Saulei lecot un miglas vāliem ceļoties, 1. novembrī Turaidas baznīcā notika svētbrīdis, godinot rakstnieku, skolotāju, filozofu un publicistu, apgaismības ideju paudēju un cīnītāju par dzimtbūšanas atcelšanu Garlību Merķeli (1769 – 1850) viņa 250. dzimšanas dienā.

Pēc svētbrīža, kuru vadīja Turaidas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Didzis Seržāns, ar uzrunām klātesošos sveica Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne un Rīgas Latviešu biedrības pārstāve Margita Poriete, izceļot brīvības un laimes vērtību nozīmi latviešu tautas un valsts attīstībā.

Anna Jurkāne: “ Esam atnākuši uz šo Turaidas dievnamu, lai atcerētos rakstnieku, publicistu, grāmatas “Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās” autoru Garlību Merķeli. Viens no iemesliem ir tas, ka Garlībs Merķelis dzimis pirms 250 gadiem Turaidas-Lēdurgas mācītāja Daniēla Merķeļa ģimenē. Viņa tēvs Daniēls Merķelis ir iesvētījis šo baznīcu un kalpojis te par mācītāju. Droši vien Garlībam Merķelim bērnības vērojumi šajā pusē ir tie, kas ierakstās viņa atmiņā un prātā, laikā, kad dzimtbūšana ir savos lielākajos spaidu gados, kad latviešu zemnieku pirka un pārdeva kā kustamu mantu.

Franču izcilais filozofs Žans Žaks Ruso, kas ir viens no Garlība Merķeļa iedvesmotājiem, ir rakstījis “Cilvēks piedzimst brīvs, bet visur tiek iekalts važās”.

Garlībs Merķelis 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā redzēja dzimtbūšanu kā milzīgu ļaunumu pret cilvēku, pret latviešu zemnieku. Viņš raksta: Dzimtbūšana ir pārāk asā pretrunā ar laika garu un veselīgu politiku, lai to kaut kādā valstī varētu ciest ilgāk, nekā katrā ziņā nepieciešams. Kamēr, no vienas puses visi domājošie cilvēki to nosoda kā cilvēces pazemošanu, tikām valsts vīri skaidri sajūt, ka zemkopju kārta ir vissvarīgākā un ka valsts varu tikai tādā mērā var uzskatīt par nodrošinātu, kādā zemkopjus sargā un pabalsta.”

Par brīvību un tās trūkumu liecina dažādas, bieži vien pretrunīgas lietas arī mūsdienās. Vārds brīvs, brīvība ir milzīgi ietilpīgs. Daļa cilvēku uzskata, ka esam brīvi tik, cik mūsu domas ir brīvas, citi uzskata, ka ideālā brīvība vispār nepastāv.

Atmodas laikā 1989. gada 18. novembra svētbrīdī Turaidā, pirms 30 gadiem mācītāja no Stokholmas Ieva Graufelde par brīvību sacīja: “Brīvība ir vārds, kuru pēdējā laikā esam bieži lietojuši. Mēs labi zinām, kas nav brīvība. Bet kas tad tā ir? Brīvība ir virziens. Brīvība ir telpa, kas nav vēl piepildīta. Šī telpa var būt plaša jeb šaura, bet tai vienmēr ir netraucēts un atklāts horizonts. Dievs nav radījis brīvību, brīvība saistās ar tukšumu, no kā Dievs radīja pasauli. Brīvības tukšumā ir radošs spēks. Radoša brīvība veido cilvēku. Kur nav brīvības, tur zūd arī cilvēciskums. Nebrīvs cilvēks ir tikai priekšmets, kam ir noteiktas īpašības, bet kurš pats nedomā. Nebrīvs cilvēks nav vairs tā unikālā būtne, kas nemitīgi mācās, veidojas un aug”.

Brīvība ir atbildība. Atbildība par sevi, savu darbu, ģimeni, savu apkārtni.

Atceroties Garlību Merķeli, mēs godājam visus tos, kas devās brīvības cīņās pirms 100 gadiem, par ko liecina piemiņas plāksne arī mūsu baznīcā. Lai mūsu dzīvei brīvības mirdzums gan ikdienā, gan svētku brīžos!”