1.attēls. Turaidas pilī atrastie mucu krāni.

Turaidas pils 1976.–2000. gada arheoloģiskajos izrakumos, kurus vadīja prof. Jānis Graudonis, ir atrasti daudzi seni sadzīves priekšmeti. Starp tiem ir arī atsevišķi metāla krāni un to fragmenti. Pirms vairākiem gadsimtiem pils ikdienas dzīvē tie bija nepieciešami priekšmeti, bet par to pielietojumu vēl nav gūta viennozīmīga atbilde.

Arheoloģisko izrakumu laikā atrokot Turaidas pils apakšstāvu un pazemes telpas, radās iespēja aplūkot biezos mūrus, durvju ailas un sienas nišas, bet no kādreizējā iekārtojuma nekas vairs nebija atlicis. Kultūrslānī uzietie priekšmeti bija zaudējuši sākotnējo kontekstu, un tikai pamazām pētījumu rezultātā par tiem izdevās iegūt jaunu informāciju. Šoreiz mēģināsim noskaidrot no krāsainā metāla gatavoto krānu pielietojuma veidu, izcelsmi un datējumu.

Vispirms jāpievēršas šī priekšmeta nosaukumam. Latviešu valodā vārds “krāns” ieviesies no vācu valodas (Kran), kurā savukārt tā izcelsmi saista ar vārdu “dzērve” (vācu – Kranich). Laikam jau senatnē vāciešiem purvā dzīvojošā putna garais kakls atgādinājis amatnieka darinājumu – krāna izstiepto korpusu, kas nodrošināja šķidruma plūsmu līdz snīpim. Vācu valodā krānam ir arī otrs nosaukums – “ūdens gailis” (Wasserhahn), bet latviešu valodā tas nav ieviesies.

Vīna muca ar gaiļa krānu – fragments no 15. gs. nīderlandiešu kokgriezuma.

Kur krānus varēja izmantot pilī? Senākajā Turaidas pils inventarizācijā, kas saglabājusies no 16. gs. beigām, minēta virtuve ar ķēdēs pakārtiem katliem, brūzis ar alus vārāmo katlu un baļļām un vairāki pagrabi, kuru toreizējais iekārtojums nav atklāts. Apraksts liecina, ka alu vārīja uz vietas Turaidas pils brūzī, kur gatavo dzērienu salēja lielākās vai mazākās mucās. Pēc tam tās droši vien aizvēla uz pagrabu un novietoja blakus lielākām vai mazākām citu dzērienu tvertnēm. Kungu galdam noteikti bija sagādāts vīns, kuru atveda no aizjūras zemēm. Lai pārvietošanas un transportēšanas laikā dārgie dzērieni no ozolkoka mucām neizšļakstītos, spundes caurums bija aizdarīts ar cieši iesistu koka tapu. Kad pils kungi gribēja nobaudīt kādu stiprāku malku, pagraba pārzinis nokāpa pazemes velvēs, izsita spundi un tās vietā iestiprināja mucas krānu. Cauri tam alus vai vīns ietecēja koka toverī vai māla krūzē. Līdz ar to muca nebija jācilā, lai izlietu dzērienu. Turklāt dārgais šķidrums nebojājās, kā tas būtu noticis, ja mucai ik pa laikam noceltu vāku un iedziļinātu smeļamo kausu.  Spundes krāna forma nebija būtiski mainījusies kopš seno romiešu laikiem.

Krāns sastāvēja no korpusa – tievas caurulītes ar 1 līdz 2 cm diametru un plūsmas pārslēdzēja – aizbāžņa ar rokturi. Krāna korpusa viens gals bija šķidrumu pievadošais. Šo caurules daļu gatavoja viegli konisku, lai to vieglāk būtu iedzīt horizontāli novietotas koka mucas vāka caurumā. Otrs krāna gals bija šķidrumu izvadošais, un tas nobeidzās ar atvērumu jeb snīpi. Krāna korpusa horizontālajai caurulei vidū perpendikulāri tika iekausēts vārstulis – īsa cilindriska caurulīte, kurā ievietoja caururbtu aizbāzni. Tā rokturi pagriežot, šķidruma plūsmu pārtrauca vai atjaunoja. Tā izveidojās caurteces krāns. Krāna aizbāžņa rokturi varēja izveidot dažādās formās. Turaidas pilī atrasti divi atšķirīgi rokturi – viens attēlo stilizētu gaili, kas lepni izslējies un skatās taisni uz priekšu, bet otrs izliets ažūra trijlapja formā. Pēc roktura izskata pirmo var saukt par gaiļa krānu, bet otro – par trijlapja krānu.

