Vēlreiz apveicam ar Latvijas Muzeju biedrības (LMB) pasniegto apbalvojumu jaunajā nominācijā – Mērijas Grīnbergas balva – tieši Jums! Kādas ir izjūtas, saņemot nozares augstāko novērtējumu?

Pirmais bija pārsteigums, jo nezināju, ka šāda balva tiks pasniegta. Tā kā apbalvojumu saņēmu Latvijas muzejnieku gadskārtējā svētku reizē, kas šajā gadā notika Daugavas muzejā, kas turpat 25 gadus bija mūsu filiāle, tad bija visplašākā sajūtu gamma. Latvijā lielāko muzejnieku daļu var raksturot kā nenogurstošus sava darba entuziastus, Latvijas un muzeja darba patriotus, kuri neatlaidīgi un godprātīgi vāc, saglabā un popularizē kultūras mantojumu. Latvijas Muzeju biedrība bija lēmusi pirmo reizi Mērijas Grīnbergas balvu piešķirt man par ieguldījumu mantojuma un muzeju vērtību saglabāšanā un popularizēšanā. Paldies kolēģiem par darba novērtējumu.

 Kā sabiedrība novērtē muzeja darbinieku nozīmīgo lomu mantojuma vērtību saglabāšanā nākamajām paaudzēm?

Sabiedrība - tie jau esam mēs visi. Kā novērtē? Cik cilvēku, tik dažādu redzējumu. Domāju, ka novērtē pēc padarītā darba rezultātiem. Šogad muzejrezervāta apmeklētāju skaits jau būs ap trīssimt tūkstošiem, un tas, ka cilvēki nāk un viņiem ir interese būt Turaidā, iepazīt mūsu zemes un tautas vēsturi ir iepriecinoši. Tas jau ir tas novērtējums, un gandarījums ir abpusējs. Gan par to, ka ik gadu izdodas paveikt virkni darbu, kas ļauj ieraudzīt Turaidas vēsturiskā centra unikalitāti, gan par to, ka cilvēkiem ir interese par mūsu vēsturi un kultūras mantojumu. Pirms vairāk nekā 30 gadiem, dibinot Turaidas muzejrezervātu, tā bija atbildības uzņemšanās ne tikai par muzeja kolekciju, bet arī par vietu, kurā muzejs atrodas, par kultūras pieminekļiem - Turaidas mūra pili un pilskalnu, par Turaidas Baznīckalnu ar Turaidas Rozes piemiņas vietu un Turaidas koka baznīcu, par Turaidas muižas saimnieciskā centra apbūvi ar dīķu kaskādi, par Tautasdziesmu parku ar Dainu kalnu un Dziesmu dārzu.

Gandarījums ir par simtgades veiksmīgāko programmu – Kultūras ministrijas iniciatīvu “Latvijas skolas soma”. Tā ir iespēja bērniem apmeklēt muzejus un jau no mazotnes uzzināt vairāk par vietu un zemi, kurā dzīvo.

Muzejos, tāpat kā citās institūcijās, ļoti daudz kas atkarīgs no cilvēkiem, kas tajos strādā, no viņu profesionalitātes, no sadarbības prasmes, no spējas sasniegt mērķi, kas dod gandarījumu par padarīto.

Ko Jūs varētu teikt par Turaidas muzejrezervāta kolektīvu - labo, kas ir izdevies, un to, kur vēl jāpiestrādā?

Starptautiskajā tūrisma izstādē “Balttour” kopā ar Turaidas muzejrezervāta direktores vietnieci komunikācijas darbā Andu Skuju un galveno speciālistu Jāni Rudzīti. 2018. gada februāris

Muzeju rada muzeja darbinieki. Tas, kādi viņi ir, kādas ir viņu prasmes, zināšanas, talants, darba spējas, kāda ir viņu izvēle, ko pētīt, kā interpretēt un radīt – tāds ir arī muzejs. Laikmetā, vēstures posmā par ko tiek veidotas ekspozīcijas vai izstādes, ir jāiedzīvojas, jāsaprot, jāapzinās tā nozīmība un vērtības, ko akcentēt, tas viss ir jāiztēlojas. Tikai tad var notikt profesionāla saruna ar “lieciniekiem”- krājuma priekšmetiem, ko tie var pastāstīt, parādīt un par ko viņi liecina. Mums ir spējīga un muzeja darbu zinoša komanda, kur katrs darbinieks ir svarīgs. Visi kopā mēs radām to, ko redz apmeklētājs Turaidā. Kopīgi radītais ir balstīts uz dažādu profesiju daudzpusīgām zināšanām un lielu darba mīlestību. Tāpēc Turaidā apmeklētājs jūtas labi.

