istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno
Turaidas pils un muižas plāns ar baznīcu un iežogoto kapsētu. 17. gadsimta otrā puse

Top katalogs “Arheoloģiskie atradumi Turaidas Baznīckalna kapsētā”


Turaidas muzejrezervāta krājuma arheoloģijas kolekcijā glabājas ap 7,5 tūkstoši arheoloģisko senlietu. Vecākās no tām izgatavotas  akmens laikmetā ap 3. gadu tūkstoti pirms Kristus, jaunākās – mūsu ēras 18. gadsimtā. Senlietas tiek pētītas, izmantotas ekspozīcijās un izstādēs. Par tām uzkrātā datu bāze  pamazām tiek apkopota katalogos.

Senlietu un citu muzejisko artefaktu katalogs, tāpat kā līdzīgs izdevums par bibliotēkas grāmatām vai arhīva dokumentiem ir pēc noteiktām pazīmēm sakārtots priekšmetu saraksts ar aprakstiem un attēliem. Tas aptver visu zināmo informāciju par priekšmeta atraduma vietu, izcelsmi, izgatavošanas laiku, materiālu, izmēriem, izmantošanas vēsturi.  Iespiestā veidā katalogs palīdz ikvienam interesentam uzzināt,  kas glabājas muzeja krājumā un rada iespēju izmantot šo datu bāzi pētnieciskos vai mācību nolūkos. No 2012. gada Turaidas muzejrezervātā sagatavoti un izdoti septiņi arheoloģisko senlietu katalogi un tiek gatavotas jaunas publikācijas. Vienā no tām būs apkopots informatīvais materiāls par arheoloģiskajiem atradumiem Turaidas Baznīckalna kapsētā.

Skats uz arheoloģiskās izpētes laukumu Turaidas Baznīckalnā 2017. gadā

Skats uz arheoloģiskās izpētes laukumu Turaidas Baznīckalnā 2017. gadā

Par Turaidas Baznīckalna kapsētu mūsdienās liecina vien Turaidas Rozes piemiņas vieta. Citāda aina bija vērojama laikā no 13. līdz 18. gadsimtam.  Žoga ieskautā teritorijā ap baznīcu atradās Turaidas pils un tuvākās apkārtnes iedzīvotāju kapu kopiņas. Atbilstoši tā laika tradīcijai tās iezīmēja koka krusti. Taču senās liecības laika gaitā ir zudušas un ziņas par apbedījumiem galvenokārt iegūtas no arheoloģiskajiem izrakumiem. Līdz šim izpēte notikusi ierobežotā platībā, jo tās mērķis nekad nav bijis pārlūkot visu kapsētas teritoriju. Pirmie arheoloģiskie pētījumi, kas notika 1968.–1971. gadā, bija saistīti ar baznīcas restaurācijas darbiem. Tos vadīja Turaidas novadpētniecības muzeja (tagad Turaidas muzejrezervāts) zinātniskā darbiniece Maija Kreišmane, arheoloģe Daira Klepere un kā konsultants piedalījās arheologs Roberts Malvess un paleopatalogs Vilis Derums. Tika veikti vairāki pārbaudes izrakumi baznīcas iekštelpā, kā arī gar baznīcas dienvidu sienu un 40 kvadrātmetrus lielā laukumā baznīcas ziemeļu pusē. Savukārt 2017.–2019. gadā arheoloģisko izrakumu mērķis bija noskaidrot kapsētas robežas un žoga vietu. Šos izpētes darbus vadīja Turaidas muzejrezervāta arheologs Egīls Jemeļjanovs. Tika apzināta neliela platība – 86 kvadrātmetri – kapsētas dienvidaustrumu un ziemeļaustrumu malā. Arheoloģiskie izrakumi vainagojās ar vērtīgierm atradumiem – kopumā tika iegūtas  66 monētas, ap 130 dažādu senlietu, kā arī osteoloģiskie materiāli, šķirstu dēļu, naglu un nodegušo baznīcu būvmateriālu paraugi. Daļa no atradumiem apskatāma muzeja ekspozīcijās un publikācijās, taču plašāki pētījumi netika veikti. Tagad, veidojot katalogu, notiek Baznīckalna kapsētā iegūtā materiāla vispusīga analīze.

Turaidas pils un muižas plāns ar baznīcu un iežogoto kapsētu. 17. gadsimta otrā puse

Turaidas pils un muižas plāns ar baznīcu un iežogoto kapsētu. 17. gadsimta otrā puse

Īpaši svarīgas pētniekiem ir monētas, jo pēc to izgatavošanas laika iespējams precīzāk  noteikt, kurā gadsimtā mirušais apglabāts. Savukārt kalšanas vieta sniedz informāciju par naudas apriti Latvijas teritorijā kādā noteiktā vēstures periodā. Monētu zinātnisko apstrādi veic īpašs speciālists – numismāts, kurš spēj tās noteikt un datēt.  Turaidas muzejrezervāts, veidojot katalogu, sadarbojas ar pieredzes bagātu numismāti, pētnieci Tatjanu Berua. Viņa jau iepriekš sadarbojusies ar Turaidas muzejrezervātu – pētījusi Krimuldas Raganas depozīta un Turaidas pils monētas. To rezultātā izdoti divi katalogi – “Krimuldas Raganas depozīts” (2012) un “Turaidas pilī atrastās monētas” (2016).

