istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno

Dzimtbūšanas atcelšanai Vidzemē – 200


Turaidas muzejrezervātā no šī gada maija apskatāma jauna pastāvīgā ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kas veltīta Latvijas valsts simtgadei un cieši saistīta ar dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē, kas notika tieši pirms divsimts gadiem – 1819. gadā. Turaidas muzejrezervātā, pieminot šo notikumu, 10. oktobrī notika starpdisciplināra konference “Individuālā un tautas brīvība. Dzimtbūšanas atcelšanai Vidzemē – 200”.

2)Likumi Vidzemes zemniekiem doti. Izd. V. Diamels. Rīga, 1820

Likumi Vidzemes zemniekiem doti. Izd. V. Diamels. Rīga, 1820

1819.gada  26. martā pēc vecā stila (pēc jaunā stila 7. aprīlī)     Krievijas cars Aleksandrs I apstiprināja likumu par zemnieku brīvlaišanu jeb dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemes guberņā.  Likumam vajadzēja aplaimot ap 600 000 latviešu un igauņu zemnieku (Vidzemes guberņā, kā zināms, tolaik ietilpa arī Dienvidigaunija). Zemnieku brīvlaišanu visās Vidzemes baznīcās svinīgi izsludināja 1820. gada 6. (18.) janvārī.

Šim likumam bija gara priekšvēsture. Jau 1765. gadā Vidzemes landtāgs (guberņas augstākā muižniecības likumdevēja sapulce) pēc Krievijas valdības spiediena bija pieņēmis dažus likumus zemnieku stāvokļa uzlabošanai, tomēr praksē tie ievēroti netika. Tas radīja pamatu asai dzimtbūšanas kritikai no apgaismotāju – Vidzemes mācītāju un publicistu puses, no kuriem visnoteiktākais un dedzīgākais bija Garlībs Merķelis (1769 – 1850), kam tieši šī gada novembrī aprit apaļa jubileja – 250 gadi. “Tauta  vairs nav paklausīgs suns, kur ar sitieniem var dzīt pie ķēdes”, viņš  rakstīja savā 1796. gadā Leipcigā izdotajā darbā “Latvieši” – “Tā ir tīģeris, kas klusās dusmās grauž savas važas un ar ilgām gaida to acumirkli, kad viņš tās varēs pārraut un savu kaunu nomazgāt asinīs”.

1)Johans Kristofs Broce. Kādas muižas skats Vidzemē 18. gadsimta beigās

Johans Kristofs Broce. Kādas muižas skats Vidzemē 18. gadsimta beigās

Merķeļa grāmata atstāja lielu iespaidu uz Vidzemes muižniekiem. Daudzi sāka viņu ienīst, bet citu, īpaši jauno, muižnieku vidū radās liberāls virziens, kurš uzstājās par vairāk vai mazāk pilnīgām agrārām reformām. Progresīvo un konservatīvo spēku cīņas rezultāts bija 1804. gada zemnieku likums, kas piešķīra zemniekiem īpašuma tiesības uz kustamo mantu, bet uz zemi piešķīra  dzimts nomas, t. i., mantojamas lietošanas tiesības, ar noteikumu, ka godprātīgi tiek pildītas saistības ar muižu. Saimniekus un viņu kalpus bija aizliegts bez viņu piekrišanas pārdot vai arī citādi atsavināt. Muižas kalpus drīkstēja pārdot, bet tikai vienu reizi un tikai Vidzemes muižniekiem. Saimniekus nedrīkstēja sodīt ar miesas sodu. Zemnieki bez kunga piekrišanas nedrīkstēja atstāt muižas novadu. Katrā muižā tika izveidotas arī pagasta tiesas ar 3 zemnieku kārtas tiesnešiem civillietu un sīku krimināllietu iztiesāšanai. Šo tiesu spriedumus apstiprināja muižnieks. Visas zemnieku saistības pret muižu vajadzēja fiksēt t. s. vaku grāmatās. 1809. gadā sekoja minētā Vidzemes zemnieku likuma papildinājumi, kas atcēla 1804. gada likumā noteiktās klaušu normēšanas un pārmērīšanas komisijas, praktiski atstājot  muižniekiem pašiem tiesības noteikt klaušu lielumu. Pozitīvais šo papildinājumu devums bija tas, ka tika ar likumu noteikta kalpu darba samaksa (protams, natūrā), tādā veidā zināmā mērā nostabilizējot viņu stāvokli.

