2018.gada 8. septembrī, atzīmējot Turaidas muzejrezervāta 30. gadadienu, lasītāju vērtējumam tika nodots jauns muzeja izdevums – grāmata “Turaidas muižas Šveices māja” – plašs, 207 lappuses biezs, ar 120 attēliem ilustrēts pētījums par vienu no savdabīgākajām Turaidas muižas ansambļa celtnēm. Grāmatu sarakstījuši mākslas zinātnieki Ina Līne un Dainis Bruģis, bet tās dizainu veidojusi māksliniece Inese Hofmane. Grāmatas tekstu papildina visu tajā minēto personu rādītājs, bet latviešu valodā nelasošai auditorijai tās saturu spēj atklāt pietiekami izvērsts kopsavilkums un visu grāmatā iekļauto attēlu anotācijas angļu valodā. Jaunais izdevums nopērkams Turaidas muzejrezervāta apmeklētāju centrā, un tā cena ir 10.00 euro.

Grāmatas specifiku lielā mērā noteicis apstāklis, ka pētījuma objekts – Turaidas Šveices māja – līdz mūsu dienām nav saglabājusies (tā aizgāja bojā 1944. gada oktobrī, kad Turaidu šķērsoja frontes līnija), tāpēc ēkas pētniecība, atšķirībā no daudzu citu, vēl pastāvošu vēsturisko būvju izpētes, balstīta galvenokārt arhīvu dokumentos, publikācijās un atmiņu pierakstos, savukārt vizuālais priekštats par ēku gūts, rūpīgi pētot līdz mūsu dienām nonākušās litogrāfijas, fotoattēlus, pastkartes, uzmērījumus un pārbūvju projektus.

Lai gan uzdevums atšķetināt zudušas, vairs neeksistējošas celtnes būvvēsturi nav viegls, apkopojot Turaidas muzejrezervātā jau gadiem krāto informāciju, vēlreiz pārskatot arhīvu un bibliotēku materiālus, “pārsijājot” grāmatās un periodikā publicētās ziņas, kā arī rūpīgi izanalizējot vēsturisko attēlu sniegto informāciju, autoriem izdevies izveidot visai detalizētu pārskatu ne vien par Turaidas Šveices mājas un to ietverošā saimniecisko ansambļa vēsturi turpat divu gadsimtu garumā, bet arī par daudziem ar to saistītu cilvēku likteņiem. Būtisku pienesumu līdz šim zināmajiem faktiem devusi iepazīšanās ar ēkas priekšpēdējā un pēdējā īpašnieka tuviniekiem, kā rezultātā grāmatu bagātinājuši gan agrāk nezināmi vēstures fakti (īpaši attiecībā uz 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma pārbūvēm), gan virkne līdz šim nepublicētu fotoattēlu.

Grāmatas teksts strukturēts vienpadsmit nodaļās, no kurām pirmā ievada tēmas specifikā, skaidrojot jēdziena “Šveices māja” izcelsmi un nozīmi, uzskaitot iemeslus Alpu etnogrāfiskās celtniecības formu un motīvu izplatībai Eiropā un sniedzot īsu ieskatu tā sauktā “Šveices stila” aizsākumos Latvijā, kur šis būvmākslas virziens sākotnēji visplašāko izpausmi guva tieši tūristu izmitināšanai paredzēto pansiju arhitektūrā. Pārejot jau pie konkrētā objekta analīzes, grāmatā analizēti iemesli, kāpēc hronoloģiski tik agra “Šveices stila” būve tapusi tieši Turaidā, kur tā aizstāja pirms tam šajā vietā pastāvošo Baznīckrogu, un šis fenomens skaidrots saistībā ar toreizējā Turaidas muižas īpašnieka Lorenca Baltazara fon Kampenhauzena (1781–1830) spožo personību – gan viņa ilgstošo kāzu ceļojumu pa Eiropu, kura laikā jaunā ģimene apmeklēja arī Šveici, gan viņa aizrautību, lai neteiktu – apsēstību, ar visu anglisko, kā rezultātā Turaidā tapa plašs, ar tālām skatu  perspektīvām, stādījumiem, krāsotiem soliņiem un citām būvēm papildināts ainavu parks. Arī meklējot konkrētās ēkas iespējamos ietekmes avotus, grāmatas autori norādījuši uz tās līdzību atsevišķu tā laika britu arhitektu, īpaši P. F. Robinsona (1776–1858), projektētām šāda tipa celtnēm, vienlaikus gan nenoraidot arī Kampenhauzenu dzimtā pastāvošo leģendu, ka ēka celta pēc kāda konkrēta no Šveices atvesta attēla parauga.

