Dzīvojamā rija Vidzemē

Vidzemē 19. gadsimtā lielākā daļa zemnieku dzīvoja viensētās. Tajās bija vairākas ēkas – rija, klēts, kūts, pirts un citas saimniecības ēkas. Dzīvošanai Vidzemē biežāk tika pielāgota dzīvojamā rijā. Tā bija koka ēkā bez dūmeņa, ar salmu vai niedru, retāk lubiņu jumtu. Labības žāvēšanas telpu nedaudz pārveidoja un pielāgoja sadzīves vajadzībām. Telpa bija ar zemiem griestiem, klona grīdu un mazu lodziņu. Gar rijas sienām gulēšanai un sēdēšanai bija izvietotas koka lāvas un soliņi. Drēbes glabāja lādēs, kuras šaurības dēļ bija novietotas klētī. Telpas apsildīšanai, drēbju žāvēšanai, kā arī ēdienu gatavošanai izmantoja rijas krāsni. Dūmi no krāsns piepildīja visu telpu, dūmi tika izvadīti pa aizšaujamiem lodziņiem rijas sienās vai atvērumu virs durvīm. Labības kulšanas laikā nācās pārcelties uz dzīvošanu klētiņā vai pirtiņā.

Viensētā dzīvoja divas līdz trīs paaudzes (lielģimene). Vidēja lieluma sētā dzīvoja dažkārt pat radniecīgi nesaistītas lielģimenes – saimnieks ar sievu un bērniem, daži no kuriem var būt jau precēti, kā arī viena vai divas kalpu ģimenes, viens vai divi neprecēti kalpi - puiši, divas vai trīs neprecētas kalpones – meitas. Kalpa ģimene varēja būt gan saimnieka brālis, dēls, gan pilnīgi svešinieki. Gandrīz katrā sētā dzīvoja, arī gados veci ļaudis, nespējnieki, daži no muižas piedoti bērni no daudzbērnu ģimenēm, bāreņi, zaldātu sievas. Sētā vidēji dzīvoja no 11 līdz 24 cilvēki, taču dažkārt šis skaits bija krietni lielāks.

Turaidas Senku ciemata dzīvojamā ēka. 1894. gads. Zīm.Jānis Krēsliņš