Šogad jūlijā jau trešo sezonu norisinājās arheoloģiskie pārbaudes izrakumi Turaidas viduslaiku kapsētā ar mērķi noteikt robežas, lai to vietā varētu atjaunot kapsētu kādreiz aptverošo žogu tā vēsturiskajā izskatā.

Turaidas Baznīckalns galvenotkārt saistās ar seno 1750. gadā celto koka baznīcu un Turaidas Rozes piemiņas vietu. Tomēr pakalns ir nozīmīgs arī kā arheoloģijas piemineklis – tajā no 13. gadsimta līdz 1772. gadam atradusies Turaidas apkārtnes kristīto iedzīvotāju kapsēta. 1772. gadā to slēdza sakarā ar Krievijas imperatores Katrīnas II pavēli (tolaik Vidzeme atradās Krievijas impērijas sastāvā). Pavēles mērķis bija ierobežot mēra izplatību.

Pats Turaidas Baznīckalns ir dabīgs paugurs (95 m virs jūras līmeņa), kura malas rietumu un dienvidu pusē jau senatnē mākslīgi nostāvinātas gan ierīkojot ceļu uz Turaidas pili, gan apstrādājot apkārtējos laukus.

Kapsēta Turaidā pirmo reizi minēta 1582. gada poļu revīzijā: “Baznīca pils priekšā bija celta no koka, bet to nodedzināja Meklenburgas hercogs Hristofs, kad šeit pirmo reizi ieradās maskavieši (t.i. 1560. gadā). Ir kapsēta, kur cilvēkus glabā.” Žogs ap kapsētu šajā revīzijā nav minēts. Vienīgais plāns – zīmējums, kurā redzams stāvkoku žogs ap Baznīckalnu, ir 17. gadsimtā zīmēts zviedru plāns – zīmēts diezgan aptuveni, bez mēroga. Tajā attēlota otrā Turaidas baznīca, kas celta 1619. gadā un ovālas formas iežogota kapsētas teritorija. Arī 1739. gada 18. janvāra Lēdurgas un Turaidas baznīcu vizitācijas protokolā minēts, ka ap Lēdurgas un Turaidas kapsētām esot žogi, ka “kaulu kambaris” Lēdurgā vairs nav, bet Turaidā gan esot, bet sabrucis. (“Kaulu kambaris” ir vieta, kas paredzēta senāku apbedījumu kaulu novietošanai. Ja, rokot jaunus apbedījumus, uzduras senākam, tad tā kaulus savāc un novieto “kaulu kambarī”.)

Arī jaunākos rakstītos avotos minēts “koka žogs” ap kapsētu, bet sīkākas ziņas par to nav izdevies iegūt.

Pašu viduslaiku kapsētas eksistenci dabā noteica jau 1969. – 1972. gada D. Kleperes vadītajos izrakumos - te 40m² lielā laukumā tika konstatēti 45 apbedījumi – no 13. gadsimta un 16. – 18. gadsimta, mirušie bija guldīti vairākās kārtās. Tomēr līdz šim nav īsti skaidrs, cik lielu platību aizņem senā viduslaiku kapsēta. Rietumu un dienvidu pusē tā varētu turpināties līdz kalna stāvajām nogāzēm, bet lēzenajās austrumu un īpaši ziemeļu nogāzēs tās robeža ir neskaidra. Tāpēc jau trešo sezonu tiek veikti izrakumi, tieši ar nolūku noskaidrot vietu, cik tālu senā kapsēta atradusies.

2017. gadā izrakumi tika veikti kapsētas dienvidaustrumu stūrī, vietā aptuveni starp baznīcu un 19. gadsimtā celto ābolu klētiņu. Darbu rezultātā tika noskaidrots, ka šeit apbedījumi izdarīti aptuveni līdz austrumu nogāzes vidum (tas sakrita arī ar iepriekš veiktajiem ģeoradara izmeklējumiem). Tika attīrīti arī 6 apbedījumi un atrastas vairākas senlietas – trīs monētas un četras 16. – 17. gadsimta saktas. Laukuma austrumu pusē atradās blīvs akmeņu un ķieģeļu krāvums, kuru pilnībā nācās izpētīt 2018. gadā, lai pārliecinātos, vai tam nav kāda saistība ar varbūtējo senās kapsētas valni. Nācās konstatēt, ka akmeņi vienkārši samesti lauka malā un nekādas konstrukcijas neveido, arī apbedījumi uz austrumiem no kalna nogāzes vairs neturpinājās.