Joprojām ir vēlēšanās Jūs un Jūsu vadīto komandu apsveikt, izceļot Turaidas muzejrezervāta valstiski nozīmīgākās ekspozīcijas “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis” atklāšanu, kas ietver ne tikai savu senču vēstures izzināšanu, godināšanu, bet arī paaudžu solidaritātes un valsts patriotisma jūtu aktualizēšanu.

Latvijas simtgades rītā Turaidā kopā ar Krimuldas novada domes priekšsēdētāju Linardu Kumski, Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētāju Uģi Mitrevicu un mazdēlu Gabrielu. 2018. gada 18. novembris

Ekspozīcija ir vairāku gadu veikums. Domājot par Latvijas valsts simtgadi, ļoti gribējās parādīt kā tapa Latvijas valsts. Parādīt - kā veidojas tautas spēks, apziņa, vienotības un brīvības alkas. Kādas idejas un ideāli bija valsts veidotājiem, cik milzīga pašaizliedzība bija tiem cilvēkiem, kas aizrāva un iedvesmoja nāciju. Ekspozīcijā var iepazīt stāstu no dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819. gadā līdz Latvijas valsts pirmajiem gadiem un Agrārā likuma pieņemšanai 1920. gada 16. septembrī.  Arī mēs paši muzejā esam lepni par jauno ekspozīciju. Tas ir nozīmīgs devums Latvijas vēstures izpratnē, un to novērtē ne tikai apmeklētāji, bet arī vēstures izpētes speciālisti. Siguldas avīzē jau tika publicēts LU Latvijas Vēstures institūta direktora, vēstures zinātņu doktora Gunta Zemīša vērtējums par šo ekspozīciju, kuras stāsts tik ļoti nepieciešams šobrīd mums pašiem, ne tikai ārvalstu viesiem.

Jūsuprāt, kas ir Turaidas muzejrezervāta panākumu pamatā – sirdsdegsmes pilns darbs vēstures izzināšanā un nodošanā zināšanai sabiedrības dažādām mērķauditorijām vai vairāk mārketinga aktivitātes

Labi padarītais runā pats par sevi un pats sevi reklamē. Slikti izceptu maizi nopirks labi ja vienreiz, lai kādas būtu marketinga aktivitātes. Kā māca tautasdziesma - skaists ir tas, kas ir patiess. Ieraudzīt to un nosaukt vārdā ir godājami. Tas liecina par prāta skaidrību. Tāpēc vien, ka mušu nosauc par ziloni, muša par ziloni nekļūst. Pārspīlēta reklamēšanās rada vien melu industrijas pamatu.  Cilvēki pārstāj ticēt godīgumam un viens otram. Šaubas rodas par visu.

Kultūra ir tā valoda, ar ko valsts uzrunā pasauli. Muzejs ir viens no šīs valodas un stāsta par Latviju veidotājiem. Visā pasaulē muzeji cenšas ievērot Starptautiskās muzeju padomes Profesionālās ētikas kodeksu. Šajā kodeksā uzsvērts, ka viens no svarīgākajiem muzeja profesijas pārstāvju pienākumiem ir gādāt, lai kolekcijas vai atsevišķi priekšmeti, par kuriem atbild muzejs, tiktu pareizi aprūpēti un saglabāti. Lai nākamās paaudzes saņemtu šīs kolekcijas tik labā un drošā stāvoklī, cik to var nodrošināt šodienas zināšanas un resursi.

Kāda ir Jūsu vīzija, kādu vēlaties redzēt Turaidas muzejrezervātu nākotnē?

Ikvienai vietai ir svarīga savas identitātes apzināšanās, tās kopšana, sargāšana un, protams, attīstība. Katra diena un katrs gads nes savu redzējumu, zināmas pārmaiņas un virzību iecerēto mērķu sasniegšanā. Iecerēm ir jābūt ciešā sazobē ar pārmaiņām un attīstību.

