviešu III dziedāšanas svētkiem brauca vietējo un apkārtējo pagastu koru dalībnieki. Brauciens gan bija bez ērtībām – uz darba platformām, ar kurām veda materiālus, bet vēsturisks – pirmais ar pasažieriem Vidzemes dzelzceļā. Tajā vasarā un rudenī nerima arī darbi, lai līdz ziemai pabeigtu Siguldas staciju. Oktobrī uz to pavērās šāda aina: “Siguldas stacija starp Rīgu un Cēsīm būs tā lielākā… Pats vokzals (stacija) ir no apēvelētiem, apaļiem, tagad vēl nekrāsotiem baļķiem būvēts, 8 asis gara un 5 asis plata (t.i. apmēram 16x10 metri) vienstāva ēka ar zaļi krāsotu skārda jumtu…” Dzelzceļa stacijas tolaik bija stipri līdzīgas – viena parauga, standarta koka būves. Arī Siguldai tuvākās – Inčukalnā, Ieriķos, Cēsīs – ne ar ko daudz neatšķīrās viena no otras. Kā izņēmums jāmin galastacijas Rīga un Valka – tās celtas kā masīvas mūra ēkas.

Pasažieru regulāra braukšana pa Vidzemes dzelzceļu sākās 1889. gada 6. jūnijā – “viens brauciens rītā piecos un piecās minūtēs, iet cauri un divi pa vasaras laiku tikai līdz Siguldai”. Cena līdz Rīgai – 67 kapeikas. Braukt gribētāju skaits tajā vasarā pārsniedza gaidīto. Nerimstošā drūzma brīvdienās drīz radīja sašutumu par dzelzceļa valdes darbu. Arī stacija Siguldā jau tūlīt pēc atklāšanas izrādījās braucēju pūļiem par mazu. Taču jau 1892. gadā iesvētīja “stipri palielināto Siguldas stacijas ēku”, kas bija “trīskārt tik liela kā agrāk”. 1893. gadā no 1. maija līdz 15. septembrim braucienos no Rīgas uz Siguldu ieviesa turp-atpakaļ biļetes – retūrbiļetes, to cena bija 30% lētāka. 1895. gadā varēja iegādāties jau gada, sezonas (4 mēneši) un mēneša biļeti.

Dzelzceļš pulcēja ne tikai zaļumniekus vien. Izmantojot burzmu, darbojās “kabatu un somu speciālisti”. Tā 1891. gadā Jāņu laikā “braucienā uz Siguldu vienā pašā vagonā četrām personām kabatas grāmatiņas ar naudu tikušas nozagtas”. Līdzīgi gadījumi tā laika presē aprakstīti bieži. Taču reizēm notikuši arī neparastāki gadījumi. Tā piemēram, avīze “Mājas Viesis” 1890. gadā apraksta kādu kuriozu: “…pagājušā nedēļā vedot pa jauno dzelzceļu starp Cēsīm un Rīgu, pret Siguldu izbēguši iz vagona divi pērtiķi, oran-gutangi. Tie esot manīti papriekš Jaunpilī, (tā tolaik sauca Zaubi) tad Madlienas mežos. Viņi uzkrītot briesmīgā vīzē cilvēkiem un tos nogalinot. Sieviešos noķēruši, tie vedot uz savu midzeni un turot sev par biedriem. Tā kā abi izbēgušie esot tēviņi, tad tādā vīzē viņi mēģinājot sev sievas iegūt caur nolaupīšanu. Oran-gutangu īpašnieks izsolījis 400 rbļ lielu prēmiju, kas pērtiķus viņam varētu dzīvus nodot, turpretī 100 rubļus tam, kas viņus nogalinās…” Katrā ziņā, ceļot pa dzelzceļu nav bijis garlaicīgi.

Toreizējās tvaika lokomotīves reti bija aprīkotas ar “dzirksteļu ķērājiem”, rezultātā izcēlās bieži ugunsgrēki līniju malās. 1893. gadā nodega mežs Siguldas daļā, Inčukalna pusē un pie Ropažiem. Ceļu ministrija pēc izmeklēšanas dabūja samaksāt mežu īpašniekiem: kņazam Kropotkinam 4500, baronam Volfam 4300, baronam Grīnvaldam 1800, grāfam Manteifelam 2200 rubļu. Pēc tam no dzelzceļa valdes tika gādāts “ka dzirksteles iz lokomotīves vairs neskrietu ārā”.

Neskatoties uz šādiem traucēkļiem, sākoties jaunajam, 20. gadsimtam, atpūtnieku braukšana uz Siguldu – Vidzemes Šveici izveidojās par tradīciju, jo auga pilsētnieku skaits un viņu rocība. Auga un attīstījās arī Sigulda kā kūrortpilsēta – lielā mērā pateicoties tieši dzelzceļam, kas veicināja atpūtnieku pieplūdumu.

Diemžēl pilsētas uzplaukumu pārtrauca 1. pasaules karš. Tā laikā Sigulda atradās piefrontes joslā. Rezultātā tika nopostītas daudzas ēkas, tai skaitā arī Siguldas pirmā dzelzceļa stacija.

Egils Jemeļjanovs Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Rakstā izmantoti atsevišķi fakti no Uģa Niedres pētījuma “Zaļumnieki Vidzemes Šveicē” un seni attēli no autora kolekcijas Raksts publicēts žurnālā "Siguldas Avīze", 2019, Nr.2