istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort
dubai escortsdubai escortsdubai escortsdubai escorts
istanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escortistanbul escort

Turaidas
muzejrezervāts

porno

Turaidas muzejrezervāta krājumā unikāls klaušu laika vēstures avots


Skats no ekspozīcijas "Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis"

Skats no ekspozīcijas “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”

2019. gada aprīļa sākumā  apritēja 200 gadi kopš dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē (1819). Minēto gadu var uzskatīt par zināmu robežu, ar kuru sākās tolaik pārsvarā zemnieku kārtai piederošās latviešu tautas pārtapšana modernā nācijā ar pilnu sociālo struktūru, ar savu inteliģenci. Sāka veidoties valstiskuma apziņas aizmetņi. Vēlāk – 19. gadsimta otrajā pusē sākās māju izpirkšana par dzimtu. Latvieši pamazām kļuva par savas zemes saimniekiem arī šī vārda tiešā nozīmē. Minētie procesi noslēdzās ar Latvijas neatkarīgas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī, kuras 100. gadadienu atzīmējām pagājušajā gadā. Šiem svarīgajiem mezgla punktiem veltīta Turaidas muzejrezervāta jaunā ekspozīcija “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”, kurai šobrīd top ceļvedis/ katalogs.

Ar 1819. gadā notikušo brīvlaišanu Vidzemes zemnieki ieguva nosacītu personisku brīvību, bet visa viņu zeme palika muižnieku īpašums, par kuru vajadzēja pildīt darbus, tā saucamās klaušas. Tādēļ laika posmu no 1817. (dzimtbūšanas atcelšana Kurzemē) un  1819. (dzimtbūšanas atcelšana Vidzemē) līdz 1868. gadam, kad notika pilnīga pāreja uz naudas renti, mēdz dēvēt par “klaušu laikiem”.

Tomēr  likumdošana neaprobežojās vienīgi ar personiskās brīvības un zemes jautājumu, bet lielā mērā centās strukturēt zemnieku sabiedrību jaunajos apstākļos un nospraust tās attīstības ceļus. “Vidzemes zemnieki nodalīsies iekš pagastiem jeb valstīm, kam īpašīgi vecāki jeb priekšnieki būs un kas stāv apakš pagasttiesām (valststiesām)”, bija teikts 1819. gada Vidzemes zemnieku likumos. Tādā kārtā zemniekiem oficiāli tika piešķirta zemākā pašpārvalde, lai arī sākumā visnotaļ atkarīga no muižas. Tajā pašā laikā tā bija pirmā pašu vēlēta pārstāvniecība – demokrātijas aizsākums, pirmā saskarsme ar likumdošanu, nepieciešamību patstāvīgi pieņemt lēmumus, politiskās domāšanas un valstiskuma skola.

Turaidas pagasta tiesas protokoli no 19. gadsimta I puses nav saglabājušies, toties Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājas un minētajā ekspozīcijā izstādīts kāds cits unikāls dokuments  – Strīķu muižas pagasta protokoli par laika posmu no 1821. līdz 1858. gadam.

Strīķu pagasts piederēja pie vismazākajiem, tā saucamajiem “muižu” pagastiem. Par muižu pagastiem sauca tādus, kas administratīvi sakrita ar muižu robežām. Tā kā muižas varēja būt lielākas un mazākas, tādi paši bija arī pagasti. Strīķu muižu 16. gadsimtā nodibināja Livonijas ordeņa bruņinieks Heinrihs fon Štrihs. 1826. gadā, pēc dvēseļu revīzijas datiem, Strīķu pagastā bija 19 zemnieku sētas, tajā dzīvoja nodokļu maksātāj – 184 vīrieši un 207 sievietes.

Jau diezgan ātri, bet masveidā pēc 1866. gada pašvaldību reformas, muižu pagastus sāka apvienot. Arī Strīķu pagastu mūsdienās vairs  velti meklēt kartē. Vēl gan 1937. gadā pastāvēja Strīķu pamatskola, tagad, zināms – sen vairs nē. Strīķu ciems vairākkārt mainījis sava administratīvo pakļautību – kopš 1990. gada, kad atjaunoja Raiskuma pagastu, Strīķi atrodas tā sastāvā. Vienīgais topogrāfiskais nosaukums, kas vēl šodien atgādina par kādreizējā pagasta pastāvēšanu, ir Strīķu kapi.