Trijlapja krāns ūdens rezervuāram pirtī. Josta Ammana 1567. gada kokgriezums.

Trijlapja rokturis ir masīvs lējums, kura apakšdaļā caur aizbāzni noteikti bija izveidots horizontāls caururbums. Parasti aizgrieztam krānam aizbāžņa rokturis ir pagriezts sānskatā un skatāms paralēli pievadcaurulei. Tādam vajadzēja būt arī Turaidas trijlapja krāna plūsmas regulējumam. Tagad tā rokturis vairs nekustas, jo, vairākus gadsimtus guļot zemē, aizbāznis ir pamatīgi ieķepis korpusā un vairs nav pagriežams. Ap 20 cm garajam trijlapja krāna korpusam ir izteiksmīgi veidots izvadcaurules gals – snīpis atgādina stilizētu zirga galvu ar mazām izslietām ausīm un vaļēju muti, kas kalpo par atvērumu šķidruma plūsmai. Tas ir taisnais caurteces krāns.

Turaidas gaiļa krāna korpuss ir īsāks – tikai 15 cm, un tas pārstāv nedaudz savādāku šķidruma plūsmas variantu – leņķa krānu. Tā rokturim masīvs viengabala lējums ir tikai gaiļa figūrai, bet aizbāžņa apakšgalā veidots leņķveida caururbums – vertikāli līdz vidum un tad uz vienu pusi horizontāli. Cauri šim krānam dzēriens plūda vispirms pa krāna korpusa cauruli līdz aizbāznim un tad caur to uz priekšu un tālāk uz leju. Aizgrieztam krānam gailis nostājās ar pakausi pret mucu, bet pēc atgriešanas uz mucu vērās gaiļa knābis.

Mucu krānus viduslaikos gatavoja no krāsaino metālu sakausējuma – bronzas vai misiņa, tāpēc tie spoži spīdēja un izskatījās kā apzeltīti. Dzelzi par izejmateriālu krāniem neizvēlējās, jo, pastāvīgi saskaroties ar ūdeni vai citu šķidrumu, šis metāls drīz sāktu rūsēt un sabojātu dzērienu. Bronzas krānus darināja viduslaiku pilsētu amatnieki – krāsaino metālu jeb bronzas un misiņa lējēji. Mūsdienās metālapstrādes meistari – vēstures interesenti ir soli pa solim izpētījuši seno krānu izgatavošanas procesu un atdarinājuma gatavošanu uzņēmuši filmiņā, kas pieejama internetā

http://archaeometallurgie.de/film-ein-zapfhahn-aus-dem-15-jahrhundert/

Entuziasti konstatējuši, ka krānus varēja gatavot ar tā saukto pazūdošā vaska metodi. Vispirms abas krāna sastāvdaļas – korpusa cauruli un aizbāzni ar rokturi – izveido no mīksta vaska. Tad tām apkārt aplipina plastisku mālu, kuru izžāvē un apdedzina. Karstumā vasks izkūst un iztek. Tā izveidojas negatīvā forma, kurā ielej šķidru metālu. Pēc atdzesēšanas mālu sadauza un izņem abas detaļas. Tās rūpīgi apstrādā – izurbj nepieciešamos caurumus šķidruma plūsmas nodrošināšanai, tad vīlē un slīpē, gludina un pulē, lai likvidētu negludumus un virsmu padarītu spoži mirdzošu.