Tā kā Turaidas Šveices māju citu līdzīgu būvju vidū padara tieši tās neparasti agrais datējums (1828. gads), rūpīgi izvērtēta un vēlreiz apliecināta šī datējuma pamatotība, kas ļaus mums arī turpmāk lepoties ar ēku kā, iespējams, pašu vecāko “Šveices māju” visā Baltijas reģionā. Pēc ierakstiem baznīcas grāmatās apzināti arī 19. gadsimta pirmajā pusē ēku kompleksu no muižas nomājušie krodzinieki – Frīdrihs Jēkabs Dulbergs, kurš ēkā saimniekoja kopš tās uzcelšanas brīža, gan Jānis Veidis, kurš te saimniekoja no 1842. līdz 1852. gadam. Balstoties galvenokārt uz pašiem senākajiem celtnes attēliem – pēc Augusta Matiasa Hāgena (1794–1878) ap 1843. gadu izgatavotās litogrāfijas un pēc Teodora Heinriha Rikmaņa (1810–1848) zīmējuma 1847. gadā iespiestās litogrāfijas – autori rūpīgi analizējuši celtnes sākotnējo arhitektonisko veidolu, bet ēkas plānojums, iekštelpu apdare un iespējamais iekārtojums apcerēts, balsoties jau uz vēlāk zīmētiem ēkas plāniem un analoģijām – šajos aspektos meklējot un atrodot līdzības ar daudzām citām Vidzemes krogu ēkām. Līdztekus Šveices mājai apskatīts arī ar to saistītais saimniecisko ēku komplekss, kurā ietilpa  gan pārtikas klēts un ledus pagrabs, gan krodzinieku kūts un citas saimnieciskas būves, īpašu vērību veltot abām simetriski celtajām stadulām, kuru novietojums perpendikulāri pret garām vedošo ceļu Vidzemē nav gluži tipisks, taču nav arī pilnīgi unikāls.

Tā kā par Šveices mājas viesiem 19. gadsimta pirmajā pusē zināms gauži maz, īpaši atzīmēta ievērojamā astronoma Johana Heinriha fon Mēdlera (1794–1878) un viņa sievas – pazīstamās vācu dzejnieces Minnas Mēdleres, dzimušas Vites (1804–1891) viesošanās ēkā 1849. gada jūnijā, par kuras pierādījumu vēl ilgi kalpoja viņu abu mājas viesu grāmatā pašrocīgi ierakstītie dzejoļi.

Grāmatā dots plašs ieskats Šveices mājā notiekošajā arī 19. gadsimta otrajā pusē, kad tajā saimniekoja krodzinieki Ernsts Stanike, Pēteris Vīgants, Stubenfeldu laulātais pāris, Ludvigs Pētersons un Augusts Rumpēters. Detalizēti pārstāstītas arī tādas ēkas vēstures lappuses kā vietējo kautiņš ar Bērzaines ģimnāzijas audzēkņiem un pasniedzējiem 1885. gada Vasarsvētkos un krodzinieces Elizabetes Stubenfeldes aplaupīšana 1888. gada 27. februārī.