Strīķu muižas pagasta protokolu grāmatas fragments

Strīķu muižas pagasta protokolu grāmatas fragments

Strīķu muižas pagasta tiesas protokolu grāmata ir viena vecākajām, kas saglabājusies. Pagasta tiesa klaušu laikos veica ne tikai tiesvedības pienākumus, bet praktiski darbojās kā administrācija (muižas kontrolē). Tādēļ Strīķu muižas pagasta grāmatā atrodamas ne tikai civillietas un sīkākas krimināllietas, bet arī ar pagasta pašpārvaldi saistīti dati, piemēram, zemnieku pienākumu sadale robežu nospraušanā, kā arī notariāla rakstura dokumenti.    Pavisam laikā no 1821. līdz 1853. gadam Strīķu pagastā izlemtas 62 lietas, no tām lielākā daļa attiecas uz laika posmu no 1828. līdz 1836. gadam. No tām 13 civillietas, 49 sīkas krimināllietas.

No civillietām apjomīgākās ir mantojuma lietas. Tajās ļoti skrupulozi aprakstīts viss mantojuma atstājēja īpašums, resp. kustamā manta – darba rīki, lopi, iedzīves priekšmeti, drēbes. Interesanti, ka diezgan bieži minēti pilsētā pirkti apģērba gabali un grāmatas, kas liecina par mantojuma atstājēja zināmu turību.

No minētajām 49 krimināllietām 22 saistītas ar mantisko kaitējumu. No tām muižai nodarīti 2 tiešie kaitējumi (zādzības) un 5 netieša rakstura kaitējumi, kas cēlušies no klaušu nepildīšanas, nosebošanās vai sliktas pildīšanas. Īpaši pēdējie gadījumi šķiet visinteresantākie.  Vērojama arī kāda tendence, kas ir 1819. gada Vidzemes zemnieku likumu klajš pārkāpums: likumos ir teikts, ka pagasta tiesu protokoli vedami pamatiedzīvotāju – latviešu un igauņu – valodās; šeit turpretim tie laikā no 1828. gada augusta līdz 1830. gada maijam vesti vienīgi vācu valodā. 1828. gada 21. augustā muiža sūdz ka,  neskatoties uz visiem atgādinājumiem šejienes saimnieki, nav nosūtījuši nevienu  kājnieku pie klaušu palīgdarbiem pie siena novākšanas, kā arī nav tos nosūtījuši 20. augustā (pirmdien) agri no rīta, bet gan tikai otrajā dienā.  Divi saimnieki   – “Lejas Lauris” un “Lejas Tūte” –   tai nedēļā vispār nav atsūtījuši darbiniekus. Pēc liecinieku un vainīgo nopratināšanas tiesa  nospriež : “Lejas Tūtes” saimnieku sodīt ar vienu rubli soda naudas,  “Lejas Jansonu”, ņemot vērā, ka viņa kalps bijis slims, šoreiz no soda atbrīvot. “Šķibusta”, “Upīša”, “Lejas Gaidēna” un “Kalna Bundes” saimniekus par to, ka viņi nav atsūtījuši darbiniekus noteiktajā laikā, katru sodīt ar vienu rubli; “Krīpēna”, “Lotes”, “Kalna Tūtes” “Kalna Laura”, “Kurmja”, “Lejas Bundes” un “Kalna Gaides” saimniekus par to, ka viņi nav atsūtījuši darbiniekus  uz palīgklaušām, sodīt ar vienu rubli soda naudas katru un “Šķibusta” saimnieku, par to, ka viņš nav atsūtījis ne darbinieku uz palīgklaušām, ne arī otrenieku, sodīt ar diviem rubļiem vara naudā.

Šis spriedums, to uzmanīgi izlasot, varētu likties dīvains trejādā ziņā: 1) tiek minēts nodarījums, kur iesaistīts nevis viens vai daži, bet gandrīz visi “šejienes” saimnieki. Tātad to varētu uzskatīt par sava veida kolektīvu protestu, demonstrāciju, atbildot uz muižas pieprasītajām “ārpuskārtas” klaušām. 2) kas ir vēl dīvaināk – analogos gadījumos citas pagasta tiesas, kā liecina dokumenti, piespriež miesas sodus – pērienu. Strīķu pagasta tiesa  nepiespriež miesas sodu   n e v  i e n ā   gadījumā, kad runa iet par klaušu pildīšanu, tikai naudas sodu. Un trešais – kam “krīt makā” minētās soda naudas?  Varētu domāt, ka muižai? Nē, nepavisam – pagastam! Pats dīvainākais, ka muiža šo pagasta tiesas spriedumu nav noprotestējusi draudzes tiesā (šādā gadījumā pagasta tiesas protokolā būtu jābūt norādei.

Vēl viens atgadījums, kurā varētu saskatīt visu pagasta saimnieku solidaritāti, fiksēts 1834. gada 18. augustā, kad muižas pārvaldnieks Rings iesūdzējis visus(!) pagasta saimniekus, pašu pagasta vecāko ieskaitot: pēc pārvaldnieka domām, viņi, pļaujot muižas zirņus un vīķus, atstājuši pārāk garus rugājus: saimnieki  atbild, ka “viņi pa visam nau labāki varējuši nopļaut [..] caur to ka gauži ne līdzena zeme no lieliem sakaltušiem zemes-gabaliem – un ka arī pats priekšsēdētājs izpļāvies un nav varējis labāki nopļaut”. Neskatoties uz to, visiem jāmaksā 50 kap. K. – šoreiz gan “muižas valdniekam”.