Cik seni ir Turaidas atradumi? Krāsaino metāla krānu vēsturisko attīstību pamatīgi pētījuši un pirms vairāk nekā 20 gadiem publicējuši vācu vēsturnieki Valters Draks un Otto Baumgertels (Drack, Baumgärtel 1997). Rakstā arheoloģiskie atradumi no Vācijas, Austrijas, Šveices un citām Eiropas valstīm sadalīti vairākās grupās. Dažādos muzejos un senu priekšmetu vākumos zināmi krāni ar atšķirīgu snīpja izveidojumu, kas atgādina delfīna, zirga vai suņa galvu, kā arī vairāku formu aizbāžņi. Noskaidrots, ka Rietumeiropas zemēs caurteces krānus ar gaiļa rokturi sāka gatavot jau 14. gs., bet lielākoties tie darināti 15.–16. gs. Interesanti, ka Šveices teritorijā bija izplatīti taisni caurteces krāni, bet leņķa krāni sastopami tikai Ziemeļvācijā un Skandināvijā.

Kā jau minēts, Turaidā no katra varianta atrasts pa vienam eksemplāram. Gaiļa krāns ir vecāks. Tas varētu būt izgatavots 15. vai 16. gs. – tam līdzīgi atradumi zināmi arī Igaunijā, Norvēģijā un Ziemeļvācijā. Turaidas trijlapja krānu var datēt precīzāk, jo uz tā roktura iekalta meistara marka. Šī zīme sastāv no maza aplīša ar krustu virsū jeb tā sauktā “valsts ābola” un iniciāļiem HGW. Tie ir Nirnbergas krāsaino metālu lējēja Hansa Georga Vinteršmīda (Winterschmied) abu vārdu un uzvārda pirmie burti. Šis meistars minētās Dienvidvācijas pilsētas amatnieku sarakstos atrodams 1622. gadā. Interesanti, ka viņa uzvārds Vinteršmīds saistīts ar darbu smēdē – tiešā tulkojumā tas nozīmē “ziemas kalējs”. Jādomā, ka 17. gs. 20. gados – vai arī nedaudz agrāk vai vēlāk – trijlapja krāns no Nirnbergas atceļojis uz Turaidas pili.

Aplūkotie Turaidas pils atradumi nosaukti par mucu krāniem, jo tas bija visbiežākais pielietojuma veids. Taču vēlo viduslaiku un agro jauno laiku attēlos – laikabiedru darinātajās 16. un 17. gs. grafikas lapās redzamas vēl dažas iespējas, kā izmantoti līdzīga izskata krāni. Tā kā krāns ar aizbāzni viduslaikos bija vienīgais veids, kā noslēdza visādu šķidrumu uzglabāšanas traukus, tad to varēja iemontēt gan stacionāri novietotās, gan mobilās tvertnēs. Rietumeiropā zināmi grezni pārnēsājami roku mazgāšanas trauki jeb akvamaniles ar krāniem. Reizēm trijlapju krāni pirtīs iestiprināti sānos cisternām, no kurām ņemts ūdens mazgājoties. Ja pilsētai bija ūdensvads, tad dzīvojamo kvartālu stūriem tuvāko cauruļu atzarojumu galus varēja papildināt ar krāniem ūdens ņemšanai. Nelielas ūdens mučeles ar krāniem novietotas piļu virtuvēs. Arī baznīcas sakristejā reizēm bija ierīkots kāds ūdens rezervuārs ar krānu. Tāpat krāni noderēja dažādu dzērienu dozēšanai krogos un dzertuvēs.

Nav precīzi zināms, kāda šķidruma konteineriem kādreiz lietoti Turaidas pils izrakumos atrastie krāni. Varbūt tie kalpoja par aizslēgiem un plūsmas regulētājiem pagrabā stāvošām vīna vai alus mucām? Taču iespējams, ka kāds no tiem bija iestiprināts ūdens tvertnē pilī bijušai pirtij. Turaidā atrastie krāni nav vietēji darinājumi, bet gan vēl viena liecība par pārjūras importu, kas šurp atceļoja pirms daudziem gadsimtiem, lai atvieglotu ikdienas dzīvi pilī.