2019. gadā pētījumus turpinājām Baznīckalna ziemeļaustrumu stūrī, ar nolūku noskaidrot, cik tālu apbedījumi turpinās šeit. Laukums 30 m² (3x10) tika iemērīts uz austrumiem no Turaidas Rozes piemiņas vietas. Arī te iepriekš bija veikta pārbaude ar ģeoradaru, kas norādīja dažādus piejaukumus aptuveni līdz lēzenās nogāzes vidum.

Kā darbaspēks, tāpat kā pagājušajos gados, izrakumos piedalījās Siguldas novada pašvaldības un Turaidas muzejrezervāta finansēti Siguldas un Krimuldas novada jaunieši, kuri galvenokārt strādāja Siguldas novada pašvaldības īstenotās skolēnu vasaras nodarbinātības projekta ietvaros. Šogad tie bija: Mārcis Kļaviņš, Rolands Bulderis, Niklāvs Kadiķis, Madara Evelīna Tilnere, Mārtiņš Smilga, Valts Ziemelis un Dāvis Dalders. Rolandam šī bija jau ceturtā, bet Mārcim – pat piektā vasara izrakumos. Uzmanīgi, kārtu pa kārtai noņemot zemi jau augsnes virskārtā tika iegūti pirmie atradumi – monētas, kas, domājams, kādreiz tikušas dotas līdzi mirušajiem kā ziedojumi, bet vēlāk, ierokot jaunus apbedījumus vai veicot citus zemes darbus, uzjauktas zemes virspusē. Pavisam tika iegūtas 4 monētas – viens Zviedrijas karaļa Johana III valdīšanas laikā Tallinā kalts šiliņš (1568 - 1592) un trīs Zviedrijas karaļa Kārļa XI Livonijas šiliņi, to kalšanas laiks no 1660. līdz 1697. gadam. Citu nozīmīgu atradumu nebija, toties laukuma austrumu pusē tika atrasti trīs, domājams, paši malējie apbedījumi – divi pieauguši vīrieši un viena sieviete, kas arī šeit norādīja uz kapsētas galējo robežu – tālāk uz austrumiem vairs kapsēta neturpinājās. Mirušie bija guldīti izstieptā stāvoklī uz muguras pēc kristīgo tradīcijām – ar galvu uz rietumiem. Piedevu – līdzdotu ziedojumu tiem nebija, domājams, tāpēc, ka apbedīti kapsētas pašā malā, visticamāk, guldīti kā vieni no pēdējiem 18. gadsimtā Turaidas Baznīckalnā apbedītajiem. Šajā laikā jau kristīgā ticība bija nostiprinājusies un pagāniskās tradīcijas – mirušajiem līdzdot kādus priekšmetus – gājušas mazumā. Iespējams arī, ka apbedītie bijuši no sabiedrības zemākajiem slāņiem, jo guldīti pašā kapsētas nomalē, baznīcas ziemeļu pusē. (Pati prestižākā apbedījumu vieta atradās baznīcas iekšienē – zem altāra daļas. Turaidā te kapavieta maksāja 2 dālderus, pārējā baznīcas daļā – 1 dālderi. Ārpus baznīcas kapsētā – jo tuvāk baznīcai, jo vieta labāka. Tā kā baznīcas tradicionāli situētas austrumu – rietumu virzienā, tad arī baznīcas dienvidu – saules pusē – vieta skaitījās labāka nekā ziemeļu – ēnas pusē.)

Atsegto apbedījumu kauli tika rūpīgi notīrīti un atlikti antropoloģiskajai izpētei. Tās gaitā varēs precīzi noteikt katra apbedītā indivīda dzīves ilgumu, dzimumu, dzīves laikā pārciestās slimības un citas ar viņa dzīvi saistītās īpatnības. Pēc izpētes mirušo kauli tiks pārapbedīti atpakaļ viņu sākotnējās apbedījumu vietās.

Šī gada arheoloģisko pārbaudes izrakumu galvenais ieguvums bija tas, ka apbedījumi labi norādīja meklēto kapsētas robežu kalna austrumu nogāzē. Žoga paliekas gan atrast neizdevās, jo tā koka daļas sen satrūdējušas un vēlāk, domājams, noartas, zemi apstrādājot.

Vēl neskaidra ir kapu ziemeļu puses robeža – arī te nogāze ir lēzena un bojāta ar seniem zemes rakumiem, tādēļ arī šeit senā robežvieta nosakāma tikai ar arheoloģisko izrakumu palīdzību - tos plānojam turpināt nākamajā gadā.