19.gadsimta. 80. gadu sākumā tapuši vecākie ēkas fotoattēli, kuri ļauj apgalvot, ka turpat 40 pastāvēšanas gadu laikā tās veidols bija palicis praktiski nemainīgs.

Šajā laikā Turaidas Šveices māja kalpoja ne tikai kā pansija tūristiem un vietējo ļaužu izklaides vieta, bet arī kā vieta teātra spēlēšanai un kordziedāšanai, par ko gan informācija tikpat kā nav saglabājusies. Laikā no 1848. gada līdz 1872. gadam ēkā ik gadus notika arī Vidzemes skolotāju konferences. Vienā no tām 1869. gadā Ata Kronvalda (1837–1875) latviešu valodā nolasītais (līdz tam konferencēs lietota tikai vācu valoda) referāts “Par mūsu valodu” kļuva par svarīgu pagrieziena punktu ne tikai latviešu valodas attīstībā, bet arī visas nācijas pašapziņas veidošanā.

Divās grāmatas nodaļās aplūkots Šveices mājas kompleksa liktenis laikā no 19. gadsimta 90. gadu beigām līdz Pirmajam pasaules karam, kad, tā toreizējā nomnieka Augusta Rumpētera laikā divreiz (1896. gadā un 1901. gadā) tika veiktas plašākas ēku pārbūves. Ja pirmajā pārbūvē, kuras ietvaros atjaunota satrunējusī Šveices mājas galerija un veikti atsevišķi kosmētiski uzlabojumi, par galveno kļuva dienvidu puses stadulas pārveidošana par traktieri, kas ļāva vienkāršos krogus apmeklētājus nošķirt no “smalkās” pansijas publikas, tad otrās laikā vecā ēkā tika arī ievērojami paplašināta, papildinot to ar jaunu divstāvu mūra piebūvi. Daudz izteiksmīgāku veidolu ieguva arī nesen kā izbūvētā traktiera ēka, kurā izvietojās tējnīca un sīkumpreču veikals. Nav šaubu, ka pirmā remonta nepieciešamību noteica asā konkurence, kādu pēc dzelzceļa līnijas ierīkošanas Turaidas Šveices mājai radīja jaunuzceltās Siguldas pansijas, bet otrā, visticamāk, bija saistīta ar valsts degvīna monopola ieviešanu 1900. gadā, kā rezultātā kroģēšana daudzviet kļuva nerentabla un krogiem nācās vairāk pārorientēties tieši uz pansijas pakalpojumu sniegšanu.

Jāatzīmē, ka krodzinieks Augusts Rumpēters (1862–1938), kura laikā minētās pārbūves notika, iegājis vēsturē ne vien kā visilgāk (24 gadus) saimniekojušais Turaidas Šveices mājas nomnieks, bet arī kā ilggadējs Lēdurgas-Turaidas draudzes priekšnieks.

Pārkāpusi 20. gadsimta slieksni, Turaidas Šveices māja kļuva par dramatisku 1905. gada notikumu liecinieci; 1906. gada janvārī tajā apmetās soda ekspedīcijas kazaku vienība, bet tā paša gada jūlijā ēkas pagalmā tika nošauts kāds meklēšanā izsludināts revolucionārs Grēve. 1912. gadā Turaidas Šveices mājā bija pieejamas 12 istabas ar 25 gultām, un cena par naktsmītni tajā svārstījās no 50 kapeikām līdz 1 rublim.

Pirmā pasaules kara laikā Turaidas Šveices māja tika stipri izpostīta (to 1917. gada augustā un septembrī paveica krievu 12. armijas karavīri), savukārt padomju varas laikā (no 1918. gada decembra līdz 1919. gada maijam) ēkā mitinājās padomju pārvaldes iestādes.