 Gan 1804. gada Vidzemes zemnieku likums, gan vēl jo vairāk – 1819. gada zemnieku brīvlaišanas likumi tapa asā cīņā landtāgā (augstākā likumdevēja iestāde Vidzemē) starp reformu piekritējiem un to pretiniekiem. Gala vārds tomēr piederēja Krievijas valdībai, kuru Vidzemē pārstāvēja Baltijas ģenerālgubernators marķīzs Filips Pauluči. Jau 1812. gada janvārī  tika izveidota komisija dzimtbūšanas atcelšanas sagatavošanai Igaunijas, Kurzemes un Igaunijas guberņās; tās darbību pārtrauca Napoleona armijas iebrukums Krievijā. Minētās komisijas sēdes atjaunojās 1814. gada maijā. 1816. gadā tika atcelta dzimtbūšana Igaunijā, 1817. gadā – Kurzemē un 1819. gadā, kā jau teikts – Vidzemē. Lai gan dzimtbūšanas atcelšanas likumdošanā atsevišķās detaļās pastāvēja atšķirības, būtība tomēr visām trijām guberņām bija kopīga:  zemnieki ieguva personīgu brīvību (bet arī ne uzreiz, tikai 12 gadus pēc likuma izsludināšanas, t. i., 1832. gadā), bet visa viņu zeme  palika muižnieku īpašums:

 “Vidzemes un Sāmsalas muižnieki uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām tiesībām, kas tiem kā dzimtkungiem līdz šim bijušas pār saviem dzimtļaudīm. Tomēr muižnieki visu zemi patur kā sev piederošu īpašumu, ar ko viņi var darīt, kā pašiem patīk ” – bija teikts 1819. gada zemnieku brīvlaišanas likumu 1. daļas 1. nodaļas 1. punktā.

1819.gada Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumi bija acīmredzama atteikšanās no 1804. gada likuma, kas garantēja zemniekiem tiesības uz zemi, kaut arī tikai dzimts nomā: tagad muižnieks pēc saviem ieskatiem drīkstēja padzīt zemniekus no viņu zemes, kuru gadsimtiem ilgi bija apstrādājuši viņa priekšteči. Krišjānis Valdemārs novērtēja brīvlaišanas sekas: “Tikai 1819. gadā muižniecība varēja lepoties, ka nu viņa ir pilnīgi iekarojusi Vidzemi .. Latviešiem un igauņiem vairs nebij savas dzimtenes, un viņi arī nevarēja tādu iegūt.

3)Turaidas muižas vaku grāmata 1816. Turaidas muzejrezervāta krājums

Turaidas muižas vaku grāmata 1816. Turaidas muzejrezervāta krājums

Turpmākās saimnieciskās attiecības starp zemnieku un muižu vajadzēja regulēt “brīvajiem līgumiem” – t. i., zemniekiem vajadzēja “brīvprātīgi” vienoties ar muižnieku par pildāmo klausību veidu un apjomu. Protams, ka šādos apstākļos, kad muižniekiem vairs nebija saistošas “vaku grāmatas”, klaušu un nodevu apjoms ievērojami pieauga; bija gadījumi, kad tās pat dubultojās. Rezultātā Vidzemes zemnieku stāvoklis pēc dzimtbūšanas atcelšanas jeb brīvlaišanas nevis uzlabojās, bet, gluži otrādi, pasliktinājās. Stāvokli vēl ļaunāku padarīja labības cenu krīze Eiropas tirgos, kā rezultātā tās katastrofāli kritās, un muižām pārdot labību uz ārzemēm kļuva neizdevīgi. Sākās labības pārstrādāšana spirtā, resp., degvīnā, kuru pārdeva turpat uz vietas muižu krogos (krogu turēšanas tiesības bija tikai muižniekiem, tā bija viena no viņu privilēģijām). Labības vietā muižas sāka audzēt arī citus kultūraugus – kartupeļus vai āboliņu. Šim nolūkam to lauki izrādījās par maziem, tādēļ tos vajadzēja paplašināt uz zemnieku māju rēķina: sākās zemnieku padzīšana no mājām un māju izpostīšana, kas pazīstama ar apzīmējumu “māju spridzināšana”. Saprotams, ka tas izraisīja zemnieku nemierus, kuri ar lielāku vai mazāku intensitāti turpinājās līdz pat 1860. gadu beigām vai pat vēl ilgāk. Tie sākās jau 1820. gadā, tūlīt pēc Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumu izsludināšanas. Zemnieku vidū paklīda baumas, ka izsludinātais likums esot viltojums, bet īsto ķeizara likumu muižnieki esot noslēpuši. Vēl jo lielāku zemnieku neapmierinātību izraisīja patvarīga klaušu palielināšana.