 Mums ir izstrādāts, un Kultūras ministrijā apstiprināts attīstības plāns līdz 2024. gadam. Šajā plānā ir 38 nozīmīgi projekti, kurus nepieciešams īstenot. Plānot, vēlēties, iecerēt jau nav liegts. Cita lieta, kur rast finansējumu, lai, šos projektus īstenotu. Prioritāte ir Turaidas muižas staļļa rekonstrukcija un apjoma atjaunošana, lai radītu mūsdienām atbilstošu Apmeklētāju centru un modernu izstāžu zāli. Tas ir ļoti aktuāli, jo, pateicoties tieši apmeklētājiem, mēs spējam finansiāli uzturēt šo unikālo vietu. Tāpat ir iecere atjaunot Šveices māju un muižas Kalpotāju mājā ierīkot Izglītojošo centru. Darbs norit arī Mežaparkā, ierīkojot pastaigu takas. Ekspozīciju radīšana, papildināšana un ikdienā uzturēšana ir viens no muzeja pamatpienākumiem. Ceru, ka visiem kopā ar sabiedrības daudzpusīgu atbalstu mums izdosies nodrošināt Turaidas muzejrezervāta nākotni, jo šī vieta stāsta pasaulei par to, kas mēs esam. Tajā ir stāsts par spēku, kas piemīt mūsu tautai. Te vietā būtu Raiņa teksts “Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī ”.

 Kas ikdienā dod spēku, sirdsdegsmi un izturību, lai paveikto šo atbildīgo darbu?

 Manā raksturā ir vēlme ik dienas apgūt ko jaunu, izzināt un saprast realitāti, salīdzināt un vērtēt. Tas laikam iegūts vēsturnieka darbā. Es izjūtu piederību šai vietai, no bērnības esmu izjutusi dabas enerģiju kā dzīvības enerģijas devēju. Tāpat man ļoti svarīga ir ģimene un mājas.

Šogad atzīmējām “Baltijas ceļa” 30. jubileju. Jūsuprāt, ko mūsu sabiedrības cilvēkiem no šī notikuma vajadzētu atcerēties un mācīties?

Atcerēties to, cik vienoti spējam būt. Baltijas ceļa vēsture ir apliecinājums iedzīvotāju vēlmei pēc brīvības, parādot to visai pasaulei ar cieša rokas satvēriena spēku. Taču vēstures notikumu dziļākais slānis jau izgaismojas tikai pēc zināma laika, kas parāda, kā šie notikumi ierakstās mūsu dzīvē un ietekmē mūsu nākotni. Par šo laiku vēsturnieki vēl īpaši nerunā, jo šo lauku pagaidām, uzstājīgi aizpilda žurnālisti un citi stāstnieki, un arī ne visi dokumenti ir pieejami. Čekas maisu atvēršana, kaut ļoti nepilnīgi, tomēr dod nelielu ieskatu arī par Siguldu, kas tāpat jau bija nojaušams. Gatavojot izstādi “Gaismas ceļā. Baltijas ceļam – 30” centāmies parādīt sākumu, apmēram 10 gadus pirms Baltijas ceļa.

Katra paaudze jau piedzīvo daudzas pārmaiņas, un kopīgi tiek veidota tautas un valsts dzīve. 10. oktobrī Turaidas muzejrezervāta rīkotajā konferencē “Individuālā un tautas brīvība. Dzimtbūšanas atcelšanai Vidzemē – 200” tiks runāts par brīvību no ļoti dažāda skatupunkta - par indivīda un tautas tiesībām uz brīvību, par izvēles tiesībām, par centieniem pēc taisnības un vienlīdzības. Vienmēr esam priecīgi tikties Turaidā!

Mēnešraksts “Siguldas Avīze” redakcijas kolektīvs ir pagodināts par mūsu ilgstošo sadarbību, kuplinot mūsu izdevuma saturu ar vērtīgu vēstures izzināšanas informāciju, ko sagatavo Turaidas muzejrezervāta darbinieki! Paldies! Veiksmi, izdošanos un sadarbību turpmāk!