Turaidas mūra pilī izvietotās ekspozīcijas ļauj izzināt viduslaiku dzīves iezīmes mūsu zemē, ko tolaik, 13.–16. gadsimtā, dēvēja par Livoniju.  Īpaša uzmanība pils ekspozīciju vēstījumā ir pievērsta Rīgas arhibīskapijai, jo Turaidas mūra pils no tās celtniecības sākumiem 1214. gadā līdz Livonijas karam (1558–1582) bija viena no arhibīskapa pilīm.  Viduslaiku Livonija un arī Rīgas arhibīskapija pastāvēja vairāk nekā 350 gadus, un tās sabrukums vēstures literatūrā tiek saistīts ar pakļaušanos Polijas-Lietuvas karalim 1561. gadā un Pārdaugavas hercogistes dibināšanu 1566. gadā, bet vēl pirms tam Livonijas kara laikā notika vairākas būtiskas kaujas par Livonijas mantojumu.

OSkats uz Tirzas upi mūsdienās (pie Druvienas Ķempjiem). Fotogrāfējis Juris Urtāns, 2008

 Pirms 460 gadiem pie Tirzas upes Vidzemē viens otram pretī stāvēja divi karaspēki. Upes austrumu krastā atradās Livonijas zemē iebrukušais Maskavijas lielkņazistes karaspēks, kurā bija līdz pat 130 000 vīru, krievi un tatāri. Tam pretī upes rietumu krastā pie Tirzas pilsmuižas izvietojās 5000 vīru Rīgas doma dekāna Frīdriha fon Felkerzāma (Fölckersam) vadībā. Tas bija Rīgas arhibīskapijas vasaļu karaspēks, kas bija ieradies, lai apturētu maskaviešu iebrukumu Livonijā. No šiem 5000 vīriem mazāk nekā 1000 bija vācu bruņinieki. Pārējie bija jātnieki un citi karavīri no zemnieku kārtas.  Tā kā arī Turaidas pils ietilpa Rīgas arhibīskapijā, domājams, arī vīri no Turaidas atradās uz šī kaujas lauka. Bija 1559. gada 17. janvāris (pēc citiem datiem – 18. februāris) un šajā dienā tika izšķirts, vai Rīgas arhibīskapa vasaļi spēs nosargāt lielu Vidzemes daļu no izlaupīšanas, vai arī maskaviešu pārsvars uzvarēs Rīgas arhibīskapijas karaspēku.

16.gadsimta pirmajā pusē Livonijas konfederācija bija vairāku garīgu zemeskundzību savienība. Tā bija visai sašķelta, vairāki zemes kungi tajā savstarpēji cīnījās par varu. Galvenie savstarpējie ienaidnieki bija Rīgas arhibīskaps, kas pārvaldīja teritorijas Vidzemē, tai skaitā arī Turaidas pilsnovadu, un Livonijas mestrs, kura rīcībā bija Vācu ordeņa Livonijas atzara jeb Livonijas ordeņa pilsnovadi mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Tāpat eksistēja vairākas mazākas bīskapijas (Tartu jeb Tērbatas, Kurzemes un Sāremā-Lēnemā (Sāmsalas-Vīkas) bīskapijas). Pastāvīgs spēks bija Rīgas pilsēta ar savu laiku novadu, kura bija formāli atkarīga no lielajiem zemes kungiem – Rīgas arhibīskapa un Livonijas mestra, tomēr vairākkārtēji centās īstenot savu neatkarīgu politiku. 16. gadsimtā iekšējos strīdus vēl vairāk pastiprināja reformācija, kuras rezultātā lielākā daļa Livonijas pilsētu iedzīvotāju un dižciltīgo vasaļu jeb muižnieku kļuva piederīgi evaņģēliski luteriskajai konfesijai. Politiskā un reliģiskā sadrumstalotība padarīja Livoniju vāju, kamēr kaimiņos Polijā-Lietuvā, Maskavijā un Zviedrijā nostiprinājās centralizētas, absolūta valdnieka pārvaldītas valstis.

Maskavijas lielkņazs Ivans IV, saukts Bargais. Viktora Vasņecova glezna, 1897

Jau 1547. gadā Maskavijas lielkņazs Ivans IV Bargais (dažkārt latviskoti saukts par Jāni Briesmīgo) pēc Bizantijas parauga pasludināja sevi par Krievijas ķeizaru jeb caru. Lielās ambīcijas papildināja agresīva ārpolitika, un drīz Ivans IV pievērsās arī Livonijai. 1478. gadā Ivana IV tēvs Ivans III bija sagrābis savā varā Novgorodas republiku; tāpēc Ivans IV paziņoja, ka, tā kā Tērbatas bīskapija 12. gadsimtā, esot Livonijas konfederācijas sastāvdaļa, vairākas reizes maksājusi meslus Novgorodai, tagad šīs nodevas vajag saņemt viņam. Maskavas cars vēlējās saņemt arī “nesamaksātās nodevas” par visu laiku kopš 12. gadsimta līdz 16. gadsimta vidum.