Par Turaidas Baznīckalnā atrastajām monētām Tatjana Berga raksta: “Turaidas Baznīckalna kapsētā monētas kā kapa piedevas bija noliktas septiņos apbedījumos. Tās atrastas dažādas vietās: pie galvas, uz krūtīm, pie rokas un zem bļodas kaula, pie kājas un citur. Monētas bija liktas apzināti, ievērojot noteiktu apbedīšanas rituālu. Tradīcija mirušajiem dot līdzi monētas pastāv jau kopš seniem laikiem. Šī paraža saglabājusies arī viduslaikos. Sevišķi lielā skaitā atrod 16.–17. gadsimta monētas. No vienas puses, tas liecina par naudas pieaugošo lomu iedzīvotāju dzīvē, no otras puses, tas bija veids, kā apiet baznīcas aizliegumu apglabāt mirušos pēc senajām pagāniskajām tradīcijām ar kapu piedevām. Iemesli, kāpēc monētas lika kapā, bija ļoti dažādi. Tautas ticējumos parasti minētas bailes no mirušā, vēlēšanās no tā atpirkties, kā arī dot iespēju viņam par simbolisko naudu nopirkt visu aizkapa dzīvei vajadzīgo vai izmantot to kā “vārtu naudu, debesīs ieejot”.

Senākās Baznīckalnā atrastas monētas attiecas uz 14.–15. gadsimtu, kad kapsētai blakus esošajā pilī ritēja spraiga viduslaiku dzīve. Šajā periodā apgrozībā bijušas vācu monētas: Lībekas, Hamburgas, Lineburgas un citās pilsētās kaltie brakteāti jeb tā saucamie holfeniņi,  kā arī vietējā kaluma Rīgas, Tartu un Tallinas šiliņi un feniņi. Tie atrasti gan kā apbedījuma piedevas, gan kā savrupatradumi, kas varētu būt mesti kapā, aizberot bedri. Divas jaunākās kapsētā atrastās monētas kaltas Zviedrijā no 1697. līdz 1717. gadam. Drīz vien – 1772. gada 19. decembrī sekoja Krievijas imperatores Katrīnas II ukazs, ar kuru Krievijas impērijas Baltijas provincēs aizliedza apbedīt mirušos baznīcu iekštelpās un blakus esošajās kapsētās. Līdz ar to apbedīšana Turaidas Baznīckalna kapsētā un baznīcā tika pārtraukta.

Bez monētām kapos vēl tika atrastas pie apģērba piederīgas lietas – kakla rotas, piekariņi, saktas, aproces, pogas, jostas sprādzes un naži. Tās konstatēja aptuveni trešajā daļā no 68 arheoloģiski atsegtajiem apbedījumiem, tas ir 21 kapā. Iegūtā statistika gan nesniedz pilnīgu ainu un nav izmantojama, lai izdarītu kādus aprēķinus un secinājumus. Jāņem vērā, ka, ilgstoši izmantojot kapsētu, trīsdesmit no apskatītajiem apbedījumiem bija sapostīti un vēl sešus nebija iespējams pilnībā izpētīt. Tomēr Baznīckalnā iegūtās senlietas ir nozīmīga liecība par mūsu novada vēsturi, iedzīvotāju apģērbu un apbedīšanas tradīcijām.

No apģērba auduma tikpat kā nekas nav saglabājies. Jāatzīmē neliels ar brokāta mežģīnēm rotātas galavassegas  fragments no 17. gadsimta sievietes apbedījuma. Tas atradies baznīcas iekštelpā pie altāra, kur glabāja tikai vācu draudzei piederīgos dižciltīgos, muižas pārvaldniekus un amatniekus. Zemnieki varēja atļauties nopirkt kapa vietas pie baznīcas durvīm, kur tās maksāja lētāk. Viduslaikos un līdz pat 18. gadsimta vidum mirušo apbedīšana baznīcās bija ierasta lieta. Turaidas baznīcas grāmatā izdarītie ieraksti liecina, ka baznīcā 1753. gadā apglabāta muižas pārvaldnieka Pajomki (Payomky) sieva, 1760. gadā – kristīts ebrejs degvīna tecinātājs Kristians Augusts Gothalts (Gotthalt) un 1764. gadā – muižas pārvaldnieka Volmāra Fāna (Fahn) dēls.