Saskaņā ar minētajiem likumiem, pirmajos trijos gados pēc brīvlaišanas zemniekiem bija tiesības palikt savās mājās un pildīt agrākos pienākumus pret muižu. Tiem, kas to nevēlējās, 1822. gada Mārtiņos (10. novembrī) bija jāuzsaka nomas līgumi. Zemnieku reakcija šajā situācijā bija tāda, kādu to nebija gaidījusi ne cara administrācija, ne muižnieki: daudzās muižās visi saimnieki bez izņēmuma bija uzteikuši nomas līgumus; uzteikušo saimnieku kopskaits Valkas un Cēsu apriņķos bija ap 1200, t. i., ap 25% no atbrīvošanai paredzētās pirmās grupas (atbrīvošana notika pa kārtām). Visā Vidzemē (ieskaitot igauņu daļu) no mājām bija atteikušies 3777 saimnieki. Tiesa, vēlāk 3376 no tiem grozīja savu nodomu, un 1823. gada Jurģos mājas atstāja tikai 404 Vidzemes saimnieki, no tiem latviešu daļā 110.

 Kā vēlāk izrādījās, daļa no saimniekiem bija šo soli spēruši aiz pārpratuma, domādami, ka pretējā gadījumā viņi joprojām paliks par dzimtļaudīm. Šī grupa valdībai nesagādāja nekādas rūpes. Citādi bija ar tiem, kas, atsakot nomas līgumus, paziņoja, ka gribot piederēt tikai Dievam un ķeizaram, vai arī, ka brīviem cilvēkiem vairs neesot jāiet klaušās, bet tikai jāmaksā naudas rente. Pēc dažu muižnieku – tiesnešu domām, atteikšanās no mājām vairumā gadījumu notikusi cerībā iebiedēt muižniekus un piespiest viņus samazināt klaušas.

4)Allažu muižas īpašnieka Vilhelma fon Blankenhāgena nomas līgums ar pie šīs muižas piederīgo “Braču” māju saimnieku Anču Kalniņu. 1825. Latvijas universitātes Akadēmiskā bibliotēka

Allažu muižas īpašnieka Vilhelma fon Blankenhāgena nomas līgums ar pie šīs muižas piederīgo “Braču” māju saimnieku Anču Kalniņu. 1825. Latvijas universitātes Akadēmiskā bibliotēka

Lai arī saskaņā ar likumu nevienam saimniekam nebija aizliegts uzteikt līdzšinējos nomas līgumus, Baltijas ģenerālgubernators Pauluči šādu rīcību uzskatīja par politisku demonstrāciju un saimniekus, kas izšķīrās par šādu soli – par noziedzniekiem. Viņš 1823. gada janvārī lika publicēt rīkojumu, kam vajadzēja izskanēt kā brīdinājumam tiem saimniekiem, kas iepriekšējā gada Mārtiņos bija uzteikuši mājas. Cita starpā rīkojumā bija teikts, ka tiem, kas atteikušies no mājām, līdz 1832. gadam nav tiesību pamest zemkopību un pārcelties uz pilsētām. Divu mēnešu laikā tiem jāsalīgst par kalpiem pie cita saimnieka tajā pašā pagastā, citādi tos uzskatīs par klaidoņiem un sodīs.