Pēc 1920. gada septembrī pieņemtā Agrārās reformas likuma Šveices mājas komplekss līdz ar citām Turaidas muižas ēkām tika nacionalizēts, un divdesmitajos gados presē figurē galvenokārt saistībā ar dažādiem alkohola tirdzniecības noteikumu pārkāpumiem.

1925.gadā Šveices māju nopirka pēdējā tās nomnieka Augusta Rumpētera dēls un Latvijas brīvības cīņu dalībnieks Augusts Rumpēters jaunākais (1899–1978), kura laikā tā ēkām tika uzlikti jauni skaidu jumti un veikti pirmie remontdarbi. Izvēlējies jurista karjeru, Rumpēters juniors Šveices mājas kompleksu jau 1927. gada pavasarī pārdeva turaidietim Oskaram Šenbergam (1890–1979) – agrākā muižas kalēja dēlam, un pēdējā īpašumā Šveices māja bija līdz pat savai bojāejai 1944. gada rudenī. Šenberga laikā pēc inženiera Jāņa Levana (1899–1955) 1931. gadā izstrādāta projekta tika veikta vēl viena apjomīga ēkas renovācija, pēc kuras daļa telpu turpināja funkcionēt pansija, daļu izīrēja dzīvokļiem, bet vēl pāris telpas tika iznomātas pasta nodaļas un telefona centrāles vajadzībām.

Turaidas Šveices māja (resp., tās vecā koka daļa) nodega 1944. gada oktobrī, kad ēkas pagalmā eksplodējusi vācu armijas degvielas cisterna. Citādi skumjais notikums Šenbergu ģimeni gan paglāba no neizbēgamas izsūtīšanas pēckara gados un ļāva viņiem nonākt “no vācu okupācijas režīma īpaši cietušo personu” sarakstā, pat iegūstot zināmas privilēģijas.

Ugunsgrēkā izdegušo traktiera ēku Šenbergs 1953. gada janvārī atdeva kolhozam, un tā paša gada vasarā ēka tika pielāgota smēdes un garāžas vajadzībām, savukārt dažus gadus vēlāk, taisnojot un paplašinot Siguldas-Inciema ceļu, tika novāktas arī Šveices mājas drupas.

Ideja par Šveices mājas atjaunošanu izskanēja jau 1988. gadā, līdz ar Turaidas muzejrezervāta dibināšanu, un jau tolaik tika veikti pirmie ansambļa arheoloģiskās izpētes darbi. Šādi pētījumi veikti arī vēlāk (pēdējie 2016. gadā), un to rezultātā precizēta ne tikai Šveices mājas, bet arī citu ansambļa zudušo ēku atrašanās vieta. Jau 1989. gadā arhitekte Maruta Strautmale (dz. 1960. g.) izstrādāja Šveices mājas un tējnīcas atjaunošanas projektu, pirmajā paredzot veidot viesnīcu ar desmit numuriem un nelielu kafejnīcu, bet tējnīcas ēkā – veikalus. Projekts netika realizēts, taču uzskatāmi pierādīja vēsturisko ēku atjaunošanas iespējamību. Tā izstrādes laikā veiktie uzmērījumi lieti noderēja arī 1993. gadā, kad tapis vēl viens, šoreiz SIA “INFO” izstrādāts Šveices mājas atjaunošanas projekts.

Turaidas muzejrezervātā 2016. gadā tika renovēta Šveices mājas kompleksam piederīgā kūts ēka, un muzejs joprojām nav atteicies no ieceres atjaunot arī kompleksa galveno ēku. Nav šaubu, ka šīs ieceres īstenošana ne tikai būtiski bagātinātu laika zoba krietni izretināto apbūves ansambli, bet arī radītu vēl vienu nozīmīgu apskates objektu, kura vēsturē saaudušies turpat divu gadsimtu stāsti.

Ina Līne grāmatas “Turaidas muižas Šveices māja” viena no autoriem, Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Raksts publicēts Siguldas Avīzē, 2019, Marts