Milzīgā prasītā summa (135 000 zelta guldeņu uzreiz un pēc tam 45 000 guldeņu katru gadu) bija praktiski nesamaksājama un, kā norādīja Livonijas sūtņi, visu Tērbatas bīskapiju varētu nopirkt par divreiz mazāku summu. Šādi argumenti nemainīja maskaviešu prasības, un sūtņi sāka kaulēties par maksājamās summas lielumu. Kā norādījis vēsturnieks Edgars Dunsdorfs (1904–2002), livoniešu lielākā kļūda šajā situācijā bija tieši kaulēšanās. Ar to Tērbatas pārstāvji netieši atzina maskaviešu prasību likumību un strīds nu bija vairs tikai par summas lielumu. Tādējādi Ivans IV sajuta visas Livonijas vājumu un vēlmi iziet uz kompromisu, un tas tikai palielināja viņa vēlmi uzbrukt pārliecībā, ka Livonijas konfederācija ir vāja, un nespēs pretoties.

1557.gada oktobrī Ivans IV pieteica Livonijai karu. Kaulēšanās nebija nesusi reālus rezultātus, turklāt maskavieši izvirzīja arī citus iemeslus, piemēram Sv. Nikolaja baznīcas nenodošanu pareizticīgo draudzes rokās. 1558. gadā krievu-tatāru karaspēks tatāru karavadoņa Šigeleja vadībā iebruka Livonijā trīs vietās vienlaicīgi – pie Narvas, pie Vastselīnas un pie Ludzas. Mūsdienu Igaunijas teritorijā vien iebruka ap 64 000 krievu un tatāru karotāju.

Maskaviešu spēki ātri pārņēma kontroli pār Tērbatas bīskapiju un veica vairākus sirojumus arī Vidzemes teritorijā, tai skaitā Rīgas arhibīskapijas zemēs. Livonieši nebija spējīgi organizēt ātru un vienotu aizsardzību, dažādie zemes kungi organizēja aizsardzību katrs atsevišķi. Livonijas mestrs cerēja uz palīdzību no Polijas karaļa saskaņā ar iepriekš noslēgtiem savstarpējās palīdzības līgumiem, Igaunijas ordeņa “pavēlnieki” (komturi un fogti) sūtīja delegācijas pie Dānijas karaļa, bet Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms (Wilhelm von Brandenburg) meklēja palīdzību pie sava brāļa, Prūsijas hercoga, paralēli sūtot savu koadjutoru (jaunāko līdzvaldnieku un amata pēcteci) Meklenburgas Kristofu (Christoph zu Mecklenburg) uz viņa dzimto Meklenburgu līgt karakalpus.

Maskaviešu karavīri. 16. gadsimta gravīra

Maskaviešu vienības vairākkārtēji siroja Alūksnes pilsnovadā, nodedzināja vasaļa pili Gaujienā, taču arhibīskaps Vilhelms vēl jutās visai drošs par esošo situāciju. Sarakstē ar Rīgas rāti arhibīskaps darīja zināmu, ka viņam esot kontakti krievu bajāru vidū, kas ļautu sarīkot atbildes iebrukumu maskaviešu zemēs, un lūdza rāti sūtīt viņa vācu vasaļu un latviešu karaspēkam palīgā kājniekus. No plānotā iebrukuma gan nekas nesanāca, un jau tajā pašā gadā arhibīskapam bija jāiesaistās cīņā pašam savā teritorijā. Kaujā pie Gulbenes ar iebrūkošajiem maskaviešu spēkiem arhibīskapa karaspēks, kas sastāvēja no 600 vācu jātniekiem un 3000 latviešu karavīriem, tika sakauts un bija spiests atkāpties uz Raunu. Liela daļa šī karaspēka pēc tam piedalījās Livonijas ordeņa karagājienā pret maskaviešiem Tērbatā – tika atgūtas dažas pilis, taču kopumā šim karagājienam bija maz rezultātu – Tērbata palika maskaviešu rokās. 1559. gadā milzīgi maskaviešu spēki (ap 130 000 karavīru) vojevodas Pjotra Serebrjanija-Oboļenska (Серебряный-Оболенский) vadībā iebruka Livonijā pie Alūksnes pils. Pils netika ieņemta, un iebrucēju spēki devās tālāk Gulbenes virzienā. Pie Tirzas upes maskaviešiem ceļu aizšķērsoja Rīgas arhibīskapijas vasaļu karaspēks.