Tika sperti arī vēl stingrāki soļi – uz nemierīgākajām draudzēm nosūtīja karaspēka vienības. Draudzes tiesnešiem bija uzdots nekavējoties izlikt no mājām tos saimniekus, kas nebija atsaukuši 1822. gada Mārtiņos izdarītos māju uzteikumus. Kas pretojās, tos sodīja ar rīkstēm, nūjām, cietumu vai pat spaidu darbiem. Sodus izpildīja pie kauna stabiem baznīcas tuvumā, bet pilsētās – tirgus laukumā. Saskaņā ar Pauluči ziņojumu ķeizaram, līdz 1823. gada maijam eksekūcijas izdarītas 28 Vidzemes muižās (no tām 7 – latviešu daļā), un bruģa (apriņķa) tiesa sodījusi 113 zemniekus (no tiem 34 latviešus); 19 nodoti krimināltiesai. Minētie valdības pasākumi atstāja iespaidu: vairums zemnieku savus uzteikumus atsauca.

Tomēr agrārā likumdošana bija tikai viena, lai arī vissvarīgākā sastāvdaļa 1819. gada zemnieku brīvlaišanas likumu paketē. Gandrīz tikpat svarīgi bija arī tie likumi, ar kuriem valdība centās noregulēt attiecības zemnieku sabiedrības iekšienē, proti, lauku pašpārvaldes sākotnējā modeļa (pagasta jeb toreizējā terminoloģijā – valsts) izveide. Valdības galvenie mērķi, organizējot zemnieku pašpārvaldi, bija radīt tādu aparātu, ar kura palīdzību varētu ērtāk iekasēt no zemniekiem valsts jeb “kroņa” nodokļus – t. s. “galvasnaudu”, iegūt rekrūšus un panākt valstij nepieciešamo darbu (ceļu labošanas, karaspēka un pasta pārvadājumu u.c.) paveikšanu. (Līdz dzimtbūšanas atcelšanai minēto pienākumu izpildi pārzināja muiža). Bez tam pagasta pašpārvaldes pienākumos ietilpa arī rūpes par sabiedrisko drošību, nespējnieku un magazīnas (pagasta labības rezervju noliktavas) uzturēšana, ugunsgrēku dzēšanu, lopu sērgu apkarošanu, baku potēšanu  utt. Likums uzlika par pienākumu pagasta vadībai gādāt arī par skolu ierīkošanu (uz 500 vīriešu kārtas iedzīvotājiem bija jāierīko viena pagasta skola), bet  tajā nekas nebija teikts,  ka muižai būtu jāpiešķir zeme skolas uzcelšanai un skolotāja algošanai  . Tādēļ pagasta skolas līdz 1860. gadu otrajai pusei gandrīz nekur netika ierīkotas.

 Zemnieku vēlētās pagasta pašvaldības vara līdz 1866. gada pašvaldību reformai bija pilnīgi atkarīga no t.s. muižas policijas – muižnieka vai muižas pārvaldnieka. Vienīgi ar muižas policijas ziņu drīkstēja sasaukt pagasta pilntiesīgo iedzīvotāju sapulces; muižas policija arī apstiprināja amatā pagasta amatpersonas.

1819.gada Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumi nav vērtējami viennozīmīgi. No vienas puses, tie neapšaubāmi bija sastādīti muižnieku interesēs. Tajā pašā laikā tie veicināja zemnieku pāriešanu citās iedzīvotāju kārtās – amatniekos un tirgotājos, īpaši pēc 1832. gada. Pagastu pašvaldības bija svarīga zemnieku pašpārvaldes un likumu pārzināšanas skola, tā attīstīja viņos atbildības sajūtu, tiesiskuma un valstiskuma izpratni. 1819. gada likumu nepilnības savukārt bija par cēloni nopietniem zemnieku nemieriem, kas gala rezultātā noveda pie jaunu – 1849. gada likumu pieņemšanas.

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2019, Oktobris, Nr.10 (221)

Izmantotie avoti un literatūra

  • Benno Ābers. Vidzemes zemnieku stāvoklis 19. gadsimta pirmā pusē. Rīga, Anša Gulbja izdevniecība, 1936.
  • Arveds Švābe. Latvijas vēsture 1800. – 1914. Rīga, “Avots”, 1991, 137. – 148.
  • Likumi Vidzemes zemniekiem doti. Rīga, 1820

 

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti