Turaidas
muzejrezervāts

porno

Turaidas muzejrezervāta krājuma priekšmeti – padomju represiju liecinieki


Klāt ir pavasaris, un priekam par dabas atmodu paralēli ir atmiņas par mūsu tautas likteņos pārdzīvoto. Šogad aprit 70 gadu kopš 1949. gada 25. marta deportācijām.

No Siguldas, Krimuldas un Turaidas apkārtnes laikā no 1941. gada līdz 1949. gadam tika izsūtīti 328 cilvēki, ieskaitot mazus bērnus un sirmgalvjus. Daudz dzīvību paņēma ceļš lopu vagonos, daudz spēka prasīja izdzīvošana skarbajos apstākļos, aukstumā un badā, kad izdzīvošanai liela vērtība bija pat zāles asniņš, skuja vai kartupeļu mizas gabaliņš.

Sejas maska, ko izsūtījumā lietojusi Zigrīda Audze

Sejas maska, ko izsūtījumā lietojusi Zigrīda Audze

Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas dažādus gadsimtus raksturojoši priekšmeti, to skaitā arī vēstures liecības par represēto Turaidas apkārtnes iedzīvotāju likteņiem. Viens no būtiskiem izsūtījuma laiku raksturojošiem avotiem ir cilvēku atmiņas. Par Sibīrijā Tomskas apgabalā  pavadīto laiku savās atmiņās stāsta siguldiete Marta Meņģele: “Klimats Tomskas apgabalā bija mums diezgan smagi panesams, īpaši Sibīrijas odi un citādi sīki kukaiņi. Mēs tur pārslimojām ar dēlu malāriju. Vietējie bija pieraduši pie tiem un neslimoja.” Paglābties no kukaiņu kodumiem varēja tikai paslēpjoties aiz kāda sejsega vai maskas. No zirgu astriem pītu ovālu tīklu, kas iešūts auduma kapucē, Turaidas  muzejrezervātam dāvinājusi Zigrīda Audze, kura to lietojusi izsūtījuma laikā 20. gadsimta 50. gados.

Tekstilizstrādājumu kolekcijā ir izšūtas sedziņas, galdauti, sienas segas, kas darinātas atrodoties izsūtījumā Sibīrijā. No Turaidas “Lejasslūnām” uz Tomsku izsūtītā Aina Platonova stāsta: “Vakaros izšuva krustdūrienā nelielas sižetiskas ainiņas. Audumu jau 50. gadu sākumā varēja nopirkt. Izšuvumu raksti un paraugi bija uz tādām lapām sazīmēti”. Ierosmi kaut ko darināt varēja gūt arī Sibīrijas dabā – nelielajā Ainas Platonovas darinātajā sienas dekorā izšūta brūna vāvere uz tumši zila auduma pamata. Apstākļi ne tuvu nebija tie vieglākie, taču mazas lampiņas gaismā tapuši skaisti smalki darbi, kuru izpildījums ir ļoti meistarīgs.

Ainas Platonovas Sibīrijā izšūtā vāvere

Ainas Platonovas Sibīrijā izšūtā vāvere

Ainas Platonovas atmiņās minēts, ka mācību laikā Tomskas arodskolā latviešu meitenes pa vakariem darinājušas apkaklītes rišeljē tehnikā, lai padarītu glītākas savas arodskolas piešķirtās kleitas. Tieši ar skaistajiem rokdarbiem un akcentiem apģērbā izsūtītās meitenes atšķīrušās no vietējām. 20. gadsimta 50. gadu vidū dažviet jau parādījusies iespēja nopirkt diegus, taču rokdarbiem vajadzīgos materiālus iespēju robežās sūtījuši no mājām, no Latvijas. Izšuvumu zīmējumi un musturi doti no rokas rokā, meitenes dalījušās savā starpā. Izšuvumi lielākoties ir krustdūrienu tehnikā, bet malas apstrādātas ar cauro vīli.

Par spīti grūtajiem apstākļiem tekstilizstrādājumos valdošās krāsas ir košas un dzīvespriecīgas. Krāsaini izšuvumi rotā galda sedziņas, galdautus un sienas segu, ko Tomskas apgabala Čainskas rajona Vorgatjoras ciemā vakaros petrolejas lampas gaismā darinājusi Daina Straume. Sienas sega priecē ar savu eksotisko pāvu izšuvumu uz melnā auduma pamata. Darbam pielietota gan aplikāciju tehnika, gan vairāki izšuvuma dūrienu veidi.

Straumes Dainas izšūtā sienas sega

Straumes Dainas izšūtā sienas sega

Šodien varam tikai minēt, kas rosinājis izšūt tieši tādu ainu, kas ir tālu no latviskā un arī Sībīrijā sastopamā. Iespējams, ka zīmējumos ir bijuši šādi sižeti, vai varbūt tas redzēts kādā gatavā sienas dekorā. Galdautos un sedziņās dominē puķu motīvi sārtos, violetos, zilos un zaļos toņos.