Maskaviešu lielais skaitliskais pārsvars neveicināja labas prognozes, tomēr, iespējams, Frīdrihs fon Felkerzāms cerēja uz līdzīgu sasniegumu kā 16. gadsimta sākumā bija izdevies Livonijas ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam, kurš kaujās pie Izborskas 1501. gadā un pie Smoļinas ezera 1502.  gadā bija spējis sakaut daudzreiz lielākus maskaviešu spēkus. Jāpiebilst, ka pie Smoļinas ezera Pletenbergam bija gan Livonijas ordeņa, gan arī Rīgas arhibīskapijas vasaļu atbalsts, taču tagad pie Tirzas upes arhibīskapijas vasaļi cīnījās vieni paši.

Brīnums nenotika. Kauja izvērtās par katastrofu. Arhibīskapijas armija tika sakauta pilnībā, aptuveni puse vācu bruņinieku krita, tai skaitā arī karaspēka vadītājs Frīdrihs fon Felkerzāms un citu nozīmīgu arhibīskapijas vasaļu dzimtu pārstāvji (Tīzenhauzeni, Rozeni, Pāleni). Kājnieku, kuru vidū nozīmīga daļa bija latvieši, zaudējumi bija vēl lielāki, kaujas laukā palika lielākā daļa. Pēc kaujas krievi un tatāri uzbruka apkārtnes pilīm. Cesvaine noturējās, taču vājāk aizsargātās Nītaures, Smiltenes un Skujenes pilis tika nodedzinātas. Sirotāji devās arvien tālāk Livonijas teritorijā, jo pēc zaudētās kaujas Rīgas arhibīskapija vairs nespēja sevi aizsargāt. Maskavieši pietuvojās arī Rīgas pilsētai, pa ceļam laupot un dedzinot gan ordeņa, gan arhibīskapa zemēs un pēc tam atgriežoties Maskavas cara zemēs.

Livonija 13. -16. gadsimtā. Karte

Turpmākajos gados kļuva pilnīgi skaidrs, ka Livonija nav spējīga pretoties uzbrukumam. 1560. gadā Livonijas ordeņa karaspēks tika sakauts kaujā pie Lugažiem, kas ienākusi vēstures historiogrāfijā ar Ērģemes kaujas vārdu. Krievu karaspēks pēc kaujas siroja Vidzemē, kur nopostīja daudzas pilis, ieskaitot Siguldas pili. Apdraudēta bija arī Turaidas pils, kurā uzturējās Rīgas arhibīskapa koadjutors Kristofs no Mēklenburgas.  Kā aprakstīts poļu–lietuviešu valdības komisāru 1582. gada revīzijā, pēc viņa rīkojuma esot nodedzināta koka baznīciņa Turaidas pils priekšā.

Livonijas karš plosījās līdz pat 16. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Lai izglābtos no Maskavijas varas, Livonijas zemes kungi izvēlējās padoties citām reģionālām lielvarām – Polijai-Lietuvai, Zviedrijai, Dānijai. Bijusī Rīgas arhibīskapija nonāca poļu-lietuviešu varā un 1566. gadā ar Pārdaugavas hercogistes izveidošanu tika iekļauta Polijas-Lietuvas sastāvā.