Baznīckalna kapsētas arheoloģiskajā izpētē 2017. gadā atrastā riņķa sakta ar četriem stūriem un pakavsaktas

Baznīckalna kapsētas arheoloģiskajā izpētē 2017. gadā atrastā riņķa sakta ar četriem stūriem un pakavsaktas

Atgriežoties pie Baznīckalna kapsētā apbedīto rotām, jāatzīmē, ka tām vairs nav tā spožuma un greznības, kāda vērojama 11.–12. gadsimtā. Vienīgais krāšņais rotu komplekts tika atrasts 13. gadsimta kapā. Arheologu vidū par bagāto lībieti dēvētā sieviete bija apbedīta ar stikla kreļļu un bronzas zvārguļu kaklarotu, pie kuras piestiprināti trīs apaļi sudraba piekari. To papildināja bronzas piekariņu rota, pakavsakta  un divas ornamentētas sudraba aproces. Pie apģērba piederējis arī duncītis, kādus lībietes parasti ievietoja greznā, ar metāla rotājumiem apkaltā ādas makstī un nēsāja piestiprinātus pie jostas. Tradīcija mirušos apbedīt svētku apģērbā, ar rotām, darba rīkiem un ieročiem Turaidas lībiešiem pastāvēja pirmskristietības laikā. Pēc kristietības ienākšanas, acīmredzot, bijis atļauts mirušajam līdzi dot tikai rotas.

Par sapostītiem 13. gadsimta kapiem liecina arī savrup atrastā bruņurupuču sakta, divi sirdsveida sudraba piekariņi, važturis, kauri gliemežvāki, kas izmantoti kreļļu rotā vai kā piekariņi un bronzas važiņu rotu fragmenti. No 14.–16. gadsimta apbedījumiem ir maz atradumu. Jāatzīmē īpatnēja, vairāk Kurzemes pusē nēsāta riņķa sakta ar četriem stūrainiem izvirzījumiem. Uz kapsētas pastāvēšanas pēdējiem gadiem 17.–18. gadsimtu attiecas visvairāk apbedījumu, jo tie ierakti uz senākām kapu vietām. Taču to lielākā daļa ir bez jebkādām kapa piedevām. Nelielais skaits atradumu apliecina šim laika periodam raksturīgo saktu daudzveidību. Vērojams, ka Turaidas pils apkārtnes iedzīvotāji lietojuši gan pakavsaktas, gan ripas, gan riņķa saktas. Starp atradumiem ir arī divas 17. gadsimtā modē ienākušās sirdsvieda saktas. Spriežot pēc saktu novietojuma kapā, tās izmantotas sieviešu un vīriešu krekla aizdarei, bet lielākās pakavsaktas – virsējā apģērba saspraušanai. No vīriešu apģērba piederumiem saglabājušās jostas sprādzes, pogas un pāris nažu fragmenti, kas jādomā nēsāti pie jostas.

Lai vairāk uzzinātu par 16.–18. gadsimta turaidiešu dzīvesveidu, dzīves ilgumu un slimībām, muzejrezervāts pasūtīja 2017. gada arheoloģiskajos izrakumos iegūtā antropoloģiskā materiāla – sešu skeletu kaulu pētījumus. Tos veica Latvijas Vēstures institūta Bioarheloģijas nodaļas vadītājs Guntis Gerhards. Saskaņā ar viņa pētījumiem, no sešiem Baznīckalnā 17. gadsimtā apbedītajiem turaidiešiem divi miruši aptuveni 10 gadu vecumā, viens – jaunībā  (~19 gadi), divi – brieduma gados (~ 45 gadi) un tikai viens nodzīvojis vairāk nekā 60 gadus.  Pētnieks rekonstruējis arī mirušo ķermeņa garumu.  Pieauguša vīrieša garums sasniedzis 176 cm, bet sievietes – 156 cm, kas atbilst 15.–17. gadsimta Latvijas iedzīvotāju vidējiem rādītājiem. Izpētot kaulus, tika atklāts, ka viens no apbedītajiem miris bērnībā no tuberkulozes. Guntis Gerhards šo gadījumu uzskata par unikālu, jo līdz šim Latvijā nav atradumu, kas pierādītu tuberkulozes eksistenci 17. gadsimtā. Par smagu darbu, sākot jau no pusaudžu vecuma, liecina skeletiem konstatētās locītavu deformācijas. Savukārt ap 60 gadus vecās sievietes skeletā Guntis Gerhards saskatīja bērnībā pārciesta rahīta pēdas.

Turaidas pilī, kā jau viduslaiku amatpersonu, garīdznieku, bruņinieku dzīves vietā un militārā cietoksnī, vietējo iedzīvotāju rotu un apģērba piederumu atrasts maz, tāpēc Baznīckalna kapsētā iegūto monētu, senlietu un kaulu izpēte ir nozīmīgs papildinājums stāstam par pils un tās tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem.

Ligita Beitiņa
Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste

Raksts publicēts mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2019, decembris

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti