Klaušas ir zemnieka darbi muižai, ko viņš veic bez atlīdzības. Klaušas zemniekam bija jāveic kā samaksa par zemi, uz kuras viņš dzīvoja. Arī pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē 1817. un Vidzemē 1819. gadā klaušas turpinājās, reizēm tās kļuva pat smagākas. Ik dienas no katras mājas klaušās devās vismaz divi cilvēki (klaušinieki): viens ar zirgu (īstenieks), otrs – kājām (otrinieks). Muižā pa kārtai strādāja arī zemnieku sievas, kas apkopa lopus un vasarās ravēja (kārtnieces). Parastākie klaušu darbi bija aršana, sēšana, pļaušana, kulšana, mēslu vešana, būvmateriālu – akmeņu, baļķu u. c. vešana, ziemā – malkas sagāde. Saražotos lauksaimniecības produktus muižnieks pārdeva tirgū, labību pārstrādāja degvīnā, ko pārdeva muižas krogos. Par klaušu darbu smagumu stāsta latviešu tautas dziesmas (dainas):

Aiz ko man līkas kājas, Aiz ko kupris mugurā? To man dara kunga rija, Kunga lieli tīrumiņi. Balta muiža kalniņā, Kas to baltu darināja? Darbinieku sūra vara, Pakavoti kumeliņi. Muiža bez zemnieku klaušu darba nevarēja pastāvēt, jo maksāt algas kalpiem iznāca pārāk dārgi, bet mašīnas toreiz vēl nepazina. Pilnībā klaušas tika atceltas tikai 1868. gadā.