Savs viedoklis par sakāves cēloņiem Livonijas karā un arī Tirzas kaujā atrodams hronista Baltazara Rusova (Balthasar Rüssow, 1536–1600) “Livonijas hronikā”, kura cita starpā vēsta arī par Livonijas karu. Baltazars Rusovs cēlies no Talinnas (vēsturiski Rēveles) pilsētas un tur arī kalpojis par mācītāju luterāņu draudzē. Viņš apraksta, ka visas zemes nelaimes cēlušās no izlaidīga dzīvesveida, lielas dzeršanas un pārlieku liela pieraduma pie labas, ērtas dzīves. Visvairāk hronikā tiek nosodīti muižnieki (ar kuriem Talinnas pilsētniekiem nebija pārāk labas attiecības) un vietējie zemnieki, kuri neesot cienījuši mācītājus un kuriem bijusi raksturīga tāda “netiklība, maucība, slepkavības un tādas elku kalpības, kurām neviens cilvēks nevar ticēt”. Arī pilsētnieki neglābās no mācītāja kritikas – tie bijuši pārāk lepni, dzīvojuši pārāk greznu un izpriecām pilnu dzīvi. Rusova kritika par laikabiedriem liek domāt par personiskiem aizvainojumiem, par kuriem hronists zināmā veidā sabiedrībai “atriebjas” savā darbā, tos aprakstot. Būtiski, ka liela daļa livoniešu bija atradinājušies no kara apstākļiem. Karošanai tika regulāri līgti algotņi, kuru uzticamība ne vienmēr bija pārāk augsta. Kā piemēru var minēt faktu, ka 1559. gada sākumā ordeņa mestra Gotharda Ketlera veiktais pretuzbrukums pret maskaviešu spēkiem pāragri beidzās tāpēc, ka mestram nokrītot no zirga, laužot kāju un piespiedu kārtā pametot karalauku, karakalpi gluži vienkārši izklīda. Daudzviet arī piļu aizstāvjiem trūka kaujas spara – tādas stipras pilis kā Alūksne un Vīlande tika atdotas maskaviešiem bez kaujas. Vīlandes gadījumā pili atdeva vācu algotņi (landsknehti), kuriem ilgstoši netika maksāta alga. Maskavieši apsolīja algotņiem ļaut padošanās gadījumā pašiem savu aizstāvamo pili izlaupīt, un šis piedāvājums tika pieņemts. Tiesa, solījums netika turēts, un algotņi no laupījuma nekā nedabūja, bet pils jau bija ieņemta bez cīņas. Kā vēsta hronists un notikumu aculiecinieks Johans Renners (Johannes Renner, 1525–1583), arī citviet salīgtie karakalpi bieži bija nemotivēti un ieinteresēti tikai laupīt, lai tad izdevīgā brīdī dezertētu ar visu salaupīto mantu. Tomēr arī algotie karakalpi brīžam tomēr parādījuši lielu drosmi – zināma epizode 1559. gadā pie Slokas (jau pēc zaudētās Tirzas kaujas), kurā tikai 24 Prūsijas karakalpi sāka kauju ar maskaviešiem un gandrīz visi varonīgi krita, izņemot divus, kas nonāca gūstā. Sadursmē aizgāja bojā arī aptuveni 100 maskaviešu.

Noslēgumā secinājums ir sekojošs - kaujas spars tomēr Rīgas arhibīskapijas ļaudīs bija nenoliedzams, jo Tirzas kaujā 5000 Livonijas karavīri, pārsvarā latvieši, bija gatavi stāties pretī 26 reizes lielākam pārspēkam. Tomēr izšķirošais faktors zaudējumam bija ne tikai milzīgais ienaidnieku pārsvars, bet pašu livoniešu sašķeltība. Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskapija pret iebrucējiem cīnījās atsevišķi, daudzi vasaļi vairāk domāja par savām interesēm, nevis par Livonijas saglabāšanos. Tā secināt mudina arī citāts no Zviedrijas karaļa sūtņa ziņojuma par situāciju Livonijā pirms kara 1555. gadā: “Tā kā Livonijas kārtām un it sevišķi ordenim bijis ilgs miera laiks, varētu gaidīt, ka ordenis un bīskaps ir bagāti ar zeltu, sudrabu un citiem dārgumiem. Tomēr šķiet, ka bagātība nav tik liela, kā domā ārpus Livonijas, jo mestrs, kungi un komandieri tur lielu skaitu kalpotāju un uzņem nevajadzīgi daudz viesu. Bieži vien viņi ir amatā trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadu un tad tiešām savāc daudz bagātības. Bet daudz no tā tiek nosūtīts viņu nabaga draugiem Vācijā, kas tur ceļ pilsētas, pilis un lielas muižas”. Paralēli izšķērdībai vācu kungu un zemes pamatiedzīvotāju – latviešu, lībiešu, igauņu starpā valdīja atsvešinātība. Jau 1507. gadā stājās spēkā likumi atsevišķos Igaunijas novados t.s. nevāciem aizliegt nēsāt ieročus. Kā atzīmē vēsturnieks Arveds Švābe (1888–1959), tendence atbruņot vietējos lauciniekus jeb nevācus, iespējams, bija vēl viens papildus faktors, kas vājināja Livoniju.

Tirzas kauja bija milzīgs risks, ko Rīgas arhibīskapijas vasaļi uzņēmās, lai aizsargātu savas zemes, tomēr šajā gadījumā cerības tomēr pievīla un liela daļa karavīru zaudēja savas dzīvības.