Kāpēc šāds liberālisms, ierastos miesas sodus aizstājot ar naudas sodiem? Iespējams, tāpēc, ka Strīķu muiža bija “kroņa”, tas ir, valsts, nevis privātā muiža.

Arī tajās lietās, kas skar pašu zemnieku savstarpējās attiecības, var saskatīt vairākas grupas. Visplašāk pārstāvētas saimnieku-kalpu attiecības: kalpi iesnieguši 8 sūdzības pret saimniekiem par saistību nepildīšanu, daļas algas neizmaksāšana gan natūrā, gan, naudā). Klasisks ir gadījums, kad 1835. gada 9. martā kalps Jānis Mūrnieks sūdz par savu saimnieku Jēkabu Bundi, kas viņam palicis parādā jau kopš 1830. gada, kopā par veseliem 73 rb. 30 kap. Tiesa pilnībā apmierina Mūrnieka sūdzību, nospriežot, ka Bundem parāds jānomaksā. Tādu pašu taisnību panāk arī kalps Jānis Vītols, jo vairāk tāpēc, ka var uzrādīt lieciniekus. Tiesa nospriež, ka Vītolam par kalpošanu no “Lejas Mežciema” saimnieka vēl pienākas 10 mārciņas linu, 2 podi sāls, 4 ½ stopi kaņepju un ½ rublis sudraba naudā. Nav neviena gadījuma, kad pagasta tiesa, pastāvot kaut cik dibinātiem pierādījumiem par kalpu taisnību, lietu būtu izšķīrusi saimnieku labā. Kalpa tiesības tiek ievērotas arī citos gadījumos: piemēram, 1829. gada 27. jūlijā “Lejas Mežciema” kalps Mārcis Šole sūdz par savu saimnieci, ka tā viņu divas reizes iepļaukājusi. Saimniece atbild, ka pirmo reizi iepļaukājusi tāpēc, ka kalps esot bijis piedzēries, pie tam viņu rupji lamājis; otro reizi tāpēc, ka atteicies rādīt, ko slēpj savā maisā. Tiesas spriedums: saimniecei (neskatoties uz viņas rīcības zināmu loģiskumu) jāsamaksā 2 kapara (vara) rubļi pagasta lādē. 1833. gada 11. martā “Kalna Tūtes” kalpone Anna sūdz par savu saimnieci Kaču, ka tā viņai ar skalu malkas pagali pa galvu situsi. Saimniece apsūdzību nenoliedz. Tiesa nospriež saimniecei sodu 1 R kapara naudas, kas jāsamaksā pagasta kasē. Ir gadījumi, kad vainīgajam jāmaksā ne tikai soda nauda, bet arī sāpju nauda cietušajam.

Tomēr ir reizes, kad pagasta tiesa piespriež arī reālus miesas sodus, turklāt diezgan bargus. Lielākoties tie ir gadījumi, kad aizskarts pašas pagasta tiesas gods. Šādos gadījumos žēlastības nav: miesas sodus saņem pat saimnieki. Piemēram, 1829. gada 28. janvārī pie tiesas tiek saukti “Lejas Gaidēna” un “Kalna Bundes” saimnieki par to, ka viņi muižas krogā pagasta tiesnešus ir “lamājuši un rupji apvainojuši”. “Lejas Gaidēnam” piespriež 10 sitienu ar spieķi, “Kalna Bundes” saimnieks tiek cauri ar 2 kapara rubļiem soda naudas. Kādēļ tāda nevienlīdzība? Atbildi sniedz kāds cits dokuments: 1834. gada decembrī Mārcis Bunde, minētais “Kalna Bundes saimnieks”, spēj aizdot kādam Pēterim Šolam 500 rubļus asignācijās, izpērkot viņu no rekrūšiem. Par šo aizņēmumu galvo viss pagasts. 1835. gadā Mārcis Bunde ir pirmais Strīķu pagastā, kurš sāk maksāt renti naudā. Pēc tā spriežot, Bunde bijis turīgs vīrs. Nevarēja taču pagasta tiesa turīgo Bundi sodīt ar miesas sodu kā jebkuru ierindas saimnieku!

Strīķu pagasta tiesas protokolu grāmata ir ne tikai lokālās vēstures avots, bet arī bagātina mūsu priekšstatus par Vidzemes latviešu zemnieku sabiedrības attīstības daudzveidību.

Edgars Ceske
Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists

Raksts publicēts
Mēnešrakstā “Siguldas Avīze”, 2019, decembris

    Aktuāli, Jaunumi, Raksti