Turaidas
muzejrezervāts

porno

Stāsts Nr. 8. Darba rīki. 35 stāsti par ekspozīciju “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”


Spīļarkls

Spīļarkls

Turaidas muzejrezervāta krājumā ir vairāk nekā 150 dažādi zemes apstrādes, labības novākšanas un graudu pārstrādes darbarīki – izkaptis, grābeklīši, spriguļi, graudu kuļamais rullis, trejzaru dakšas, vētījamie sieti, dzirnakmeņi un citi priekšmeti liela daļa no kuriem skatāma ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. ”.

Zemes apstrāde 19. gadsimtā bija viens no galvenajiem darbiem, lai zemnieks nodrošinātu iztiku. Savus darbarīkus zemnieki ņēma līdzi arī, dodoties uz muižu pildīt klaušas.  Zemes aršanai Vidzemē no 5. līdz 19. gadsimtam izmantoja spīļarklu.

Lielākā daļa darbarīku palika nemainīgi vairāku gadsimtu garumā. Zemnieka dzīve ritēja saskaņā ar iepriekšējās paaudzēs uzkrātajām zināšanām un paražām. Zemnieki dzīvoja pēc principa, mans vectēvs tā darīja, mans tēvs tā darīja un es tā darīšu.

Spīļarkls bija viegls, taču vienlaikus pietiekami sasmalcināja zemes kārtas, kas bija pilnas ar akmeņiem vai koku saknēm. Spīļarkla koka daļas zemnieki izgatavoja paši, tikai lemesis bija kalēja kalts. Vidzemes muižās 19. gadsimta otrajā pusē sāka lietot rūpnieciski ražotus dzelzs vienlemeša arklus.

Lai izaugtu laba raža, augsne bija jāmēslo. Vidzemē 19. gadsimtā bija vairāki augsnes mēslošanas veidi – līdumu līšana, šķūšu dedzināšana, un lauku mēslošana ar kūtsmēsliem. Lauku mēslošana ar mājlopu mēsliem ir vēsturiska parādība. Šādu augsnes uzlabošanu nepazina līdumu zemkopībā. Eiropā tā izplatījās arābu ietekmē no Spānijas un Merovingu valsts (Francija, 8.gs.) un viduslaikos kļuva par vispārēju parādību. Ilgu laiku satrunējušo mēslu smalcināšana ar rokām un izkaisīšana uz lauka bija vienīgi sieviešu pienākums. 19. gadsimtā, lai kūtsmēslus izkaisītu pa lauku, lietoja mēslu dakšas, kuras mēdza dēvēt par sakumiem jeb sekumiem. Tās bija no cieta koka gatavotas viengabala divzaru dakšas. To zaru galiem uzmauca dzelzs smailes, lai zari, mēslus kraujot, nelūzt.

Augsnes ecēšanai izmantoja ecēšas. Senākais ecēšu veids bija egļu zaru ecēšas. Taču tās ātri nolietojās un katru gadu nācās gatavot no jauna. Laukus ecēja 3 – 4 reizes. Āboliņa laukus ecēja līdz pat 8 reizēm.  Egļu zaru ecēšu pagatavošanai izmantoja egles, kuru stumbra diametrs bija 15 – 20 cm. Egles sazāģēja 1 m garos bluķīšos, tos pāršķēla vidū pušu un izgatavoja “egļu galdus”. Zarus atstāja 50 cm garus. Egļu galdu saturēja 4 – 5 m garas un 4 cm resnas egļu kārtiņas. Egļu zaru ecēšas nekaltēja, jo izkaltušas tās kļuva pārāk vieglas, ātri lūza un neveica pietiekošu zemes irdināšanu.  Pirms lietošanas egļu zaru ecēšas izmērcēja. Lai palielinātu ecēšu svaru, uz tām sakrāva laukakmeņus. 19. gadsimta 40. – 50. gados zaru ecēšas nomainīja koka tapu un vēlāk dzelzs tapu ecēšas. Tapu ecēšas 19. gadsimta 50. gados sāka ražot Eberhards Harmsens (Eberhard Harmsen) lauksaimniecības mašīnu fabrikā Liepājā.

Vidzemē labību pļāva ar vienroci – īsā kātā iesietu izkapti. Pļāvējs labajā rokā turēja vienroci, bet kreisajā – nelielu pieczaru grābeklīti. Ar grābeklīti pļāvējs saņēma tik daudz labības, cik ar vienu vēzienu domāja nopļaut.

Siena sagrābšanai bija cits garā kātā iesiets grābeklis. To gatavo no jaunas egles nomizota stumbra. Kātam ņēma īpaši izvēlētu koku, lai rokās neierauj skabargas un neuzberž tulznas. Kāta galu iešķēla un starp abām daļām ielika nelielu ķīlīti. Virs šķēluma vietas kātu notina ar lazdas mizas sloksnīti, lai kāts neplīst tālāk. Kāta sašķeltajā galā piestiprināja taisnu šķērsi – siekstu ar 12 zariem, kas gatavoti no oša, ābeles, kadiķa vai cita koka. Grābeklim 19. gadsimtā nebija nevienas dzelzs detaļas.

Labību kūla ar spriguļiem. Sprigulis sastāv no kāta un vāles (galvas), kas sastiprināti kopā ar virvi, ādas sloksni vai ķēdi. Kāta vidējais garums ir no 150 līdz 180 cm, bet vālei no 40 līdz 60 cm. Kulšanai ir nepieciešamas prasmes, lai spriguļu sitieni veidotu “rakstu” vai skanētu “rakstā”. „Raksts” jeb ritms ir jāietur, jo tas ievērojami atvieglo darbu. Atkarībā no kūlēju skaita ir dažādi ritmi.

Labības kulšanas uzlabošanai 19. gadsimta sākumā sāka lietot rievotus vai tapotus koka bluķus jeb ruļļus.  Rulli vilka viens vai vairāki zirgi pa klājienu vai „metienu” un izberza graudus. Izkultos salmus novāca ar trejzaru koka dakšām – trizuli.

        Klaušinieku māja un ekspozīcija