Uzvārdu piešķiršana Siguldas zemniekiem. 1826. gada dvēseļu revīzijas akta kopija. Latvijas Valsts vēstures arhīvs

1819. gada Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumos ir paredzēta arī uzvārdu piešķiršana. Likums atļauj zemniekiem izvēlēties jebkuru uzvārdu pēc saviem ieskatiem. Tomēr zemniekiem “ir liegts izvēlēties savai kārtai neatbilstošus un nepiemērotus uzvārdus, it sevišķi pazīstamu muižnieku dzimtu vai slavenu personu uzvārdus”. Zemmniekiem iesaka par uzvārdu izraudzīties savu māju nosaukumus, kā arī atturēties no tādu uzvārdu izvēles, ko jau izraudzījušies citi zemnieki. Uzvārdu izvēlas dzimtas galva, un šis pats uzvārds jāpieņem arī viņa bērniem un bērnu bērniem, pat ja tie paši jau nodibinājuši savas ģimenes. Uzvārdu došanu organizē pagasta tiesa un uzrauga muižu īpašnieki vai pārvaldnieki.

Uzvārdu došana Vidzemes guberņā notiek 1826. gadā. Siguldas muižas dvēseļu revīzijas protokoli rāda, ka siguldieši izvēlējušies uzvārdus vai nu no māju vārdiem (Kreilis, Rocis, Apinis, Aņēns, Beitiņš, Spulle, Dauda u. c.), vai atvasinājumus no vācu, poļu, zviedru un citām svešvalodām (Andersons, Pētersons, Baumanis, Blūmiņš, Danielsons, Ertners, Maskovs, Preimanis, Raslavs, Vīgants), vai arī ar amatu nosaukumiem saistītus uzvārdus (Ādģēris, Arājs, Bodnieks, Šmīde, Šreibers u. c.) Savukārt no Turaidas zemniekiem neviens par uzvārdu nav izvēlējies savu māju vārdu, bet gan augu, koku, dzīvnieku vai putnu nosaukumus (Āboliņš, Bērziņš, Eglītis, Balodis, Briedītis). Uzkrītoši daudz ir arī vācu cilmes uzvārdu (Veinbergs, Dreimanis, Kronbergs, Andersons, Šēnbergs, Štālbergs, Stauers, Pētersons, Vīgants, Kvests u. c.)