Zinta Blumberga ar draugu savas mātes šūtajā kleitā 1956. gadā

Zinta Blumberga ar draugu savas mātes šūtajā kleitā 1956. gadā

No balta kokvilnas auduma darināta kleita un blūze, ko savām meitām Zintai un Birutai izsūtījuma laikā Krasnojarskas apgabala Opokas sādžā šuvusi Anna Blumberga, bagātīgi rotātas krāsainām puķēm. Muzeja krājumā kopā ar kleitu un blūzi, iegūtas arī fotogrāfijas, kurās meitenes tērpušās šajos apģērbos. Krājumā glabājas arī tolaik vēl jauno meiteņu Zintas un Birutas izšuvumi krustdūriena tehnikā. Uz auduma izšūts augļu trauks un arbūzs priekšplānā, uz cita auduma – ainiņa ar baznīcu. Darbi izceļas ar krāsu košumu, iespējams, ka to noteica pieejamie diegi.

Pārsteidzoši smalks ir Birutas Eihvaldes Omskas apgabala Lukjanovkas ciemā darinātais aizkars rišeljē tehnikā. Aplūkojot šo izšuvumu tuvāk, redzams, ka katrs dūriens ir precīzs turpinājums iepriekšējam, visi vienādā garumā.

Jāņu svinības izsūtījumā Amūras apgabala Seriševā

Jāņu svinības izsūtījumā Amūras apgabala Seriševā

Cilvēki svešā zemē dzīvoja, ilgodamies pēc mājām, tautieši pēc iespējas centās satikties un pabūt kopā. Siguldietes Martas Meņģeles atmiņās pieminēti svētki: “Mēs, latvieši arī turpinājām savas svētku tradīcijas – svinējām Ziemassvētkus, Līgo svētkus, cik nu bija iespējams tādus svētkus sev radīt.” Uz Amūras apgabala Seriševu izsūtītā Veronika Zilgalve muzejam dāvinājusi vairākas fotogrāfijas un rokdarbus. Vienā no šiem fotoattēliem iemūžināts mirklis no Jāņu svinēšanas Amūras apgabala Seriševā.

Tiklīdz dzīves apstākļi kaut mazliet uzlabojās un parādījās iespēja kaut ko nopirkt, turaidietis Mārtiņš Krastiņš, kas izcieta sodu Džezkazganas nometnē, tolaik Kazahijas PSR, iegādājās mandolīnu, un kopā ar dažiem domu biedriem nodibināja ansambli. Kopīgā muzicēšana priecēja likteņa biedrus un deva tik nepieciešamo uzmundrinājumu.  Muzeja krājumā glabājas koka koferis, kuru pirms atgriešanās Latvijā darinājis  Mārtiņš Krastiņš. Arī šī vīra Džezkazganā pirktais fotoaparāts un ar to izsūtījumā iemūžinātie kadri ļauj ielūkoties pagātnes notikumos.

Mārtiņa Krastiņa Džezkazganā pirktā mandolīna

Mārtiņa Krastiņa Džezkazganā pirktā mandolīna

Arī izsūtījumā jaunie cilvēki iemīlējās un dibināja ģimenes. Aizkustinošs pārdzīvotā  liecinieks ir neliela ģipša skulptūriņa, ko divi represētie latvieši – Voldemārs Pūce un Visvaldis Kraulis dāvinājuši kāzu dienā uz Vorkutu izsūtītajam Edmundam Sosnovskim un Ņinai Kazakovai. Voldemārs Pūce un Visvaldis Kraulis bijuši Vorkutas leļļu teātra dibinātāji un vienīgie šī teātra darbinieki, kas paši darinājuši lelles, un paši arī spēlējuši izrādēs. Pēc soda izciešanas šo cilvēku likteņi izvērtušies atšķirīgi. Voldemārs Pūce ar ģimeni atgriezies Latvijā, strādājis par Operas un baleta teātra direktoru, bet Visvaldis Kraulis palika uz dzīvi Komi, kur kļuva par Siktivkaras galveno mākslinieku. Tā kā naudas līdzekļu dāvanas iegādei viņiem nav bijis, tad to izlēmuši gatavot paši no viņiem pieejamiem materiāliem.

Sibīrijas “Amoriņš”, dāvināts uz kāzām Edmundam Sosnovskim 1958. gadā Vorkutā

Sibīrijas “Amoriņš”, dāvināts uz kāzām Edmundam Sosnovskim 1958. gadā Vorkutā

Figūriņa ir 31 cm augsta, darināta no ģipša, pārklāta ar plānu bronzas krāsas kārtu un novietota uz nelielas kvadrātveida koka pamatnītes. Tajā attēlotais amoriņš kails stāv uz slēpēm, galvā tam ir ausaine un kājās velteņi. Kā īstam Amoram kreisajā rokā ir loks un labajā bulta, ap vidu josta, kurā iestiprināts bultu maks. Šī romantiskā figūriņa ir kā apliecinājums cilvēka gara spēkam un spējai nezaudēt dzīvesprieku jebkuros apstākļos.

Izsūtījuma gadi ir cirtuši neaizdziedējamas rētas represēto cilvēku un viņu dzimtu likteņos. Turaidas muzejrezervāts glabā laika liecības un ar priekšmetu un atmiņu stāstiem vēsta par tautas vēstures lappusēm.

Aija Dzene
Turaidas muzejrezervāta krājuma galvenā speciāliste

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti par krājumu